Šī gada 22. oktobrī tika pasniegtas naudas prēmijas un diplomi Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas, LLU Zemkopības zinātniskā institūta un Valsts Stendes graudaugu selekcijas institūta iedibinātās Jāņa Lielmaņa prēmijas konkursa (turpmāk – Konkurss) laureātiem. Konkursu organizē reizi trijos gados, godinot izcilā agronoma un selekcionāra Jāņa Lielmaņa piemiņu.

Konkursam bija izvirzīti trīs darbi un tā kā visi Konkursam pieteiktie darbi bija ļoti spēcīgi un vērtēšanā ieguva ļoti nelielu punktu starpību, vērtēšanas komisija nolēma apbalvot visus trīs Konkursam pieteiktos darbus un zinātniekus, pirmo vietu piešķirot Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūta pārstāvjiem I.Skrabulei, G.Bebrei, M.Ošai, B.Ozoliņai, L.Devenei un A.Legzdiņai par ilggadīgu un sekmīgu darbu jaunu kartupeļu šķirņu selekcijā, savukārt dalītu otro un trešo vietu – Zemkopības zinātniskā institūta pārstāvei B.Jansonei un Valsts Stendes graudaugu selekcijas institūta pārstāvei V.Strazdiņai.

Pirms prēmijas pasniegšanas Konkursa laureāti, organizatori, J.Lielmaņa radinieki un citi saistītie cilvēki pulcējās J.Lielmaņa 115.jubilejas atceres brīdim Lāčupes kapsētā Imantā.

Konkursa prēmijas pasniegšanas laikā profesore Ina Belicka iepazīstināja klātesošos ar Jāņa Lielmaņa dzīves un darba gājumu. Jānis Lielmanis studijas uzsāka 1915. g. kā Rīgas Politehniskā institūta Agronomijas fakultātes students. Tā kā institūtu evakuēja uz Maskavu, Jānis Lielmanis 1915. g. –1920. g. studēja neklātienē Agronomijas fakultātē Maskavas lauksaimniecības institūtā. Mācīdamies neklātienē J.Lielmanis vadīja Kalpagoru pļavkopības atbalsta punktu Arhangeļskas guberņā (1916), iecirkņa agronoms Sevas apriņķī Orlas guberņā (1917). Līdz ar padomju varas iedibināšanos J.Lielmani nosūtīja strādāt par pārtikas rekvizitoru. Tā kā darbs bija nepatīkams, 1920 g. J.Lielmanis pārtrauca studijas Maskavā un atgriezās Latvijā. 1920. g. – 1922. g. J.Lielmanis studēja Latvijas Universitātē Lauksaimniecības fakultātē, 1922. g. 12. jūnijā saņemot pirmās šķiras mācīta agronoma grādu. 1933. g. 28. aprīlī J.Lielmanis aizstāvēja habilitācijas darbu: “Pētījumi par auzu šķirņu audzēšanu un aklimatizāciju”. Disertācija: “Vēlīnā sarkanā āboliņa šķirnes ‘Stendes vēlais II’ izaudzēšana” aizstāvēta 1957. g. martā, iegūstot lauksaimniecības zinātņu kandidāta grādu, savukārt disertācija: “Sarkanais āboliņš un tā audzēšana eksperimentālā apgaismojumā” aizstāvēta 1968. g. maijā, iegūstot habilitētā lauksaimniecības zinātņu doktora grādu.

Jānis Lielmanis strādājis Stendes selekcijas stacijā (1922–1940), (1945–1956), Latvijas Universitātē (1933 – 1940), Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (1941–944, 1945–1948), Zemkopības zinātniski pētnieciskajā institūtā (1957–1970) un citur.

1922. g. rudenī Latvijas Zemkopības ministrija uzdeva J. Lielmanim organizēt Stendes selekcijas staciju (palīgi – vienaudži E.Bērziņš, J. Garbars). Neskatoties uz daudzām problēmām (trūka jebkādas izmēģinājuma un selekcijas pieredzes, nebija selekcijas darba inventāra, kā arī apmācītu darbinieku), J.Lielmanis sekmīgi īstenoja šo uzdevumu. Turklāt, pildot Stendes selekcijas pārziņa pienākumus, vienlaikus pats nodarbojas ar āboliņa, auzu, zirņu un vīķu selekciju un ir līdzautors 13 šķirnēm.

J.Lielmanis uzskatāms par laukaugu selekcijas pamatlicēju Latvijā – viņa vadībā uzsākts selekcijas darbs ar rudziem, miežiem, liniem, auzām, kartupeļiem (1923), ziemas kviešiem (1924), zirņiem, āboliņu (1925). Bez tam tika iekārtots un darbu uzsāka arī moderns sēklu šķirošanas punkts (1923), agroķīmiskā laboratorija (1923), Augu aizsardzības nodaļa (1925), Graudu tehnoloģiskā laboratorija (1927), Linu ķīmisko un apstrādes tehnoloģiju laboratorija. J.Lielmanis veidojis arī zinātnisko bibliotēku.

J.Lielmanis bija ne tikai izcils zinātnieks un vadītājs, bet arī ļoti talantīgs pasniedzējs. J.Lielmaņa vadībā aizstāvētas vairākas disertācijas, Viņam bija milzīga autoritāte institūta līdzstrādnieku vidū. Pie viņa nāca pēc padoma un konsultācijām daudzi zinātniskie līdzstrādnieki, agronomi, aspiranti, laboranti, visi, kuriem bija vajadzīga palīdzība un atbalsts visdažādākajos jautājumos, jo viņi zināja, ka J. Lielmanis nekad neatteiksies palīdzēt, dos vajadzīgo padomu, centīsies atbildēt uz jebkuru jautājumu.

Vienlaikus J. Lielmanis bija principiāls savā zinātniskajā pārliecībā, saņemot daudzus nepamatotus uzbrukumus savai zinātniskai darbībai. Tā, piemēram, 1948. g. viņš neatbalstīja T. Lisenko uzskatus un palika uzticīgs klasiskās selekcijas principiem. 1960. gados, kritizējot zemkopības zālaugu sistēmu, nepiekrita lēmumiem par zinātniskās pētniecības darba pārtraukšanu ar āboliņu Pēc dažiem gadiem āboliņš atguva savu vietu lauksaimniecībā. J.Lielmanis ir norādījis, ka “Īstu zinātnieku var piespiest atteikties no sadzīves ērtībām, bet no sava darba un zinātniskās pārliecības nekad.”

J. Lielmanis mācīja: “Zinātnieku idejas un veiktais darbs kalpo cilvēces progresam un paliek viņa zelta fondā. Tāpēc godīga zinātnieka darbs ir cēla misija, kurai ir vērts ziedot savu radošo mūžu” un šos principus cenšas ievērot viņa darba turpinātāji Valsts Stendes graudaugu selekcijas institūtā, Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūtā, Zemkopības zinātniskajā institūtā un citur.

LZA LMZN zinātniskā sekretāre I.Brence