Šī gada 21. februārī norisinājās Latvijas Zinātņu akadēmijas (turpmāk – LZA) Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļas (turpmāk – LMZN) un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (turpmāk – LLMZA) prezidija kopsēde. Tās laikā sava promocijas darba galvenos rezultātus prezentēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes doktora zinātniskā grāda pretendente Sanda Čingule – Vinogradova (darba vadītāja akadēmiķe Baiba Rivža). Ziņojuma “Dienvidlatgales potenciāla izvērtējums un attīstības virzieni” sākumā S. Čingule – Vinogradova uzsvēra, ka visa Latgales reģiona vēsture ievērojami atšķiras no parējās Latvijas teritorijas vēstures, tādējādi mūsdienās reģions veido izteikti multikulturālu, multietnisku, multinacionālu un multifunkcionālu vidi, kas vienlaikus ir ekonomiski atšķirīga.

Dienvidlatgales ilgtspējīgas un līdzsvarotas attīstības veicināšanai S. Čingule – Vinogradova izmantojusi ES valsts Īrijas Republikas labās prakses pieredzi, izvērtējot tās galvenos attīstības pamatnosacījumus un analizējot pieļautās kļūdas. Piemēram, atšķirībā no Latvijas pieredzes, Īrijā vairāk investīciju uz vienu iedzīvotāju saņem atpalikušie reģioni, kas ievērojami palīdz izlīdzināt reģionālās atšķirības.

Pētot esošo situāciju (tai skaitā veicot Dienvidlatgales iedzīvotāju aptauju un padziļinātās intervijas ar deviņiem ekspertiem), darba autore secinājusi, ka Dienvidlatgalē ir pietiekamas kvalitātes un apjoma attīstības potenciāls, lai to varētu izmantot kvalitatīvai un ilgtspējīgai teritorijas attīstībai. Galvenās un nozīmīgākās tautsaimniecības nozares, kuru attīstību un resursus nosaka Dienvidlatgales telpiskā struktūra, ir mežsaimniecība un kokap­strāde, lauksaimniecība, lauksaimniecības produktu pārstrāde, pārtikas un rūpnieciskā ražošana, tūrisma nozares pakalpojumi, mašīnbūve, vieglā un ķīmiskā rūpniecība. Zema darbaspēka produktivitāte ir viens no iemesliem reģiona zemajai attīstībai. Pētāmā subreģiona priekšrocība ir ekoloģiskā vide, attīstītā transporta infrastruktūra un teritorijas ģeogrāfiskais novietojums, kas valsts ekonomikā izmantojams kā ekonomiskais “koridors” starp Krieviju, Baltkrieviju, pārējām NVS valstīm un Eiropu. Tas sniedz iespējas uzsākt jaunas un ilgtspējīgas ekonomiskās aktivitātes – Dienvidlatgale kā Krievijas un Eiropas starpniekpartneris.

Pētījuma ietvaros aptaujātie eksperti norādījuši, ka līdzšinējais valsts atbalsts Dienvidlatgalē sociālekonomiskās situācijas līdzsvarošanai un attīstībai ir minimāls, nepietiekošs vai pat tāda vispār nav. Ekspertu minētie iemesli ir līdzvērtīgi iedzīvotāju anketu aptaujas rezultātiem. Eksperti arī atzinuši, ka svarīgāk par palīdzību uzņēmējiem no valsts tiešā finanšu veidā būtu radīt kvalitatīvus un labus priekšnoteikumus uzņēmējdarbības vides attīstībai, kas ietver gan uzņēmējdarbību veicinošas nodokļu likmes, gan nepieciešamās infrastruktūras uzlabošanu, attīstību un citas aktivitātes. Dienvidlatgales esošais potenciāls galvenokārt ir cilvēkresursu zināšanas par ražošanu, kas būtu jānodod jaunajai paaudzei, kā arī kvalificēti inženieri, profesionalitāte (bieži vien nozarēs, kas vairākumā iznīcinātas), labas ražošanas tradīcijas, infrastruktūras plānojums, lauksaimnieciskā teritorija un brīvās tirgus nišas ražošanas jomā, īpaši pārstrādes. Maksimāli būtu jāizmanto esošie resursi un to pārstrāde ar pēc iespējas augstāku pievienoto vērtību.

Pētījumu rezultātā darba autore secinājusi, ka Dienvidlatgales stratēģiskās attīstības potenciālie virzieni ir daudzveidīgi, daļa no tiem veiksmīgi attīstās, bet, piemēram, tādi kā loģistika, transporta pakalpojumi, bioloģisko zinātņu ielejas izveide šobrīd ir vairāk ideju līmenī. Darba autores pētījumā attīstības virzieni ir sadalīti detalizētāk (piemēram, rūpniecībā izdalot vieglo rūpniecību, metālapstrādi, mašīnbūvi utt.), un virzieni ir norādīti pa novadiem, uzsverot katras Dienvidlatgales teritorijas priekšrocības un iespējas. Autore norāda, ka darbaspēka konkurētspējas un kvalitātes paaugstināšana tiktu sasniegta, nodrošinot kvalitatīvas un pieejamas izglītības iespējas, sabiedrības informētību, darbaspēju un nodarbinātības veicināšanu. Bez tam – iespējas efektīvāk izmantot un pielietot Dienvidlatgalē esošo attīstības potenciālu pastāv tikai tad, ja valsts pārvaldē ir ieinteresētība un reāla, ilgtspējīga rīcība vājāko teritoriju attīstībā un attīstības līdzsvarošanā.