A.Edžiņas foto

8. februārī Latvijas Zinātņu akadēmijā ar akadēmijas, Zinātnes padomes un institūtu vadītājiem tikās ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards. Iepazīstinot klātesošos ar ministru, LZA prezidents Juris Ekmanis teica, ka šis gadījums ir līdzīgs iepriekšējai tikšanās reizei ar izglītības un zinātnes ministri Tatjanu Koķi – abi jaunie ministri savās ministrijās nav jaunpienācēji, kuriem būtu nepieciešams garš ieskriešanās laiks, bet pieredzējuši darbinieki, kuriem labāk kā jebkuram ir zināmas visas šaurās vietas – līdz galam nepadarītie darbi, jaunie izaicinājumi, kā arī iespējamie to risinājumi. Par ekonomikas ministru J. Ekmanis teica, ka viņš ministriju pārzina labāk nekā visi iepriekšējie ministri kopā.

Tuvākajam laikam K. Gerhards nosauca četrus lielus uzdevumus, no kuriem divarpus skar zinātnieku līdzdalību. Pirmais – eksporta veicināšana. Te noderētu ekonomikas zinātnieku pētījumi par pasaules tirgus tendencēm un perspektīvām. Otrais – ES struktūrfondu apgūšana, kas īpaši aktuāla ir laika periodam no 2007. līdz 2013. gadam, no kura vairāk kā gadu jau esam nodzīvojuši. Jāapzinās, ka pēc tam papildus līdzekļu no ES vairs nebūs. Jāpieņem lēmumi, kā, kur un kad šos līdzekļus izmantot, lai tie dotu maksimālo labumu. Tad – Latvijas ekonomika ilgtermiņā. Tas skar arī pētījumus par demogrāfisko stāvokli, par darbaspēka ievešanu, ko tik ļoti vēlas uzņēmēji. Līdzšinējā pieredze sadarbībai ar zinātniekiem ir pozitīva, bet daudzi procesi tika sasteigti, pieņemti vienkāršākie risinājumi, nedomājot par ilgtermiņu. Kādās nozarēs jāiesaista struktūrfondu līdzekļi? Atbilde – inovācijas, ražošanas un zinātnes sasaiste. Tie ir kompetences centri, tehnoloģiju pārneses centri, jaunu produktu ieviešana. Svarīgi, lai ES naudu izmantotu secīgi, nevis ar vienu vienīgu uzdevumu to pēc iespējas ātrāk apgūt. Svarīgi arī – kādu mēs gribam redzēt vidi, savu dzīves telpu. Transporta problēmas, attīrīšanas iekārtas. Tur aiziet liela nauda. Trešais – pasaules energoresursu cenu kāpums, kas rosina mūs rūpēties par energoresursu ekonomisku izlietošanu, energoefektivitāti, alternatīviem enerģijas avotiem, ieskaitot jaunas atomelektrostacijas izbūvi. Tam jāgatavo Latvijas sabiedriskā doma. Svarīgs ir jautājums par jaunām jaudām un idejām energotīklu attīstībai Latvijā. Līdz šim dialogs nav bijis pietiekami skaidrs un saprotams, notiek atsevišķi izrāvieni no konteksta. Tātad Ekonomikas ministrija nav pietiekami darījusi, lai diskutētu ar saviem partneriem. Ceturtais – konkurences veicināšana Latvijā. Zināms progress ir, bet vēl tālu no vēlamā. Uzņēmēji nesaņem pietiekošu informāciju par mūsu mērķiem, netiek informēti par nodokļiem, kuri mainās vai katru dienu. Tās bija galvenās pretenzijas no uzņēmēju puses. Aicinot klātesošos būt kritiskiem, ministrs atzina, ka pēc iespējas jāsamazina birokrātija. Daudz ko esam nokopējuši no citām ES valstīm, bet mēs esam tādi, kādi esam. Mums jāprot reaģēt uz neparedzētām situācijām. Piemēram, gatavojot Nacionālo attīstības plānu, nebija paredzēta ne lielā inflācija, ne darbaspēka aizplūšana. Nākamnedēļ tiks pieņemts ugunsdzēšanas plāns ekonomiskās situācijas stabilizēšanai šajā un nākošajā gadā. Kā tuvākajā laikā atrast papildus stimulus ekonomikas izaugsmei.

Juris Ekmanis nedaudz raksturoja zinātnieku stāvokli Latvijā. Pirmkārt, viņu skaits ir fiksēts un pieaug ļoti lēni. Jārēķinās ar to potenciālu, kas ir. Otrkārt, Latvijā zinātnieki praktiski nav iesaistīti uzņēmējdarbībā, 10 reizes mazāk kā Rietumeiropā. Zinātnieki ir jādabū laukā no augstskolām un jāsaliek kopā ar uzņēmējiem. Arī par eksportpreci zinātniekiem ir atšķirīgi viedokļi no uzņēmējiem. Zinātnieki piedalās lielos Eiropas finansētos projektos, ko mēs realizējam ar valsts līdzdalību, vairākkārtīgi atpelnot šo līdzfinansējumu. Daudzi projekti ir tautsaimnieciski orientēti. Tā ir eksportprece zinātnieki skatījumā.

Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte, kura vada zinātnieku padomi Ekonomikas ministrijā, teica, ka Ekonomikas ministrija vienmēr ir bijusi pabērna lomā un daudzi tās izstrādātie dokumenti nav realizēti. Ir bijušas neskaitāmas eksportu veicinošas programmas, kurām vienmēr ir pietrūcis naudas. Paredzamajā tautsaimniecības tempu pieauguma samazināšanās apstākļos naudu atrast būs vēl grūtāk. Ekonomikas ministrija ir jānostāda tajā vietā, kādā tai pienākas būt – otrajai aiz Finanšu ministrijas. Zinātnieku padome ir ministra instruments, Lujāns zināja, kā to izmantos. Citiem ministriem tā nebija vajadzīga, bet zinātnieki ir gatavi strādāt pēc mazākā mājiena no ministra puses. R. Karnīte atbildēja arī uz pārmetumu, ka zinātnieki neiesaistās uzņēmumu darbībā. Gluži vienkārši – tad zinātnieks vairs nedrīkst saņemt valsts finansējumu. Šī sistēma paraksta nāves spriedumu arī zinātniskajām laboratorijām uzņēmumos.

OSI direktors Ivars Kalviņš uzaicināja ministru uz savu institūtu. Viņš teica, ka pirmais, kas valstij jādara eksporta veicināšanai, ir sava intelektuālā īpašuma aizsardzība, jo nav finanšu instrumenta, lai patentētu izgudrojumus. Uz ministra iebildi, ka ir paredzēta nauda patentiem, I. Kalviņš paskaidroja, ka viņš runā par valsts institūciju, nevis privāto uzņēmumu patentiem. No 54 OSI patentiem 52 pieder citiem, jo institūtam nav tam paredzēta nauda. Viņš minēja piemēru, kā OSI patents tika pārpārdots par milzīgām summām, kas aizgāja gar degunu kā institūtam, tā valstij. J. Ekmanis papildināja, ka Zinātniskās darbības likumā ir teikts, ka valsts institūcijās radītais zinātniskais potenciāls ir valsts īpašums. Ja mēs savu izgudrojumu patentējam uz sava vārda, mēs, izrādās, esam apzaguši valsti. Nepieciešams sastādīt tādu zinātnisko institūciju sarakstu, kurām valsts ir deleģējusi patentu īpašuma tiesības. To atbalstīja arī LU zinātnes prorektors Indriķis Muižnieks.

I. Kalviņš atzina, ka sadarbība starp zinātniekiem un uzņēmējiem ir vāja tāpēc, ka privatizācijas procesā, kad tika privatizētas eksperimentālās rūpnīcas un konstruktoru biroji, zinātniekiem tika atņemtas iespējas novest savas idejas līdz praktiskam rezultātam. Lai novestu, piemēram, zāles līdz pārbaudei un reģistrācijai, ir nepieciešams starpposms – pilotražošanas iecirkņi, kas vajadzīgi, lai uzņēmēju ieinteresētu uzsākt zāļu ražošanu. Turklāt šāda pilotražošana ir nepieciešama arī studentu apmācībai. Te nelīdzēs iecerētie kompetences centri, ja tie paliks tikai virtuālā izpildījumā, bez savas infrastruktūras, kuras veidošanai ir jāparedz finansējums.Tāpat I. Kalviņam mākslīgi veidoti šķita tehnoloģiju pārneses centri, jo privātie uzņēmēji nezina, ko viņiem vajag. Viņiem vajag tikai vienu – to, kas dod tūlītēju peļņu. I. Kalviņš šādus centrus redz kā kompetences centru sastāvdaļu, kur būtu izveidotas arī pilotiekārtas. ES struktūrfondu apgūšana ir apgrūtināta, ja trūkst sadarbības starp Izglītības un zinātnes un Ekonomikas ministriju, it sevišķi, ja tās katra pieder savai partijai. Arī I. Muižniekam bija ko teikt kompetences centru sakarā, uz ko ministrs atbildēja, ka nevajag neko sasteigt, lai tikai apgūtu naudu.

VKĶI direktors Bruno Andersons teica, ka viņa nozarē nav iespējams izpildīt prasību, lai kompetences centrā bez zinātniskajām institūcijām būtu iesaistīti 2 – 3 savstarpēji nesaistīti uzņēmumi, jo visi finiera ražotāji ir zem vienas Latvijas finiera cepures. Vajadzētu skatīties katrā konkrētā gadījumā individuāli.

LU CFI direktors M. Šternbergs aicināja vadīties no konkrētiem apstākļiem, nevis no tā, kā to dara citās valstīs. Mums vispār nav rūpniecības uzņēmumu, kuros zinātniekiem strādāt. M. Šternbergs nosauca trīs pamatnosacījumus eksporta veicināšanai: 1. zinātne, 2. izglītība, 3. konkurētspējīga tehnoloģija. I. Kalviņš tam piekrita un teica, ka atsevišķi institūti to jau dara, piemēram, 84% produkcijas OSI eksportē.

Edvīns Karnītis teica, ka, ja mēs sākam skaldīt matus, vai rūpniecībā ir bijis vai nav bijis pieaugums, tad mēs esam uz stagnācijas sliekšņa. No uzņēmēju puses nav pietiekoša atbalsta zinātnei tādēļ, ka uzņēmēju interesē tikai peļņa. Viņa interese par zinātni un tās pielietošanu parādīsies tikai tad, kad viņš ilgtermiņa peļņu redzēs lielāku par īstermiņa peļņu. To raksturo apaļkoku un šķeldas eksports. Paradokss – mūsu atjaunojamie resursi tiek atjaunoti ārzemēs. Par kritērijiem, pēc kādiem tiek izraudzītas prioritārās nozares. (Kaut gan produkts, kas atbilst šiem kritērijiem, var parādīties jebkurā nozarē.) Mums pieņemts, ka prioritātes mainās ik pa četriem gadiem, vismaz tās tiek deklarētas ik pa četriem gadiem. Bet atdeve var kļūt redzama tikai pēc gadiem pieciem, ne ātrāk. Ko tad? Atkal mainīsim prioritātes?

Tāli Milleru satrauc tas, ka mēs gan runājam par eksporta palielināšanu, bet nerunājam par importa samazināšanu. Latvijā zemes dzīļu resursi netiek pietiekoši izmantoti. Mēs varam ražot ļoti kvalitatīvus celtniecības un siltumizolācijas materiālus, stiklu, bet, piemēram, keramzītu ievedam no Igaunijas un Baltkrievijas. Vai Ekonomikas ministrijā ir apspriests jautājums par agrākās nozares atjaunināšanu vai jaunu materiālu ražošanu no Latvijas pazemes resursiem? J. Ekmanis atgādināja, ka akadēmija savā laikā ir iesniegusi detalizētu koncepciju, bet šis dokuments acīmredzot ir noslīcis. To vajadzēs atjaunot. K. Gerhards teica, ka energoefektivitātes celšanas programmas ietvaros uzņēmējiem ir dots signāls, ka labāk būvēt siltumizolācijas materiālu rūpnīcu, kas strādātu ar vietējām izejvielām, nevis asfalta rūpnīcu. T. Millers piebilda, ka Latvijas zemes dzīļu bagātības izmantošanu apgrūtina tas, ka Latvija ir viena no retajām valstīm, kur zemes dzīļu bagātības pieder zemes īpašniekam nevis valstij. M. Šternbergs piebilda, ka saule, paldies dievam, nav privatizēta un spīd 90 dienu gadā pilnīgi par velti, tā aicinot pievērst vērību saules enerģijas izmantošanai. B. Andersons savukārt pieminēja kosmosa pētniecību, kurā viņa institūts piedalās ar kriogēnās izolācijas materiālu pētījumiem. J. Ekmanis pamatoja nepieciešamību sadarboties ar Kosmosa aģentūru, jo tā izvieto kolosālus pasūtījumus rūpniecībai savās partnervalstīs. Gunta Šlihta, FEI direktora vietniece, ierosināja paskatīties, kurās no Eiropas tehnoloģiskajām platformām mūsu pārstāvji vēl varētu iesaistīties. Piemēram, tiek veidota Eiropas tehnoloģiskā platforma ūdeņraža enerģētikas jautājumos.