2017. gada 23. februārī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sēde, kuras darba kārtībā bija sekojoši ziņojumi:

• LZA īstenās locekles Vairas Vīķes-Freibergas ziņojums par monogrāfiju „Trejādas saules. Mitoloģiskā Saule".
• Latvijas Kultūras akadēmijas rektores Rūtas Muktupāvelas ziņojums „Antropoloģijas dažādās sejas".
• LZA korespondētājlocekles Gunitas Zariņas ziņojums „Seno iedzīvotāju izpētes starpdisciplinārie aspekti".

LZA īstenā locekle Vaira Vīķe-Freiberga klātesošajiem izsmeļoši stāstīja par savām dzīves gaitām un pētniecību. tostarp saistībā ar „Saules dainām". Viņas pamatspecialitāte pētniecībā ir eksperimentālā psiholoģija. Dainu pētniecība ir nākusi kā vaļasprieks, taču tagad viņa sevi labprātāk atzītu par folkloristi, nekā psiholoģi. No Vairas Vīķes-Freibergas stāstījuma bija nojaušams, cik daudzpusīgi ir bijuši viņas pētījumi - gan psiholoģijas, gan folkloras pētniecības jomās, cik dziļš saturs un saistība ar latviešu tautas vēsturi rodama latviešu dainās un cik ļoti ar tām saaugusi pati pētniece. Ar dzīvām ilustrācijām no dainu tekstiem pētniece atklāja dainu noslēpumaino dabu, kas uzdod arvien jaunus jautājumus. Piemēram, ka Laimes mātes tēls dainās nav aprakstīts pilnībā. Ir piesauktas tikai atsevišķas detaļas - gredzeni, vaigs, vainadziņš. Puspateiktās vietas ļauj katran rosināt iztēli, turklāt dainu teksts ir tik bagātīgs un dabisks, ka spēj radīt fiziski sajūtamas vīzijas par dabu, sauli, cilvēkiem, jūtām un norisēm.

Dainu pētījumi nu ir sakopoti četros sējumos, bet savāktais dainu kopums ne tuvu nav izpētīts pilnībā. Katrs jauns atklājums rada jautājumus, uz kuriem jāmeklē atbildes. Vaira Vīķe-Freiberga atzina, ka pētniecībai jaunu virzību ir devusi informācijas tehnoloģiju izmantošana sadarbībā ar dzīvesbiedru Imantu Freibergu. Viņa arī pastāstīja, ka turpina darbu pie nākamās grāmatas, kurā uzsvars būs likts uz pantu secības likumībām garākās dziesmās, atzīmējot, ka „nav mitoloģijas bez vēstījuma".

Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela klātesošajiem ziņoja par antropoloģijas dažādajām sejām, vairāk pievēršoties tiem antropoloģijas novirzieniem, kas pēta cilvēka rīcību un tās izpausmes (sociālā antropoloģija, kultūras antropoloģija). Viņa uzsvēra, ka šis antropoloģijas atzars ir īpaša jauna starpdisciplināra zinātne, kas nemitīgi mainās. Tā pēta cilvēku dzīves, uzvedības, domāšanas atšķirības un līdzdalības holistiskā aspektā, globāli salīdzinošā perspektīvā. Rūta Muktupāvela raksturoja atšķirības starp kultūras antropoloģiju un sociālo antropoloģiju, pastāstīja par abu virzienu dibinātājiem un galvenajiem ideologiem un abu virzienu saistību ar citiem humanitāro un sociālo zinātņu virzieniem.

Tāpat kā iepazīstoties ar sociālo antropoloģiju kādā no iepriekšējām HSZN sēdēm, arī šajā sēdē radās jautājums, vai sīkā antropoloģijas nozares sadrumstalošana apakšnozarēs ir pamatota, un kāda vieta šīs zinātnes kopumā ir jāatvēl fiziskās antropoloģijas virzienam.  Vaira Vīķe- Freiberga atgādināja, ka fiziskā antropoloģija ilgu laiku ir tikusi noniecināta, pat gandrīz aizliegta, un ir jāpriecājas, ka tā spējusi pārvarēt grūtos laikus un pastāv, jo tās viena humanitāro zinātņu kopā ir neaizstājama.  

Turpinājumā LZA korespondētājlocekle Gunita Zariņa ziņoja par seno iedzīvotāju izpētes starpdisciplinārajiem aspektiem, detalizēti stāstot par bioarheoloģiskajiem pētījumiem (iedzīvotāju sejas pantu pētījumiem, fiziskajai attīstībai, paleodemogrāfijai, paleopatoloģijām, ķīmisko elementu pētījumiem, DNS pētījumiem un sociālajai bioarheoloģijai) un stabilo izotopu pētījumiem (cilvēka un dzīvnieka uztura pētījumi, bērnu atšķiršana no krūts, bērnu uzturs, iedzīvotāju migrācija, paleoklimatoloģija). Pateicoties pēdējiem pētījumiem ir izdevies atklāt, ka senie cilvēki Latvijā ir ieradušies ne tikai no Rietumeiropas, bet arī no Austrumu stepēm (par to liecina galvaskausu veids un kaulu struktūra). Gunita Zariņa atzīmēja, ka Latvija ir unikāla Rietumeiropas, varbūt pat pasaules valstu vidū tāpēc, ka te ir vairāk kā jebkur ir pieejams senais izpētes materiāls. Izmantojot augstās tehnoloģijas (piemēram, gēnu analīzi), no šī materiāla ir iespējams iegūt jaunus atklājumus par pasaules senseno vēsturi.  

LZA HSZN priekšsēdētāja Raita Karnīte,
LZA HSZN zinātniskā sekretāre Līva Griņeviča