Ēvalds Mugurēvičs Pāvesta legāta Franciska no Moliano 1312. gada izmeklēšanas protokols par krustakariem Livonijā Pavisam drīz paies septiņi gadsimti, kopš radies Baltijas vēsturei nozīmīgais 1312. gada izmeklēšanas protokols (Protokols) un no kura publicēšanas apritēs simtgade. Līdz šim tas tikai garāmejot analizēts Latvijas vēstures literatūrā, taču tagad pilnā apjomā ir pārtulkots latviski. Pārsteidz tas, ka Protokols nav tulkots citās valodās, jo vācu valodā ir tikai tā īsi regesti dažos dokumentu krājumos. Protokols uzrakstīts sakarā ar pāvesta legāta Franciska no Moliano ierašanos un uzturēšanos Livonijā 1312. gadā, kad tas kā liels starp­tautisks notikums pieminēts dokumentos.

Krusta kari Baltijā šai laikā bija iegājuši beigu fāzē, jo Latvijas un Igaunijas teritorija uz 13./14.gs. miju jau bija pakļauta un sadalīta vispirms starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu, vēlāko Livonijas ordeni. Pēc sakāves Saules kaujā 1236.g. Zobenbrāļu ordeņa paliekas pievienoja Vācu ordenim, kas kā bruņinieku organizācija bija izveidojies Tuvējos Austrumos t.s Svētajā zemē cīņā pret islāmticīgajiem. Sākotnēji šis ordenis 12.gs. tika radīts no vāciskās izcelsmes krusta karotājiem un skaitījās saslimušo novadnieku brālība. Kad krustakarotājiem radās nelabvēlīgi apstākļi, ar Vācijas ķeizara atbalstu ordeni pārcēla uz Eiropas vidieni, kur 13. gs. tam bija vairāk nekā 10 provinces. Vācu ordenis pagānu kristīšanas nolūkā tika iesaistīts cīņā pret senprūšiem un pēc to apdzīvotās teritorijas pakļaušanas tas izveidoja savu Vācu ordeņa valsti ar vadītāja–virsmestra sēdekli Marienburgā (tag.Malborka Polijā). Ordeņa atzarojumu Baltijā sauca par Livonijas ordeni, kas pārvaldīja vienu no Vācu ordeņa provincēm. Lai kristīgajai ticībai pievērstu Lietuvas valsti, karagājieni turpmāk risinājās ar mainīgām sekmēm, par ko liecina Vācu ordeņa smagā sakāve Durbes kaujā 1260.gadā, taču ordenis, papildināts ar bruņiniekiem no Rietumeiropas, turpināja pastāvēt.

Protokolā galvenā vērība veltīta iekarotāju – Vācu ordeņa un Rīgas arhibīskapijas – savstarpējo attiecību noskaidrošanai pakļauto teritoriju pārdales procesā. Būtiska informācija Protokolā ir par tā laika administratīvo centru – piļu kontroli un zemgaļu sabiedrības dižciltīgajiem, kas pēc zaudētā kara brīvības cīņās meklēja palīdzību Lietuvā un mēģināja rast atbalstu diplomātiskā laukā, griežoties pie katoļu augstākās garīdzniecības vadītājiem Rīgā un Romā.

Apstākļos, kad Livonijā pastāvošās pretrunas un savstarpējās apsūdzības starp ordeni no vienas puses un garīdzniecības vadošajiem pārstāvjiem, kā arī Rīgas pilsētu no otras puses novērst vietējā vidē nebija iespējams Rīgas arhibīskaps 1297.gadā griezās pēc palīdzības pāvesta kūrijā. Lai atbildētu uz strīdīgajiem jautājumiem, pāvests Bonifācijs VIII izsūtīja vairākas bullas ar uzaicinājumu abu pušu vadošiem pārstāvjiem sešu mēnešu laikā pēc raksta saņemšanas ierasties Romā. Rīgas arhibīskapa, domkapitula u.c. pārstāvju, arī divu zemgaļu sūtņu (duo ambasiatores) ierašanās un uzturēšanās Romā notikusi 1300. gadā. Pāvestam tika iesniegti trīs plaši ziņojumi par ordeņa noziegumiem, piesakot tam nesaudzīgu karu.

Vislielākie strīdi bija par stratēģiski svarīgās un tirdzniecībai nozīmīgās Daugavas ietekas jūrā piederību, jo 1305.gadā ordenis ieguva cisterciešu ordeņa mūku pārvaldīto Daugavgrīvas klosteri ar visiem tam piederošajiem nekustāmajiem īpašumiem un ierīkoja tur savu pili. Šīs pārmaiņas par labu ordenim, no kura tagad atkarājās atļauja vai aizliegums piekļūšanai Rīgai pa ūdens ceļu, satrauca arhibīskapu Frīdrihu, kurš griezās pāvesta kūrijā ar sūdzību. Ordeni viņš pasludināja par Romas baznīcas Livonijā niknāko ienaidnieku, kurš saucams pie atbildības pāvesta kā augstākā šķīrējtiesneša priekšā.

Lai panāktu sev labvēlīgu šīs lietas izskatīšanu, arhibīskaps Frīdrihs devās uz pāvesta kūriju, kur uzturējās piecus gadus. Pāvesta lēmums Livonijas lietu kārtošanā aizkavējās, jo aktuālāka bija sūdzību izskatīšana par Templiešu ordeni, kura īpašumu iegūšanā ieinteresēts bija Francijas karalis Filips IV Skaistais. Templiešu ordeni (Fratres militiae templi) dibināja franču bruņinieki Jeruzalemē 12.gs. sākumā. Ordenis saņēma daudz ziedojumu un kļuva Francijā ļoti bagāts. Uz Vācijas ķeizaristes drupām Francija 13.gs. beigās pieņēmās spēkā un tās kardināli no sava vidus sāka izvirzīt pāvestus. Tādejādi par pāvestu Klementu V (1305–1314) kļuva Bordo arhibīskaps un savu kronēšanu izdarīja Francijas karaļa klātbūtnē. Šai laikā vairākas reizes uz dažādām Francijas dienvidu daļas pilsētām (Bordo, Puatjē, Tulūza) no Romas tika pārcelta pāvesta rezidence, līdz beidzot 1309. gadā tā nostabilizējās Aviņonā. Francijas karalis, lai tiktu pie Templiešu ordeņa bagātībām, ar piespiedu atzīšanos apvainoja ordeni dažādos noziegumos (ķecerībā, sodomijā) un panāca tā īpašumu konfiskāciju 1312.gadā. Zemes īpašumus izdalīja citam garīgajam bruņinieku ordenim – johanītiem, bet naudas līdzekļus piesavinājās pats. Rīgas arhibīskapijas vadība ar savām sūdzībām cerēja, ka Vācu ordenim draud līdzīgs liktenis.

Pāvests Klements V Rīgas arhibīskapa sūdzības uzdeva izmeklēt saviem pilnvarotajiem – Brēmenes arhibīskapam un domkungam slavenajā Francijas Dievmātes katedrālē Lānā Franciskam no Moliano, kas bija pāvesta kapelāns un legāts svarīgu lietu izmeklēšanā (Franciscus de Moliano, canonicus Laudunensis, domini papae capellanus, nuntius super inquisitionis negotio). Pāvesta ieceltajām personām bija jāizmeklē apsūdzības pret Vācu ordeni.

Franciska no Moliano izcelsme jāmeklē Itālijā pāvesta valsts robežās, kur dzīvojusi Moliano dzimta. Sarakstē ar kolēģiem no Itālijas un Šveices ir precizēta Franciska no Moliano dzimšanas vieta. Tā bijusi uz ziemeļaustrumiem no Romas Fermo (Firma) diecēzē, kur toreiz atradusies apdzīvota vieta, tagadējā pilsēta Mogliana.

Francisks no Moliano kā ietekmīgs garīdznieks pazīstams jau pāvesta Bonifācija VIII laikā (1300–1303), kad viņš dokumentos minēts kā Boloņas baznīcu domkungs (canonicus Bononiesis ecclesiarum). Franciska stāvoklis tālāk nostiprinājās pāvesta Klementa V laikā.

Kad Francisks no Moliano ieradās Livonijā, bija jāsameklē liecinieki un jāsagādā nepieciešamie līdzekļi izmeklēšanai – seši zelta guldeņi (sex florenos auri) dienā.

1312. gadā no marta līdz jūlijam Francisks no Moliano nopratināja 24 lieciniekus kopskaitā par 230 jautājumiem. Precīzi nav zināms, kad nopratināšana sākusies, jo protokola daļa, kas saglabājusies, sākas ar sestā liecinieka liecību 1312. gada 14. martā. Tam seko liecības ar 1–2 nedēļu intervālu. Izmeklēšanas materiāli ar nopratināšanas liecībām uzrakstīti uz 34 pergamenta 28,3 cm platām četros lielos tīstokļos saritinātām sloksnēm, kuru kopgarums sasniedz Ginesa rekorda cienīgu garumu – nepilnus 25 m. Tikai no deviņiem lieciniekiem iegūtās nopratināšanas liecības saglabājušās pilnā apjomā, jo laika gaitā pergaments stipri cietis.

Protokola saglabājušos daļu publicēja Augusts Zerafims (Seraphim, 1863–1924), kurš dzimis vācbaltiešu jurista ģimenē Jelgavā. A.Zerafims bija ieguvis labu izglītību svešvalodu un vēstures studiju laikā Tērbatā, Berlīnē un Kēnigsbergā. Strādādams kā Kēnigsbergas pilsētas bibliotēkas un arhīva direktors, viņš Protokolu sagatavoja publicēšanai. Protokola oriģināls līdz II pasaules karam glabājās Kēnigsbergas arhīvā pie Livonijas materiāliem, tā pašreizējais liktenis nav zināms.

Protokola vēsturiskās ticamības noteikšanā vērā ņemami vairāki svarīgi faktori. No tiem būtiskākais bija pieaicināto liecinieku piederība kādai organizācijai, kas iespaidoja atbildes un paskaidrojumus uz strīdīgajiem jautājumiem. No Protokola satura izriet, ka starp 16 lieciniekiem bija pārstāvji no garīgajiem ordeņiem – dominikāņi, cistercieši, franciskānis, Rīgas un Sāmsalas domkungi. Tā kā starp lieciniekiem nav drošu Vācu ordeņa pārstāvju, vēsturnieki uzskata, ka nopratināšana bijusi partijiska un organizēta tā, lai Livonijas politiskajās nesaskaņās pierādītu ordeņa nelikumības un panāktu tā likvidāciju, kā tas notika ar līdzīga tipa bruņinieku organizāciju – Templiešu ordeni.

Protokolā fiksētajās liecinieku atbildēs bija kritiski novērtēts Vācu ordenis Prūsijā un tā Livonijas atzars, kas neveicinot, bet traucējot garīdzniecības un mūku veikto vietējo tautu misijas darbu. Ordeņa brāļi (vācbrāļi) neatbalstot un reizēm pat apkarojot jaunkristītos. Vācbrāļi pat novirzījušies no kristīgajām dogmām, jo pieļāvuši savu smagi ievainoto cīņas biedru nonāvēšanu un sadedzināšanu. Livonijas ordeņa darbības dēļ bijusi apdraudēta kristīgās ticības pastāvēšana Baltijā, jo vācbrāļu brutālā izturēšanās novedusi pie tā, ka no ticības atkrituši zemgaļi, tāpat kā lietuvieši. Savus politiskos pretiniekus kā Rīgas pilsoņus, tā arhibīskapijas vasaļus, kas gribējuši sūdzēties Romā, Livonijas ordenis licis nogalināt. Līdzīgi darbojušies arī vācbrāļi Prūsijā.

Kopš vācu kundzības sākuma ordenis, proti, Zobenbrāļu ordeņa mestrs bija Rīgas bīskapa vasalis, taču no 13.gs. vidus, kad pastāvēja Rīgas arhibīskapija, vācbrāļi veica virkni pasākumu, lai atbrīvotos no arhibīskapa pakļautības. Šajā sakarībā garīdzniecības pārstāvis Protokolā atgādināja, ka Rīgas arhibīskaps ar savas baznīcas provinci ir tieši pakļauts pāvestam, jo Livonija esot likumīga Sv.Pētera zeme. Ordenis pastāvēja uz savām tiesībām pārvaldīt trešdaļu pakļauto zemju, kuras centās paplašināt kā likumīgu atlīdzību par cīņu pret pagāniem.

Visasākā cīņa izraisījās par galveno administratīvo centru – piļu kontroli. Tā kā pilis visiem savstarpējo konfliktu dalībniekiem bija svarīgākie atbalsta punkti, tad cīņa par to iegūšanu savā varā kļuva par tā laika militārās un diplomātiskās darbības nozīmīgu jautājumu. Minētas vairāk nekā divdesmit Livonijas un Prūsijas pilis. Ordenis savas pilis izmantoja kā drošas vietas, kur apcietinājumā varēja turēt savus ienaidniekus. Garīdzniecības pārstāvji nopratināšanā sūdzējās par viņu pārvaldīto piļu sagrābšanu, baznīcas īpašumu un mantas izlaupīšanu.

No Protokola liecībām izriet, ka viduslaikos turpināja izmantot dažas latgaļu vēlā dzelzs laikmeta pilis, kas bija kļuvušas par Rīgas arhibīskapijas vasaļu nocietinājumiem (Mārciena), jādomā, ka tāda bija arī mūra sienām nostiprinātā Baltava jeb Belbegvarda. Protokolā sniegtās liecības ļauj precizēt dažu piļu celtniecības laiku 13.gs. beigās (Ādaži, Krimulda). Vācu ordeņa prokurātors paskaidroja, ka ordenis esot atbalstījis arhibīskapijas vasaļu plānu uzcelt pret pagāniem pili pie Aiviekstes, kur krustojas vairāki ceļi. Tā kā pils laikā nav uzcelta, 40 jaunkristīto ģimenes pārcēlušās uz dzīvi pie lietuvjiem. No aprakstītajiem notikumiem izriet, ka runa ir bijusi par tagad arheoloģiski plaši pētīto latgaļu Oliņkalna pilsnovadu Aiviekstes lejtecē pie Pļaviņām, kur 14.gs otrajā ceturksnī tika uzcelta Lokstenes pils.

Baltijas vēsturei unikālas liecības sniegtas deviņu nopratināto paskaidrojumos par seno Zemgali un tur dzīvojošo tautu (populus). Rīgas dominikāņu konventa brālis Veseris (Wesserus), kas ir bijis vietējās izcelsmes mūks, liecināja, ka 13.gs. 70. gados Zemgales zemē valdīja karalis Nameiks (rex Nameyxe). Liecinieki stāstīja par zemgaļu kristīšanu, Zemgales bīskapijas pastāvēšanu un zemgaļu atkrišanu no kristīgās ticības ar norādi, ka pie viņiem bijuši arī pareizticīgie prezbiteri. To apstiprina pareizticības simboli – krustiņi un emaljētās Lieldienu olas, kas atrastas ar zemgaļu kultūru sais­tītajos Daugmales un Mežotnes pilskalnos. Livonijas ordeņa brāļu brutālā rīcība pret dižciltīgajiem, kas viesību laikā nogalināti vai piekauti, izsauca pamatotu pretreakciju un atkrišanu no ticības.

Taisnības meklēšanas nolūkā zemgaļi savus vēstniekus sūtīja pie Rīgas arhibīskapa un Romas pāvesta, kas ir novērtēts kā zemgaļu ievērojamākais diplomātiskais pasākums brīvības cīņu laikā 13./14.gs. Kā galējā akcija bija zemgaļu izceļošana lielā skaitā uz Lietuvu.

Beidzamo gadu desmitu arheoloģiskie pētījumi ir ļāvuši precizēt zemgaļu apdzīvotās teritorijas robežas vēlajā dzelzs laikmetā dienvidu virzienā pašreizējā Lietuvā. Tur konstatējami ~ 60 kapulauku, kur mirušie apglabāti nesadedzināti ar zemgaļu kultūrai raksturīgām senlietām. Spriežot pēc 13.–16. gs. arheoloģiskā materiāla un vietvārdiem, zemgaļi apmetušies sešos dažādos Lietuvas valsts rajonos – Raseiņi, Šauļi, Upīte, Kernave, Ukmerģe, Kauņa. Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins (1316—1341), kas tai laikā pārvaldīja arī Krievzemes rietumu daļu, tika dēvēts par lietuvju un krievu karali, Zemgales firstu un karavadoni (princeps et dux Semigalliae). Viņš izteica miermīlīgus piedāvājumus kristīgās ticības sludinātājiem un atzīmēja, ka esot uzceltas baznīcas un ordinēti arī zemgaļu ( Semigallicum) valodas pratēji.

Franciska no Molianas nopratināšanā Livonijas garīdzniecības izteiktās apsūdzības pret Vācu ordeni pāvesta galmā nedeva gaidīto atbalstu. Ordeņa prokurators vācbrāļu darbību pamatoja ar privilēģijām, ko devuši Romas pāvesti un Vācijas ķeizari, lai ordenis savas zemes varētu militāri aizsargāt un atkarot. Bija uzsākta plaša diplomātiska akcija arhibīskapa Frīdriha un pāvesta legāta Franciska no Moliano ekskomunikācijas t.i. izslēgšanas no baznīcas anulēšanai. Uzklausot Vācu ordeņa apelāciju, pāvesta uzdevumā ar Romas baznīcas kardināldiakona lēmumu pret ķīlu 1313. gadā tika atcelts Franciska no Moliano kunga pasludinātais ekskomunikācijas spriedums (excommunicationis sententia...promulgata per dominum Francischum de Moliano – UB II, Nr.643), kas ordenim bija noteikts sakarā ar Daugavgrīvas pils nelikumīgu pārvaldi. Jājautā, kāpēc tā notika? Atbilde rodama ordeņa prokurātora 1314. gada atskaitē par izdevumiem ekskomunikācijas atcelšanas sakarā. Viņš ziņoja, ka Romas kūrijā augstām amatpersonām vajadzējis izmaksāt 64 zelta gabalus (duplos aureos), dažādu citu naudu sudraba traukos un pāvestam nodot 4000 zelta guldeņu (florenorum aureorum) dāvanu. Tātad ar veiksmīgu pāvesta galma piekukuļošanu Vācu ordenim izdevās novērst draudošās likvidācijas briesmas.

Pēc 1312.–1313. gada notikumiem Franciska no Moliano vārds vēl sastopams tikai dažas reizes, atminoties viņa tā laika uzturēšanos Livonijā. 1323. gada maijā Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins raksta pāvestam ( 1316–1334) Johanesam XXII par saviem apsvērumiem, kādā veidā būtu iespējams izplatīt kristīgo ticību Lietuvā. Ģedimins atgādina, ka viņa priekštecis karalis Vitens esot sūtījis savas vēstules legātam Franciska kungam (praedecessor noster rex Viten, missit litteras suas domino legato Francisco) un arhibīskapam Frīdriha kungam, lūdzot atsūtīt divus franciskāņus, piešķirdams tiem jau uzceltu baznīcu. Tagad lietuvieši arheologi Viļņā izrakumos ir atseguši šīs baznīcas pamatus.

Laika gaitā par Protokola liecībām un apsūdzēto iespējamo sodīšanu ir izteikti dažādi vērtējumi. Par Vācu ordeņa konfliktiem ar Rīgas arhibīskapiju un pāvesta nostāju konflikta risināšanā ir rakstījuši jau tā laika hronisti. No Vartbergas Hermaņa hronikas izriet, ka viena no svarīgākām lietām pēc tam, kad pāvesta legāts Francisks no Moliano atgriezās kūrijā, bija Daugavgrīvas pils piederības jautājums. Par to liecināja vairāku Livonijas ordeņa vadošo personu uzaicināšana 1318.gadā uz Aviņonu, kur pirms tam bija ieradies Vācu ordeņa lielmestrs Karls no Trīras. Pēc Dusburgas Pētera liecības viņš tur bija uzturējies gadu un, pateicoties gallu (lingua Gallica) valodas zināšanām, ar pāvestu Joannesu XXII varējis sarunāties bez tulka un nokārtojis daudzas sarežģītas ordeņa lietas. Lielmestrs ar veiklu diplomātiju un daiļrunību, jo to priecājušies noklausīties pat viņa ienaidnieki, panāca pozitīvu risinājumu Vācu ordeņa labā. Bez šiem apstākļiem un iepriekšminētās pāvesta kūrijas piekukuļošanas, Vācu ordenim savas pozīcijas Livonijā izdevās saglabāt arī tāpēc, ka ordeņa centru no Venēcijas 1309. gadā pārcēla uz Marienburgu Prūsijā. 14.gs. pirmo gadu desmitu Baltijas notikumi bija pietiekoši tālu no pāvesta kūrijas.

Vācbaltu un Vācijas historiogrāfijā vērojama Vācu ordeņa nelikumību attaisnošana vai noklusēšana, izsakot šaubas par objektivitāti attiecībā uz ordenim pierakstītiem noziegumiem un bez tuvākas analīzes atstājot Protokolā aprakstīto zemgaļu pretestību. Baltijas vēstures avotu apskatā, ko uzrakstījis Leonīds Arbūzovs, zemgaļu problēmas nozīme ar nolūku mazināta. Arī pēckara laikā Rietumeiropā strādājošie vācu vēsturnieki Protokolam veltījuši niecīgu uzmanību. Vācbaltu historiogrāfijas vēsturē Protokola publikācija pat nav pieminēta.

No Rietumu zinātniekiem kā pozitīvs piemērs mināms ASV dzīvojušais medievists Viljams Urbans, kurš publicējis četras grāmatas par krustakariem Baltijā. Savos pētījumos viņš veiksmīgi izmantojis Protokolu, lai pierādītu Livonijas ordeņa genocīdu pret zemgaļiem un to vadoņiem, par zemgaļu vēstniekiem Romā, kā arī par ordeņa nelikumībām pret Rīgas pilsētu un arhibīskapijas prelātiem.

Somu vēsturnieks Vilho Nītemā atzinīgi novērtējis Protokolu kā vēstures avotu lokālās tirdzniecības partneru un preču sortimenta noteikšanā. Viņš atzinis par pamatotu Protokolā izteikto Livonijas ordeņa politikas kritiku attiecībā uz vietējo iedzīvotāju apspiešanu, kas kavējusi kristīgās ticības izplatīšanu un nostiprināšanu reģionā.

Latviešu vēsturnieki ir pievērsušies Protokola izmantošanai vispirms pēc tā regesta un atsaucēm uz vācbaltu vēsturnieku pētījumiem jau 19.gs. 80.gados, kad Jānis Krodzinieks sāka publicēt savus rakstus par Baltijas vēsturi. Starpkaru periodā Vilis Biļķins un Arveds Švābe uzskatījuši Protokolu kā nozīmīgu vēstures avotu par zemgaļiem un viņu vadoni Nameiku/Nameisi. Pēckara periodā savos pētījumos par feodālismu Livonijā un Latvijas vēstures senākajiem avotiem Teodors Zeids Protokolu uzskatīja kā vērtīgu vēstures avotu par latgaļu feodāļu izceļošanu uz Lietuvu. V.Biļķina darbā par zemgaļiem ir pamatota zemgaļu brīvības cīņu laika vadoņa Nameika vārda pareizā forma un kā izcila personība viņš pielīdzināts senprūšu sacelšanās laika vadonim Montem. Indriķis Šterns, raksturojot 13.gs. beigu – 14. gs. sākuma notikumus, savā Latvijas vēsturē par Livonijas periodu ir pieminējis Franciska no Molianas liecinieku nopratināšanā minētos ticamus faktus: par ordeņa nepakļaušanos arhibīskapiem un to vardarbīgu apcietināšanu, par ordeņa nelikumīgi pieņemtiem priesteriem un to darbību, ko ordenis centies apstrīdēt, par tirdzniecību vai tās traucēšanu, par ordeņa pielietotiem ieročiem, par rīdzinieku sadarbību ar lietuvjiem.

Viena no problēmām, kas ir nodarbinājusi Latvijas vēsturnieku prātus, ir bijis iedzīvotāju skaits 13.gs. Sākotnēji par ticamu tika pieņemts Atskaņu hronikā minētais zemgaļu lielais izceļotāju skaits, kas 1310.gada dokumentā noteikts ar skaitli “vairāk nekā 100.000 abu dzimumu ticīgo cilvēku” (ultra quam centum milia fidelium utrisque sexus), kas devušies uz Lietuvu 13.gs. beigās Ar “ticīgajiem” šeit saprata agrākās Zemgales bīskapijas iedzīvotājus, kas tikai teorētiski skaitījās pieņēmuši kristīgo ticību. Franciska no Moliano nopratinātie liecinieki nevarēja apstiprināt tik lielu skaitli. Baltijas vēstures studijas 20.gs. ļāva iedzīvotāju skaitu tuvināt reālajai 13.gs. situācijai. Poļu vēsturnieks Henriks Lovmjaņskis savā darbā par Lietuvas valsti, balstoties uz aprēķiniem par tā laika apdzīvotības blīvumu, uzskatīja, ka visā Latvijas teritorijā ~ 145.000 iedzīvotāju. Pētījumā par Zobenbrāļu ordeni Frīdrihs Beninghofens ir noteicis aptuveno 13.gs. zemgaļu (17–24.500) skaitu.

Precīzu iedzīvotāju skaitu šai laikā diezin vai vispār kādreiz izdosies iegūt, ja arī arheologi atsegtu visus Latvijas teritorijas kapulaukus. Apbedīto piederību kādam etnosam var noteikt aptuveni tikai tur, kur atsegti skeleti, bet ugunskapos, kur mirušie sadedzināti, aprēķini ir daudz sarežģītāki.

------------------

Akadēmiķis Ē. Mugurēvičs šo ziņojumu nolasīja LZA Senāta sēdē 2010.gada 14.septembrī