Svētupes Lībiešu Upurala ir hrestomātisks Latvijas seno svētvietu piemērs un lielisks izziņas avots pētījumiem par lībiešu un latviešu reliģisko praksi vēlajos viduslaikos un agrajos jaunajos laikos. Ala vairākus gadsimtus - no 14. līdz 19. gadsimtam -  ir izmantota kā vietējo iedzīvotāju svētvieta, savukārt jau kopš 17. gadsimta  to devušies aplūkot tūristi no tuvām un tālām vietām. Lībiešu Upuralas izpētes aizsākumi meklējami jau 19. gadsimta vidū, bet 20. gadsimta  70. gados tur izstrādāta Latvijas alu izpētes un uzmērīšanas metodika, veikti pirmie profesionālie  arheoloģiskie izrakumi alās, atklāti gadsimtiem seni tūristu uzraksti un  Latvijā pirmie klinšu raksti - maģiskas aizsardzības zīmes.

Lībiešu Upurala ir daudzveidīgs, daudzslāņains un sarežģīts pētniecības objekts. To, kas alā kādreiz noticis, grāmatas autori ir mēģinājuši izprast, apvienojot dažādas pētniecības metodes un dažādu zinātņu nozaru pieejas.

Pētījums tapis Latvijas Zinātnes padomes atbalstītā un Latvijas Kultūras akadēmijas īstenotā projekta „Vidzemes Svētupe reālajā un mītiskajā kultūrtelpā" ietvaros.