Izglītības un zinātnes ministre T.Koķe un LZA prezidents
J.Ekmanis Latvijas Zinātņu akadēmijā
A.Edžiņas foto

Jaunu ministru daudzi vēlas intervēt, it īpaši, ja ministrs vada tādu nozari, kurā katrs jūtas speciālists, jo kas var būt vieglāk, kā neklātienē mācīt un audzināt (kuš, šo vārdu, izrādās, mūsu izglītības sistēmā lietot nedrīkst) kaimiņu, paziņu un vispār – svešus bērnus. 28. janvārī “Latvijas Avīze” triju žurnālistu sastāvā, starp kuriem, pēc jautājumiem spriežot, toni uzdeva bijušā LKP CK izdevuma “Lauku Avīze” izlolotājs un ilggadīgais redaktors Voldemārs Krustiņš, rubrikā “Redakcijas viesis” publicēja plašu interviju ar jauno izglītības un zinātnes ministri Dr.habil. Tatjanu Koķi. Intervija saucas “Jaunā ministre sola arī audzināt”. Taujāts gan par Valsts kontroles pārbaužu rezultātiem un dažādām citādām pārbaudēm, par Latvijas vēstures mācīšanu skolā, par aizliegumu nodarbināt skolēnus ar jebko, kas nav mācības, par Valsts valodas politikas departamentu Izglītības un zinātnes ministrijā un vēl daudz ko citu. Pārpublicējam tās Tatjanas Koķes atbildes, kas atklāj, cik zinātniski pamatotas un pārbaudītas bijušas daudzās izglītības reformas, kas mūs novedušas tur, kur esam – skolēni demokrātiski metušies uz humanitārajām zinībām un pēc studijām papildina bezdarbnieku rindas, tehniskajās fakultātēs jāsāk bezmaz ar ābeces gudrībām un arī tad līdz pirmajam jaungadam tiek labi ja puse. Latvijas vēsturi mācās, bet Latviju neiemīl utt. Piedāvājam dažus intervijas fragmentus.

– Mani interesē arī tas, kā māca Latvijas vēsturi krievu skolās, ja var izaugt jaunieši, kuri ienīst Latviju.

– Tas satrauc arī mani. Ikviens savas zemes patriots par to runā ar lielāko nopietnību. Ne tikai vēsture, bet ikviens mācību priekšmets jāmāca tā, lai tam būtu rezultāts un pozitīva nozīme skolēna personības izaugsmē. Piemēram, mācot Latvijas vēsturi, ir būtiski, lai, aplūkojot vēsturiskus notikumus, skolēns iegūtu dzīves pieredzi un saprastu, kuras rakstura īpašības palīdz cilvēkam nevis tecēt līdzi straumei, bet gan ietekmēt apkārtējās norises. Mācot vēsturi, skolotājam jāvērtē, vai skolēns ciena pats sevi, vai ciena skolotāju un vai gatavs sakopt vidi, kurā viņš atrodas, vai arī gatavs tai nodarīt pāri. Latvijas vēstures mācīšanās ir viens no komponentiem, kā cilvēks padziļina savu izpratni par dzimteni, un uz šī pamata viņam veidojas patriotiska attieksme pret vietu, kurā viņš dzīvo. Ikviens, sevišķi nobriedis cilvēks, savā dzimtenē gribēs dzīvot, ja spēkā būs trīs galvenie nosacījumi: ja viņam būs darbs, kas sniedz ne tikai materiālu, bet arī morālu gandarījumu, ja viņam būs pārliecība, ka viņa bērns te varēs iegūt labu izglītību un turpināt studijas, un ja viņš jutīsies droši – es te gribētu uzsvērt galvenokārt sociālo drošību. Ja šie nosacījumi tiks izpildīti, man grūti iedomāties, ka pilsonim radīsies pretenzijas pret vidi, ka viņš te negribētu palikt. Ja ne, tad ne vienmēr kāda mācību priekšmeta mācīšana skolā var palīdzēt sasniegt to mērķi, kādu mēs skolā gribētu sasniegt.(..)

– Fakti ir jāzina.

– Ministrs par pašu galveno nedrīkst nosaukt nevienu uzdevumu. Pamatizglītības standars tapa ap pagājušā gadsimta 90. gadu vidu. Akcents bija uz to, lai uz labu zināšanu bāzes attīstītu tā sauktās kompetences, vienkāršāk sakot, lai skolēns prastu iegūtās zināšanas izmantot praksē. Šis princips jāpatur arī, veidojot vidējās izglītības mācību priekšmetu standartus. Darbs pie to veidošanas sākās pirms vairākiem gadiem, un bija paredzēts šos standartus skolās ieviest šā gada 1. septembrī. Savulaik ministre Baiba Rivža to nolēma atlikt uz gadu, jo darbam ar mācību priekšmetu standartiem vispirms ir jāsagatavo skolotāji, iespējams, nepieciešamas jaunas mācību grāmatas. Pirms dažām dienām, tiekoties ar Izglītības satura un eksaminācijas centra (ISEC) jauno vadītāju, es viņai vaicāju, kā šajā jomā sokas darbs. Runājot par šo izglītības standartu, jāpiemin divas būtiskas lietas. Es ticu, ka ekspertu grupās, kuras tiek izveidotas noteikta mācību priekšmeta standarta izvērtēšanai, ir pietiekami labi speciālisti. Bet katrs profesionālis mācību programmā nu tik ļoti grib ielikt to, kas viņam pašam mīļš... Un izglītības satura izvērtēšana pārvēršas par profesionāļu cīņu, lai gan viens, gan otrs jēdziens un viela parādītos mācību programmā. Tas ir viens no subjektīvajiem faktoriem, kāpēc standarti pērblīvējas. Otra lieta: es biju vairāk nekā izbrīnīta, kad uzzināju, kādas ir izmaksas standartu sagatavošanai. Ļoti niecīgas! Ja mēs domājam, ka izglītības saturu jāveido gaišajiem prātiem... Šodien neviens gaišais prāts par baltu velti nestrādās. Un tad, kad šie gaišie prāti izveido projektu, tas vēl ir jāizmēģina. Izmēģināšanai finansējums vispār nav piešķirts. Pērn notika vairākas valsts vispārējās vidējās izglītības standarta publiskās apspriešanas, uz kurām tika aicināti eksperti. Un – cik ekspertu, tik viedokļu. Bet nebija uzaicināts neviens augstskolu pasniedzējs. Tieši viņi taču visvairāk sūdzas par vidusskolēnu zināšanām.