Pavisam nesen, 2014. gada 1.-.3. augustā Turaidas muzejrezervāts uzņēma viesus trīs dienu svētkos „Turaidas pils 800 gadu mozaīka", atzīmējot ievērojamu Turaidas mūra pils jubileju. Svētki sākās ar Pateicības pasākumu Historia magistra vitae - Vēsture ir dzīves skolotāja. Atklāšanas ceremonijā, tūlīt pēc muzejrezervāta direktores, LZA goda locekles Annas Jurkānes uzrunas, pasākuma dalībnieki noklausījās Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapa metropolīta un LZA goda locekļa Zbigņeva Stankeviča vēstījumu Garīgās vērtības mūsdienu sabiedrībā.

Latvijā būs grūti atrast cilvēku, kurš nezinātu, kas ir Sigulda un Turaida. Ja ne citādi, tad vismaz viena klases ekskursija uz Siguldu un Turaidu ir bijusi katram, vismaz agrāk. Turaida - Dievu dārzs - vai gan varētu trāpīgāk raksturot šo vietu.

800 gadi ir ilga vēsture. Tādas vēstures laikā celtnēm un būvēm ir dažādi likteņi - dažas tiek koptas un glabātas, citām lemts pazust no zemes virsmas. Turaidai bija lemts palikt, taču laika zobs to nesaudzēja.  

Vecāka gadagājuma ļaudīm ir bijusi iespēja vērot, kā Sigulda un Turaida mainījušās ilgākā laikposmā, un Turaidas atdzimšana ir bijusi sevišķi iespaidīga. Manā bērnībā kāpšana Turaidas pilsdrupu (kā tās toreiz sauca) tornī un klusuma brīdis pie Turaidas Rozes kapa bija lielākais piedzīvojums, un tas viss bija atrodams viena grantēta ceļa malās. Manā jaunībā jau varēja apjaust pils sienu aprises, ko bija atklājuši arheoloģiskie izrakumi. Mani bērni ne tikai rāpās tornī, bet, nedaudz vēlāk iepazinās ar pirmajām muzeja ekspozīcijām un apskatīja Dainu kalna skulptūras. Mans dēls atcerējās, ka savos „kumeļa" gados (nemaz ne tik sen) esot naktī kāpelējis pa pilsdrupu mūriem un kopā ar draugiem tur augšā dzēris alu, piebilstot, ka laikam jau toreiz tajā vietā nav bijusi ne apsardze, ne atjaunotā mūra pils. Atjaunojoties starptautiskajai sadarbībai, vedu uz Turaidu savus ārzemju viesus, un,  katru reizi tur aizbraucot, bija sakopta kāda jauna vieta, atjaunots kāds mūris vai ēka, paplašināta kāda ekspozīcija, izbūvēts kāds jauns celiņš.

Tagad Turaida ir īsts muzejs, ar pasākumiem un gidiem, ar pētījumiem un tajos balstītiem vēstījumiem par notikumiem un kultūras mantojumu kopš vienpadsmitā gadsimta. Ceļvedis vēsta, ka apmeklētājiem Turaidā ir pieejamas 39 ēkas un būves 42 ha plašā teritorijā un turpat 30 ekspozīcijas ēkās un brīvā dabā, ekskursijas latviešu, angļu, krievu un vācu valodā, tematiskās ekskursijas pa Tautasdziesmu parku, viduslaiku pili, muižas saimnieciskās apbūves centru un dabas takām. Turaidas muižu var apskatīt arī izbraukumā zirga pajūgā vai dodoties izjādē. Muižā var iepazīt dažādus amatus, smēdē - darboties kopā ar kalēju. Tagadējie jaunieši un tautas mākslas kopēji var baudīt Dziesmu dārza maģiju, muzejrezervāta teritorijā notiek vietējas nozīmes un starptautiski pasākumi, zinātniskas konferences. Nezinu, kādas izjūtas Turaidā pārņem ārzemju tūristus, bet vismaz man tūrisma piedāvājumu papildina arī īpašā un neatkārtojamā Turaidas aura. To pils svētkos pieminēja arī Siguldas novada domes priekšsēdētājs Uģis Mitrevics. 

Tā visa nebūtu, ja Turaida nebūtu ieguvusi ļaudis, kas par to rūpējas. Laikā, kad simtiem namu - ne tikai Latvijas laukos, bet arī galvaspilsētas centrā - pakāpeniski pārvēršas par graustiem, Turaidas muzejrezervātā ceļ un atjauno, pēta un saglabā senatni un senās vērtības, izdod grāmatas, veido mūsdienīgu muzeju, kas piesaista apmeklētājus. Akadēmiskās sabiedrības atzinība muzejrezervāta vadības un personāla darbam muzeja uzturēšanā un pētniecībā tika izteikta LZA prezidenta akadēmiķa Ojāra Spārīša vēstījumā, dāvinot muzejam Latviju rakstu trīs sējumu izdevumu.   

Turaidas vēsturiskais centrs ar Turaidas pilskalnu un mūra pils kompleksu pētīts jau vairāk kā 50 gadus. Sākumā izpēti veica Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta zinātnieki. Cieņa pret Jāni Graudoni un viņa līdzgaitniekiem par nopelniem Turaidas izpētē laika gaitā ir tikai augusi - Turaidā izvietots Jānim Graudonim veltīts stends, grāmatas atklāšanas svētku goda viesu vidū tika aicināts LZA korespondētājloceklis, LU  Latvijas vēstures institūta direktors Guntis Zemītis. 

Turaidas muzejrezervāta pētniecības darba jaunākie rezultāti bija sagādāti vērtējumam arī pils 800 gadu jubilejas pasākumā. Svētku laikā tika atvērta grāmata Turaida 13.- 16. gadsimta dokumentos (LU profesora Ilgvara Misāna zinātniskajā redakcijā) un atklāta kārtējā pastāvīgā ekspozīcija Krāsns podiņi - senlaiku bilžu enciklopēdija.

Grāmata Turaida 13.- 16. gadsimta dokumentos atspoguļo ieguvumus vienā no Turaidas izpētes jomām - dokumentu un tekstu pētniecība arhīvos un bibliotēkās. Grāmatā apkopota informācija no rakstītajiem vēstures avotiem, kur Turaidas vārds minēts dažādos kontekstos, arī kā ģeogrāfiskajos nosaukumos. Tās sastādītāja, Turaidas muzejrezervāta Krājuma un ekspozīciju daļas vadītāja Vija Stikāne 384 lappušu lielajā izdevumā apkopojusi 497 vēsturiskus dokumentus oriģinālvalodās, to tulkojumus un skaidrojumus (komentārus). 39 dokumentiem pievienoti to oriģinālu attēli. Grāmata vēsta par laikposmu, kad Turaida bija militārs cietoksnis un viena no Rīgas arhibīskapa galvenajām rezidencēm. Dokumentos ietvertās ziņas skar plašu Vidzemes teritoriju. Publicēti Gaujas lībiešu vēstures jaunatklājumi, tostarp Turaidas nosaukuma rašanās un tulkojums. Atbilstoši dokumentu liecībām, Turaidas nosaukums tulkojams „Tora dārzs", jeb „Pērkona Dieva dārzs". Grāmata ir izcila ne tikai  satura, bet arī noformējuma ziņā (Aijas Andžānes dizains). Tā izdota apgādā „Zinātne". Dāvanā saņemtais izdevuma eksemplārs atrodams LZA HSZN telpā.

Pastāvīgajā ekspozīcijā Krāsns podiņi - senlaiku bilžu enciklopēdija Turaidas pils pusapaļā torņa 5.  stāvā bija iespēja apskatīt arheoloģisko izrakumu laikā atrastos krāsns podiņus - to daļas, pilnā izskata zīmējumus un atjaunojumus. 

LZA HSZN priekšsēdētāja akadēmiķe Raita Karnīte