6. novembrī  notika LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sēde, kurā klātesošie noklausījās trīs jauno LZA locekļu ziņojumus, apsprieda un balsoja par četru LZA goda locekļu kandidatūrām, un iepazinās ar Latvijā pagaidām mazāk pazīstamu zinātnes nozari - antropoloģiju.

LZA korespondētājlocekļa kandidāte etnoloģijā Gunita Zariņa ziņoja par tēmu „Latvijas seno iedzīvotāju etnoloģija - izpētes iespējas un rezultāti". Gunita Zariņa ir vēstures zinātņu doktore  LU aģentūras "Latvijas vēstures institūts" (LVI) vadošā pētniece. Ziņojumā autore sniedza plašu pārskatu par savu darbu Latvijā un ārvalstīs galvenajos zinātnisko pētījumu virzienos - Latvijas iedzīvotāju antropoloģija, bioarheoloģija, seno iedzīvotāju demogrāfija, uzturs, veselība un dzīves kvalitāte, latviešu tautas veidošanās un etnoloģija, vēsturiskā demogrāfija. Autore ir publicējusi vienu monogrāfiju un kopumā 116 citas publikācijas Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Zviedrijas, Vācijas, Itālijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Čehijas, Horvātijas, Spānijas, Grieķijas, Holandes, Lielbritānijas,  Krievijas un Polijas izdevumos.

Gunitas Zariņas ziņojums atklāja vismaz divas nozīmīgas atziņas - par plašajām starptautiskās sadarbības iespējām humanitārajās zinātnēs un par tehnoloģiju attīstību veicinātu starpnozaru pētījumu attīstību humanitāro pētījumu jomā. Gunita Zariņa skaidroja, ka Latvijā ir ļoti bagāts un daudzveidīgs arheoloģiskais materiāls, kas raisa ārvalstu zinātnieku interesi. Klausītāju interesi saistīja mūsdienu iespējas lasīt vēsturi, izmantojot ķīmijas zinātnes palīdzību, piemēram, nosakot dzīvesstilu pēc zobu sastāva. Pētījumu starpnozaru raksturs ir devis iespēju Gunitai Zariņai vadīt promocijas darbus gan LU Ķīmijas fakultātes Analītiskās ķīmijas katedrā, gan LU Vēstures un filozofijas fakultātē. 

Laikposmā no 2000. gada ziņojuma autore ir piedalījusies 14 pētījumu projektos, no tiem 6 ir starptautiski projekti. Viņa ir vairāku zinātnisku izdevumu redkolēģijas locekle un vairāku ārvalstīs publicētu izdevumu ārējā recenzente, Latvijas Arheologu biedrības biedre un Eiropas antropologu Asociācijas locekle, Latvijas Dabas muzeja zinātniskā konsultante - tā ir tikai daļa no Gunitas Zariņas profesionālajiem pienākumiem.

2011. gadā Gunita Zariņa ir saņēmusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Friča Brīvzemnieka balvu par nozīmīgu devumu antropoloģijā un monogrāfiju „Latvijas iedzīvotāju paleodemogrāfija, 7. g.t. pr. Kr. -1800.g.".

Akadēmiķis Jānis Stradiņš jautāja, vai ir iespējams restaurēt seno cilvēku izskatu. Gunita Zariņa atbildēja, ka par šo jautājumu ir liela interese. Latvijā šādi mēģinājumi nav notikuši, bet var izmantot citu valstu pieredzi (Anglija, Vācija).

Gunitas Zariņas stāstījums par atšķirībām senā cilvēka attīstībā izraisīja jautājumu par atšķirību cēloņiem. Gunita Zariņa skaidroja, ka to ietekmē izolācija un klimatiskie apstākļi (piemēram, Latgalē, kur ir aukstāks, cilvēki bija mazāki, piejūrā lielāki). LZA Goda loceklis, Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankēvičs izteica apbrīnu, ka tik skops materiāls dod iespēju tik plašiem pētījumiem, un jautāja pētnieces domas par cilšu izplatību, piemēram, par rietumvācu cilšu izplatību. Zariņa skaidroja, ka cilšu sajaukšanās ir nosacīta. Viduseiropā tāda sajaukšanās ir iespējama, bet ģermāņi ar latviešiem nav sajaukušies.

Nodaļas atbalsta balsojums bija nepārprotams - 78% no attieksmi izteikušajiem Akadēmijas locekļiem atbalstīja Gunitas Zariņas kandidatūru LZA korespondētājlocekļa vēlēšanām etnoloģijā.

Gados jaunais zinātnieks Sandis Laime, kas kandidē uz LZA korespondētājlocekļa vakanci folkloristikā, pagaidām nevar lepoties ar garu zinātnisko biogrāfiju, tomēr viņa darbs ir piesaistījis uzmanību ar mērķtiecību, produktivitāti un neparasto pētījumu tematiku - mitoloģija. Filoloģijas doktora grādu mitoloģijā Sandis Laime ir ieguvis 29 gadu vecumā. Pašlaik viņš strādā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuvē. Ziņojumā ar birokrātisku nosaukumu „Pārskats par zinātnisko darbību. 2002-2014" jaunais filoloģijas doktors stāstīja par savu darbību divos pētījumu virzienos: alu zīmju pētījumi un nakts raganu pētījumi, galveno uzmanību veltot alu zīmējumu pētījumiem un pētījumu tehnoloģijām šajā jomā.

Pētījumos ir iegūtas apmēram 50 dažādas alu zīmes, kopā 3000 zīmju attēlojumi. Zīmju vecumu nosaka pēc arheoloģiskā materiāla, kam vecums ir zināms, vai arī zīmēm pievienota gada skaitļa. Piemēram, lībiešu alās atrastās zīmes datētas ar 17. gs.. Alu zīmju meklējumos veikti lauka pētījumi visos Latvijas novados, Lietuvā, Baltkrievijā, Krievijas Federācijā (Sibīrijā), Indijā. Alu zīmējumi ir salīdzināmi ar citām senās vēstures liecībām, kas iegūtas arheoloģiskajos izrakumos, bet tie ir vieglāk pieejami izpētei. Alu zīmējumu „lasīšana" ir jauna joma, kas interesē ne tikai folkloristus, bet arī vēsturniekus un arheologus. Piemēram, ar 12.-14. gs datētās zīmēs attēloti trīs kuģi, kas liecina, ka cilvēki tajā laikā ir pazinuši kuģus. Arī Sanda Laimes ziņojums ļāva noprast, cik cieši mūsdienās ir saistītas ne tikai dažādas humanitāro zinātņu nozares, bet arī humanitārās un dabas zinātnes.  

Sanda Laimes zinātniskais devums ir iespaidīgs - 106 publikācijas, no tām 2 monogrāfijas; 32 zinātniski raksti; 19 pārskata raksti par konferencēm, grāmatu recenzijas un līdzīgi produkti; 22 konferenču tēzes; 31 populārzinātnisks raksts. Ziņojuma autors ir piedalījies 50 zinātniskās konferencēs, no tām 23 starptautiskās zinātniskās konferencēs un kongresos ārvalstīs; 8 ir starptautiskas zinātniskās konferences Latvijā; 19 ir vietējā mēroga zinātniskas konferences un kongresi Latvijā.

2013. gadā Sandis Laime ir saņēmis Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmijas mazo Feliksa balvu.              

Sanda Laimes kandidatūru atbalstīja 88% attieksmi izteikušo akadēmijas locekļu.

Trešo ziņojumu par tēmu „Dzīvesmākslas filosofija" sniedza LZA īstenā locekļa kandidāts, LZA korespondētājloceklis, filozofijas zinātņu doktors Igors Šuvajevs. Viņš ir pieredzējis un erudīts zinātnieks, LU profesors, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks.

Igora Šuvajeva galvenie zinātnisko pētījumu virzieni ir: dzīvesmāksla, kultūrvērsturiskā antropoloģija, psihoanalīze, semiotika, antīkā un mūsdienu filozofija. Igors Šuvajevs ir publicējis 12 monogrāfijas, vairāk par 50 sastādītām un tulkotām grāmatām un vairāk par 400 rakstiem.

Papildus profesors pienākumiem Latvijas Universitātē, Igors Šuvajevs ir lasījis lekciju kursus Latvijas Mākslas akadēmijā, Ventspils Augstskolā, Latvijas Mūzikas akadēmijā. Regulāri lasa lekcijas Prāgas Kārļa universitātē. Strādājis arī Cilvēkzinātņu institūtā (Vīne).

Igora Šuvajeva biogrāfija atklāj plašu sabiedrisko darbību. Viņš ir LZP 12. Ekspertu komisijas loceklis, darbojas LU FSI Zinātniskajā padomē; ir LZA Akadēmiskās bibliotēkas padomes loceklis; LU Filozofijas programmu padomes loceklis, LU VFF Domes loceklis; Promocijas padomes (filozofijā) loceklis; LU Filozofijas profesoru Padomes loceklis. Šuvajevs ir 8 žurnālu un grāmatu sēriju redkolēģiju loceklis, no tām viena ārvalstu (Oriens aliter (Prāga)).  

Vairākkārt studējis ārvalstīs. 2001. gadā saņēmis Eiropas Zinātņu un Mākslas Akadēmijas balvu "Felix".

Ziņojuma autors skaidroja, ka dzīvesmāksla var figurēt vismaz trīs variantos - ideoloģiska dzīvesmāksla, dzīvesmākslas teorija un filozofija kā dzīvesmāksla. Pievēršoties trešajam variantam, Igors Šuvajevs skaidroja divus tā aspektus - prospektīvo un retrospektīvo. Retrospektīvo aspektu zinātnieks izvērsis rakstos un komentētos tulkojumos. Sērijā „Mūsdienu domātāji" ir izdotas 13 grāmatas, sērijā „Filozofijas lekcijas Rīgā" - 4 grāmatas. Sadarbībā ar Kanta un Šopenhauera biedrības pārstāvjiem Rīgā organizētas vairākas dzīvesmākslas un zinātniskās ētikas jautājumiem veltītas starptautiskas konferences. 

Prospektīvais aspekts tiek izvērsts kā cilvēkbūšanas analīze, liekot uzsvaru uz patības un politiskajām (pārvaldības) tehnoloģijām. Plašu ziņojumu par eksistences un varas tehnoloģijām, raksturojot tās ar Krievijas impērijas piemēru, Igors Šuvajevs sniedza LZA HSZN sēdē Jūrmalā. Viņš lieto jēdzienu „biopolitika", un par tās piemēru nosauc koncentrācijas nometni.

Patības tehnoloģiju kontekstā autors analizē dažādas eksistences tehnikas - miesiskās patības ētika, ķermeņa tehnikas, ēšanas ētika (gastrosofija) un tamlīdzīgi. Eksistences tehnikas palīdz atsegt psihoanalīze. Ar psihoanalīzes palīdzību var labāk atsegt moderno rasismu, kas mūsdienās kļuvis daudzveidīgāks. M.Fuko savulaik ir aprakstījis valstsrasismu, savukārt Igors Šuvajevs cenšas parādīt sociālā rasisma ģenealoģiju. Arī psihoanalīzes pētījumi radījuši iespēju sadarbībā ar starptautiskajām organizācijām rīkot Latvijā starptautiskas konferences, un publicēt pirmo no iecerētajiem trim sējumiem par dzīļu psiholoģiju Latvijā.

Filozofa ziņojums atšķīrās no iepriekšējiem un arī izraisīja jautājumus. LZA akadēmiķis Tālavs Jundzis būtu vēlējies dzirdēt vienkāršāku valodu un plašāku ziņojumā minēto klausītājam svešādo jēdzienu skaidrojumu. Igors Šuvajevs atbildēja, ka katrā zinātņu nozarē ir savi jēdzieni, kas speciālistu lokam ir viegli saprotami. Zbigņeva Stankēviča uzmanību piesaistīja Šuvajeva frāze par katra tiesībām uz savu nāvi. Uz šo jautājumu filozofs sniedza izsmeļošu skaidrojumu. Tiesības uz savu nāvi nozīmē tiesības būt pasargātam no tādas ietekmes, kas var izraisīt cilvēka paša negribētu bojāeju, piemēram, sliktas ārstēšanas rezultātā.

Nodaļas balsojumā 76% klātesošo akadēmijas locekļu atbalstīja Igora Šuvajeva kandidatūru LZA īsteno locekļu vēlēšanās. Turklāt, HSZ nodaļas vadītāja Raita Karnīte uzsvēra, ka abu vēlēšanām pieteikto LZA īsteno locekļu kandidātu ievēlēšana būtu nozīmīgs humanitāro zinātņu pārstāvniecības papildinājums LZA. Filozofija ir plaša un daudzveidīga zinātņu nozare, bet LZA to pārstāv tikai viena akadēmiķe, trīs korespondētājlocekļi un divi ārzemju locekļi. No 33 īstenajiem locekļiem humanitāro un sociālo zinātņu nozarēs tikai 6 ir jaunāki par 60 gadiem, tikai 12 ir jaunāki par 65 gadiem un 16 - jaunāki par 70 gadiem.

Sēdes turpinājumā Raita Karnīte informēja, ka LZA Prezidijs ir ieteicis četras ievērojamas personības ievēlēšanai par LZA goda locekļiem. Tie ir: profesors, LMA Mākslas zinātnes katedras vadītājs, LMA Mākslas institūta direktors Dr.habil.art. Eduards Kļaviņš; komponists, Jāņa Raiņa Dailes teātra Mūzikas daļas vadītājs Artūrs Maskats, politiķe un kultūras darbiniece Kārina Pētersone un dzejnieks un esejists Jānis Rokpelnis. Pēc kandidatūru nosaukšanas izvērsās diskusija par LZA Goda locekļu kandidatūru izvirzīšanas principiem un konkrēto kandidatūru atbilstību goda locekļa statusam. Akad. Viktors Hausmanis uzskatīja, ka Dr. Eduards Kļaviņš labāk atbilstu citai akadēmijas locekļu kategorijai, piemēram, goda doktora kategorijai, bet Kārinas Pētersones un Jāņa Rokpeļņa ieguldījums zinātnē un kultūrā nav pietiekošs akadēmijas goda locekļa statusa iegūšanai. Savukārt akad. Jānis  Stradiņš uzstāja, ka visi kandidāti ir cienīgi piedalīties vēlēšanās un tikt ievēlēti. Akadēmiķis Stradiņš varētu piekrist, ka Eduards Kļaviņš vairāk atbilstu goda doktora kategorijai, tomēr nevar noliegt, ka viņš ir cienījams mākslas zinātnieks. LZA goda locekļi dzejnieks Guntars Godiņš un rakstnieks Roalds Dobrovenskis izcēla dzejnieka Jāņa Rokpeļņa devumu Latvijas literatūrā. Akadēmiķis Tālavs Jundzis apkopoja diskusiju un ieteica Dr. Kļaviņam kandidēt LZA goda doktora statusam, bet pārējos izvirzītos kandidātus atbalstīt. Diskusijas nobeigumā akadēmiķis Saulvedis Cimermanis uzsvēra, ka akadēmijas gods ir jātur augstu un par akadēmijas goda locekļiem jāvēl tādus cilvēkus kā Jānis Streičs, Jānis Strupulis, Zbigņevs Stankēvičs - cilvēkus, kas ir darba darītāji.

Nodaļas balsojumā tika atbalstītas Artūra Maskata, Kārinas Pētersones un Jāņa Rokpeļņa kandidatūras. Nodaļas balsojums neatbalstīja Eduarda Kļaviņa kandidatūru LZA goda locekļa vēlēšanām, bet ieteica virzīt Eduarda Kļaviņa kandidatūru LZA goda doktora vēlēšanām.    

Sēdes otrajā daļā dalībnieki iepazinās ar antropoloģiju kā zinātnes nozari Latvijā un pētījumiem antropoloģijā. Par to ziņoja LU Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas un antropoloģijas studiju nodaļas Antropoloģijas studiju katedras vadītāja Ph.D. Aivita Putniņa un Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes komunikācijas studiju katedras docente Ph.D. Agita Lūse (ziņojums pievienots).

Antropoloģija ir salīdzinoši jauna zinātnes nozare. Piemēram, Rīgas Stradiņa universitāte lepojas, ka ir pirmā augstskola Latvijā, kas jau 2008. gadā sāka piedāvāt tik eksotisku studiju priekšmetu kā sociālā antropoloģija. Pašlaik pētījumi un studiju programmas antropoloģijā ir izveidotas Latvijas universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē un Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātē (sociālā antropoloģija). Pētīto tēmu klāsts ir ļoti plašs. Pētnieki ir studējuši ārzemēs, visiem ir Ph.D. grādi. Aivita Putniņa ieguvusi izglītību Vītauta Dižā Universitātē Kauņā un Kembridžas Universitātē Lielbritānijā, Agnese Cimdiņa - Bergenas Universitātē Norvēģijā, Ieva Raubiško - Oksfordas universitātē Lielbritānijā, Agita Lūse beigusi doktorantūras studijas Bristoles universitātē. Starp pieredzējušākiem pētniekiem tika minēts arī Klāvs Sedlinieks, Roberts Ķīlis. Pētnieku kopa ir salīdzinoši neliela, visi ir jauni zinātnieki.

2014. gadā saņemts grants - sēklas nauda doktorantūras izveidošanai, taču nav skaidra formulējuma, kas ir antropoloģijas nozare un vai tāda vispār ir. Ziņotājas vērsās pie LZA un LZP pēc palīdzības - apstiprināt nozari zinātnes nozaru klasifikatorā.

Akad. Cimermanis jautāja, kādu arhīvu materiāli pētījumos ir izmantoti. Aivita Putniņa atbildēja, ka pagaidām arhīvu materiāli ir maz izmantoti un pateicās par ieteikumu. LZA goda loceklis arhibīskaps Zbigņevs Stankēvičs jautāja, vai ir domāts arī pat teoloģisko antropoloģiju. Aivita Putniņa atbildēja, ka tāda nav, bet ir reliģijas antropoloģija.

Pēc ziņojuma izvērsās diskusija. Akad. Maija Kūle plašā replikā skaidroja jaunu zinātnes nozaru izveidošanas mērķtiecību un apšaubīja, ka antropoloģija varētu pretendēt uz patstāvīgas zinātnes nozares statusu. Šim viedoklim piekrita vairāki sēdes dalībnieki.