LZA LMZN un LLMZA prezidija kopsēde – par Dienvidlatgales attīstības potenciālu, Zviedrijas tradicionālajām brūnajām mērcēm un augstu galda kultūras nāciju

Šī gada 21. februārī norisinājās Latvijas Zinātņu akadēmijas (turpmāk – LZA) Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļas (turpmāk – LMZN) un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (turpmāk – LLMZA) prezidija kopsēde. Tās laikā sava promocijas darba galvenos rezultātus prezentēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes doktora zinātniskā grāda pretendente Sanda Čingule – Vinogradova (darba vadītāja akadēmiķe Baiba Rivža). Ziņojuma „Dienvidlatgales potenciāla izvērtējums un attīstības virzieni” sākumā S. Čingule – Vinogradova uzsvēra, ka visa Latgales reģiona vēsture ievērojami atšķiras no parējās Latvijas teritorijas vēstures, tādējādi mūsdienās reģions veido izteikti multikulturālu, multietnisku, multinacionālu un multifunkcionālu vidi, kas vienlaikus ir ekonomiski atšķirīga. Darba autores Dienvidlatgales izpētes izvēle līdzās jau minētajām Latgales reģiona īpatnībām pamatojas arī uz tās izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli, kā arī ievērojamo intelektuālo potenciālu, ko nodrošina Daugavpils Universitāte un vairāk nekā 12 citu augstākās izglītības iestāžu filiāles. Savukārt kultūras mantojuma ziņā Dienvidlatgale atšķiras no Austrumlatgales, jo tās kultūras objekti un amatnieku izstrādājumi ir vairāk tendēti uz slāviskās kultūras iezīmēm un ir savdabīgāki nekā Austrumlatgalē.

Dienvidlatgales ilgtspējīgas un līdzsvarotas attīstības veicināšanai S. Čingule – Vinogradova izmantojusi ES valsts Īrijas Republikas labās prakses pieredzi, izvērtējot tās galvenos attīstības pamatnosacījumus un analizējot pieļautās kļūdas. Piemēram, atšķirībā no Latvijas pieredzes, Īrijā vairāk investīciju uz vienu iedzīvotāju saņem atpalikušie reģioni, kas ievērojami palīdz izlīdzināt reģionālās atšķirības.

Pētot esošo situāciju (tai skaitā veicot Dienvidlatgales iedzīvotāju aptauju un padziļinātās intervijas ar deviņiem ekspertiem), darba autore secinājusi, ka Dienvidlatgalē ir pietiekamas kvalitātes un apjoma attīstības potenciāls, lai to varētu izmantot kvalitatīvai un ilgtspējīgai teritorijas attīstībai. Galvenās un nozīmīgākās tautsaimniecības nozares, kuru attīstību un resursus nosaka Dienvidlatgales telpiskā struktūra, ir mežsaimniecība un kokapstrāde, lauksaimniecība, lauksaimniecības produktu pārstrāde, pārtikas un rūpnieciskā ražošana, tūrisma nozares pakalpojumi, mašīnbūve, vieglā un ķīmiskā rūpniecība. Zema darbaspēka produktivitāte ir viens no iemesliem reģiona zemajai attīstībai. Pētāmā subreģiona priekšrocība ir ekoloģiskā vide, attīstītā transporta infrastruktūra un teritorijas ģeogrāfiskais novietojums, kas valsts ekonomikā izmantojams kā ekonomiskais „koridors” starp Krieviju, Baltkrieviju, pārējām NVS valstīm un Eiropu. Tas sniedz iespējas uzsākt jaunas un ilgtspējīgas ekonomiskās aktivitātes - Dienvidlatgale kā Krievijas un Eiropas starpniekpartneris.

Izmantojot kvantitatīvo pētniecības metodi - anketēšanu darba autore ir noskaidrojusi Dienvidlatgales iedzīvotāju viedokli un uzskatus par pētāmās teritorijas attīstības iespējām un perspektīvām. Starp aptaujātajiem iedzīvotājiem nav vienotas vienas vai divu dominējošo jomu, ko būtu iespējams attīstīt. Šie fakti norāda uz Dienvidlatgales attīstības virzienu daudzveidības iespējām. Reģiona aptaujāto iedzīvotāju skatījumā svarīgākais uzņēmējdarbības atbalsta pasākums ir saistīts ar valsts fiskālo politiku, kā arī lielāku atbalstu tieši vietējo uzņēmumu, rūpniecības, ražošanas sfēru attīstībai, uzņēmumu modernizācijai, paplašināšanai un darbības kvalitātes uzlabošanai.

Pētījuma ietvaros aptaujātie eksperti norādījuši, ka līdzšinējai valsts atbalsts Dienvidlatgalē sociālekonomiskās situācijas līdzsvarošanai un attīstībai ir minimāls, nepietiekošs vai pat tāda vispār nav. Ekspertu minētie iemesli ir līdzvērtīgi iedzīvotāju anketu aptaujas rezultātiem. Eksperti arī atzinuši, ka svarīgāk par palīdzību uzņēmējiem no valsts tiešā finanšu veidā, būtu radīt kvalitatīvus un labus priekšnoteikumus uzņēmējdarbības vides attīstībai, kas ietver gan uzņēmējdarbību veicinošas nodokļu likmes, gan nepieciešamās infrastruktūras uzlabošanu, attīstību un citas aktivitātes. Dienvidlatgales esošais potenciāls galvenokārt ir cilvēkresursu zināšanas par ražošanu, kas būtu jānodod jaunajai paaudzei, kā arī kvalificēti inženieri, profesionalitāte (bieži vien nozarēs, kas vairākumā iznīcinātas), labas ražošanas tradīcijas, infrastruktūras plānojums, lauksaimnieciskā teritorija un brīvās tirgus nišas ražošanas jomā, īpaši pārstrādes. Maksimāli būtu jāizmanto esošie resursi un to pārstrāde ar pēc iespējas augstāku pievienoto vērtību.

Pētījumu rezultātā darba autore secinājusi, ka Dienvidlatgales stratēģiskās attīstības potenciālie virzieni ir daudzveidīgi, daļa no tiem veiksmīgi attīstās, bet, piemēram, tādi kā loģistika, transporta pakalpojumi, bioloģisko zinātņu ielejas izveide šobrīd ir vairāk ideju līmenī. Darba autores pētījumā attīstības virzieni ir sadalīti detalizētāk (piemēram, rūpniecībā izdalot vieglo rūpniecību, metālapstrādi, mašīnbūvi utt.), un virzieni ir norādīti pa novadiem, uzsverot katras Dienvidlatgales teritorijas priekšrocības un iespējas. Autore norāda, ka darbaspēka konkurētspējas un kvalitātes paaugstināšana tiktu sasniegta, nodrošinot kvalitatīvas un pieejamas izglītības iespējas, sabiedrības informētību, darbaspēju un nodarbinātības veicināšanu. Bez tam - iespējas efektīvāk izmantot un pielietot Dienvidlatgalē esošo attīstības potenciālu pastāv tikai tad, ja valsts pārvaldē ir ieinteresētība un reāla, ilgtspējīga rīcība vājāko teritoriju attīstībā un attīstības līdzsvarošanā.

S. Čingules – Vinogradovas pētījuma rezultāti izraisīja lielu kopsēdes dalībnieku interesi, līdz ar to pēc autores sniegtā ziņojuma sekoja plaša diskusija.

Savukārt akadēmiķe Baiba Rivža informēja par savu dalību 198. Zviedrijas Karaliskās lauksaimniecības un meža akadēmijas (turpmāk – Akadēmija) kopsapulcē. No Zviedrijas tradicionālās brūnās mērces uz augstu galda kultūras nāciju - tāda bija viena no galvenajām referātu tēmām 198. Zviedrijas Karaliskās lauksaimniecības un meža akadēmijas (turpmāk – Akadēmija) kopsapulcē. Profesors Ričards Tellstroms (Richard Tellstroms) aicināja zviedrus mācīties no francūžiem baudīt ēdienu, izkopt un veidot ēšanas tradīcijas, ne tikai pragmatiski ēdienreizē uzņemt kalorijas, paužot satraukumu, ka Stokholmā dominē kebabi, MacDonaldi un dažādu valstu ēstuves, taču trūkst zviedru nacionālo restorānu. Profesors pajokoja arī par zviedru tradīciju – sākt ēdienreizi ar šņabja glāzīti, lai tiktu galā ar pūdētajām siļķēm un tradicionālo brūno mērci.

Savukārt Akadēmijas prezidente Sāra von Arbenta (Sara von Arbent) vērsa klausītāju uzmanību uz to, ka 2050. gadā planētas iedzīvotāju skaits sasniegs 9 miljardus. Pārtikas vajadzība pasaulē dubultosies, bet kultivēto platību apjoms var palielināties tikai par 12%. Ko darīt? Tas ir jautājums, kas satrauc visu pasauli. Vienīgā iespēja ir ražības kāpināšana, inovatīvu ceļu meklējumi, kā arī daudz karsti diskutētā modificētās pārtikas iegūšana. Prezidente minēja pētījumus ar zelta rīsiem ASV, Indijā, Kanādā, Brazīlijā. Šobrīd modificētie kultūraugi (īpaši kukurūza, soja, rapsis u.c.) aizņem vairāk nekā 300 miljonus ha. Tika pieminēti arī dārzeņu un zaļumu 10 – 20 stāvu torņi pilsētās, kur speciālos substrātos augs viss nepieciešamais pilsētā dzīvojošajiem, kur sauja rīsu ietvers visus nepieciešamos vitamīnus.

Baiba Rivža
Sanda Čingule-Vinogradova
Ieva Brence