Latvijas zinātne un augstākā izglītība jau kopš neatkarības atgūšanas ir atradusies duālā situācijā. Visos dokumentos zinātne un augstākā izglītība atzīta par prioritāru, taču finansējuma piešķiršanā (% no IKP) ne tuvu tam. Nepietiekama finansējuma piešķiršana turpinās arī pēc tam, kad Zinātniskās darbības likumā un Augstskolu likumā tika ierakstīts, ka Ministru kabinets, iesniedzot Saeimai gadskārtējo likumu par valsts budžetu, paredz ikgadēju finansējuma pieaugumu zinātniskajai darbībai ne mazāku par 0,15 %, bet studijām valsts dibinātās augstskolās ne mazāku par 0,25 % no iekšzemes kopprodukta, līdz valsts piešķirtais finansējums zinātniskajai darbībai sasniedz vismaz vienu procentu no iekšzemes kopprodukta, bet studijām valsts dibinātās augstskolās - sasniedz vismaz divus procentus no iekšzemes kopprodukta. Taču zinātnieku un augstākās izglītības darbinieku saime ir nodrošinājusi gan zinātnes dažādu nozaru attīstību, gan speciālistu sagatavošanu, neskatoties uz nepietiekamo finansiālo nodrošinājumu, daļu darba veicot t.s. sabiedriskā kārtā vai nepilna finansējuma apstākļos. Līdztekus tam realizēta virkne reformu zinātniskās darbības novērtēšanā, zinātnisko institūciju uzskaitē un reģistrācijā, augstākās izglītības programmu, virzienu un augstskolu akreditācijā. Turpmākai zinātniskās darbības un augstākās izglītības attīstībai nepieciešamo reformu realizācijas plāns un paredzētā darbība šobrīd atgādina akmens dzirnas, kuras samaļ visu, kas tajās nokļuvis. Rezultāts varētu būt varas monopols, sagraujot šādas reformas dzirnās Trešās atmodas laikā panākto.