2016. gada 22. septembrī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sēde, kurā par Latvijas iedzīvotāju vēsturisko atmiņu un historiogrāfiju Latvijas neatkarības gados ziņoja un diskutēja LZA goda doktors, Dr.hist. Leo Dribins, Dr. sc. comm. Mārtiņš Kaprāns un Dr. hist. Jānis Ķeruss.

Ziņojumu iesāka LZA goda doktors, Dr.hist. Leo Dribins atzinīgi novērtējot līdz šim paveikto vēstures pētniecības laukā un izsakot nožēlu par historiogrāfiskas analīzes trūkumu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas historiogrāfijai - "zinātnei par vēstures zinātni" - veltīta viena grāmata un aptuveni 40 raksti no apmēram 4500 lieliem rakstiem par Latvijas vēsturi, un tas nerāda kopainu, iztrūkst analīze, zinātniskā inventarizācija un nozīmīgāko darbu izcelšana. Te L. Dribins saskatīja arī akadēmiķu atbildību. 2008. gadā notika konference par nacionālās historiogrāfijas sākumiem Latvijā, kurā piedalījās tikai 16 - 18 cilvēki, bet citas tēmas apmeklēja daudz plašāks interesentu loks. Vēstures zinātne bez historiogrāfijas nav zinātne! L. Dribins ierosināja uzrakstīt un izdot historiogrāfijai veltītu monogrāfiju vai zinātnisko rakstu krājumu.

"Mūsu zinātnieku pētījumi lēni sasniedz sabiedrību un ne pārāk daudz ietekmē sabiedrības vēstures apziņu", uzsvēra Dr. hist. Jānis Ķeruss. Akcentējot historiogrāfijas daudzšķautņaino būtību, viņš pievērsās vēstures pētniecības jomā paveiktā analīzei. J. Ķeruss atzīmēja, ka staļinisms (1944-1953), salīdzinot ar citiem padomju okupācijas periodiem Latvijā, ir daudz vairāk pētīts. Tēmas ietvaros skatīti sekojoši jautājumi - represijas, pretošanās kustība un padomju režīma galvenās politiskās represīvās institūcijas. Šī posma kontekstā nozīmīga ir sabiedrības un varas attiecību pētniecība. Mazāk pētīti ir 20. gadsimta sešdesmitie, septiņdesmitie un astoņdesmitie gadi. Svarīgi izvērtēt arī tādus jautājumus kā Latvijas ekonomikas vēsture. Atsevišķu uzņēmumu vēstures pētījumi, piemēram, Rīgas Satiksmes vai Finieru rūpnīcas vēsture, ir pieejami, bet citu - nav. Vēsturnieks atzina, ka galvenie problēmjautājumi ir balstīšanās uz subjektīviem avotiem, objektivitātes trūkums un zinātnisko avotu neizmantošana vēstures pētījumos.

Dr. sc. comm. Mārtiņš Kaprāns uzsvēra, ka viņa tēma ir ne-historiogrāfija. Pētnieku interesē - kā veidojusies atceres un atmiņu kultūra Latvijā un kas iespaidojis vēstures pētniecību kā tādu. Atmiņa vs vēsture - kas kopīgs? kas atšķirīgs? Atcere ar savu nozīmju lauku, kas saistīts ar atcerēšanos. Atmiņu pētniecība Latvijā izveidojusies 2000. gada beigās. Katra sabiedrība nodarbojas ar atcerēšanos. Historiogrāfijas pētniekiem jādomā divos līmeņos - svarīgi „ego" dokumenti, dienasgrāmatas, atmiņas, sarakstes, vēstules. Historiogrāfijas kontekstā - pētījumi, kuri pēta atmiņas, jāņem vērā ne tikai „ego" dokumenti. Atmiņu pētījumi kļuvuši par svarīgu izziņas avotu.

2000. gadu sākumā varēja novērot zināmu prioritāšu nospraušanu atmiņu pētniecībā. Uz atmiņu procesiem skatījās no komunikācijas zinātnes skatpunkta (prof. Vita Zelča). Krājumos pieskārās tēmai, kādā veidā cauri laikmetiem atceramies kādu personāžu - atmiņa kā kolektīvs fenomens.

Sēdes nobeigumā norisinājās diskusija, tika izteikti komentāri ziņotājiem.

LZA HSZN zinātniskās sekretāres p.i. Līva Griņeviča