Š. g. 4. oktobrī Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē notika profesores Emīlijas Gudrinieces deviņdesmitajai dzimšanas dienai veltīti piemiņas lasījumi. Šo pasākumu patiesi nozīmīgu darīja ar profesores Māras Jures iniciatīvu un rūpēm sagādātais profesorei Emīlijai Gudriniecei veltītais apceru un atmiņu krājums*, kurā daļēji ietvertas arī profesores dienasgrāmatas.

Krājuma atmiņu daļa izgaismo daudzus Emīlijas Gudrinieces dzīves posmus. Īpaši vērtējams viņas bērnības, Rēzeknes Valsts Skolotāju institūta laika liecinieku redzējums, kas apliecina zinātkāri, sapni izrauties no trūkuma un tumsonības. Daudzās laikabiedru – ķīmiķu atmiņas rāda savdabīgu, nemierīgu un enerģisku cilvēku gan spēka, gan daudz vēlākos gados. Īpaši vērtējams Jāņa Stradiņa raksts, bet par to zemāk.

Manuprāt nozīmīgākā krājuma daļa ir Emīlijas Gudrinieces dienasgrāmatu fragmenti, par kuru atlasi, izšķiršanos publicēt īpaša pateicība jāizsaka krājuma redaktorei Mārai Jurei.

Liekas, ka pēc laika izmainīt domas, vērtējumu par cilvēku, ar kuru kopā ikdienā pagājis vai viss darba mūžs, nav reāli. Ar mani tas, izlasot profesores dienasgrāmatu fragmentus, tomēr ir noticis. Dienasgrāmata ievērojami papildina un maina, padara saprotamāku un daudzko izskaidro profesores sarežģītajā raksturā, reljefi rāda smagās bērnības pēdas. Rāda arī, cik smagi bija pēdējie mūža gadi, kā pietrūka savas paaudzes cilvēku, kas saprastu, ar kuriem varētu dalīties atmiņās, vērtējumos, apliecina, cik nozīmīga bija Ineses un Andra Rijkuru labā sirds un gādība.

Piemiņas lasījumos plašu Emīlijas Gudrinieces pretrunīgo mūžu raksturojošu runu teica grāmatas tapšanas ierosinātājs Jānis Stradiņš. Jānis Stradiņš, kuru Lilija Dzene uzskatīja par autoritāti cilvēkzinātnēs, pārsteidz un bagātina mūs vienmēr. Pirmo reizi manā dzīvē tas notika 1956. gada rudenī, kad klausījos viņa lasītās lekcijas ķīmijas vēsturē. Šīs lekcijas Jānis Stradiņš lasīja pēc dekānes Emīlijas Gudrinieces piedāvājuma. Arī šoreiz izliktie akcenti ļāva uz daudziem jautājumiem, Emīlijas Gudrinieces dzīves momentiem paraudzīties citādi, gan uz attiecībām ar Alfrēdu Ieviņu, gan ar Gustavu Vanagu, gan saistību ar Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, zinātnes un tehnikas sakaru iedarbināšanu starp Latviju un trimdu.

No atmiņām un dienasgrāmatu fragmentiem ir izdevies radīt profesores Emīlijas Gudrinieces patiesu portretu. Par to lielākais paldies jāsaka pašreizējai Bioloģiski aktīvo savienojumu ķīmijas tehnoloģijas katedras vadītājai Mārai Jurei par krājuma ieceri, autoru iesaisti un realizāciju, kā arī lasījumu organizēšanu.

Savus panākumus profesore Emīlija Gudriniece veidoja ar darbu, ļoti apjomīgu darbu. Domāju, ka augstāk aprakstītos veikumus viņa būtu pozitīvi vērtējusi.

Profesors Andris Strakovs

-----

* Profesore Emīlija Gudriniece. Deviņdesmitajai dzimšanas dienai veltīts apceru un atmiņu krājums. RTU, Rīga, 2010, 216 lpp.