Jānis Stradiņš
Šī diena mums ir vienlaikus pacilājoša, bet arī skumji nostalģiska. Mūsu Augstceltne un Zinātņu akadēmija atvadās no “Dainu skapja”, no Folkloras krātuves un vienlaikus arī no Literatūras, folkloras un mākslas institūta.
Mūsu ēka ir bijusi patvērums (kāds nu tas ir bijis) latviešu nācijas dārgumam mazliet vairāk nekā 50 gadus, kopš 1963. gada. “Dainu skapis” bija kļuvis par vienu no latviskākajiem elementiem šajā nacionālajām vērtībām pasvešajā namā, Staļina ampīra (Boriss Pasternaks kādreiz asprātīgi parodēja – Staļina vampīra) stilā ieturētajā gaisotnē. “Dainu skapis”, tāpat kā pats Valodas un literatūras institūts tolaik bija latviskuma bastions zinātnes citadelē. Direktors Jānis Kalniņš Mālmeistera un Puriņa prezidentūras laikā bija vai vienīgais, kurš Prezidija sēdēs un ZA kopsapulcēs konsekventi runāja latviešu valodā un uzturēja latvisku garu šajā zinātnes citadelē.
Aiz upītes es izaugu, Pār upīti man aizveda; Paliek mani bāleliņi Aiz upītes raudādami. No rokas rokā pa dainu ķēdi “Dainu skapja” atvilktnes ceļo no Zinātņu akadēmijas augstceltnes trešā stāva uz izeju.
Savu roku pieliek arī akadēmiķis Jānis Stradiņš