15. aprīlī AS “Latvenergo” ēkā notika grāmatas “Salaspils zinātniskā kodolreaktora 50 gadi” atvēršanas svētki. Mazliet kuriozi – grāmata par zinātnisko kodolreaktoru, Latvijas zinātnes vienu no spožākajām lappusēm, tapusi komercuzņēmumā, kam tajā laikā, kad reaktors darbojās, par to bija visai maza, lai neteiktu – nekāda daļa. Taču – kas maksā, tas pasūta mūziku, un šodien mēs varam “Latvenergo” izteikt vislielāko pateicību par šīs grāmatas tapšanu un to, ka tās atvēršanas svētki pulcēja kopā vīrus un sievas, kuri Salaspils reaktoram atdevuši savu jaunību vai brieduma gadus un kuriem citur jau nebūtu kur pulcēties. Kopš 1998. gada 16. jūnija plkst. 13.00 Latvija ir kodolbrīva valsts, un tās iemītnieki var droši rāpties atpakaļ kokos, jo sēnes mūsu mežos vēl aug pietiekamā daudzumā.

Ka gluži kokos atpakaļ kāpt Latvijas zinātnieki tomēr negrasās, liecināja pasākuma programma, kurā bija šāda darba kārtība:

Kodolfizikas attīstība Latvijā – ziņo Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis, kurš,cita starpā, savu zinātnieka karjeru Salaspils kodolreaktorā sācis kā ... kurinātājs, jo citas štsts vienības tobrīd brīvas nebija;

Latvijas zinātnieku līdzdalība ES programmās jauno kodolreaktoru izstrādē – LU Cietvielu fizikas institūta direktors Andris Šternbergs;AES būves iespēja Latvijā – AS “Latvenergo” izpētes un attīstības direktors Māris Balodis;

IV paaudzes atomelektrostacijas – AS “Latvenergo” Attīstības daļas vadītājs Oļegs Linkevičs.

Un, protams, grāmatas tapšanas iniciatīvas “vaininieks” un tās sastādītājs Valdis Gavars, kurš iepazīstināja ar “Salaspils zinātniskā kodolreaktora 50 gadi” saturu un grāmatas autoriem un vēlāk Spoguļu zālē dalīja grāmatas eksemplārus un autogrāfus.

Pārskatot kinoarhīvus, bija samontēta filmiņa, kur dažādu gadu hronikās “Padomju Latvija” augsti pacilātā tonī tika stāstīts un rādīts padomju tautas varoņdarbs miera ato­ma savaldīšanā. “Cik mēs visi tolaik bijām jauni”, nostaļģiski secināja zālē sēdošie. “Un cik kupli mati bija...”

Ne visi bijušie salaspilieši nometuši “plinti krūmos” Daudzi turpina strādāt Latvijas Universitātes zinātniskos institūtos, pētot jaunus materiālus un jaunas iespējas jaunu, daudz modernāku kodolreaktoru būvniecībai. Un ar cerībām raugās uz savu agrāko darba vietu Salaspilī, kas varētu atdzimt jaunā veidolā – kā moderns ciklotrons medicīnas un zinātnes vajadzībām. Tik ilgi gaidīts gan no zinātnieku, gan, galvenokārt, vēža slimnieku puses. Cerēsim, ka pēdējais vārds vēl nav teikts un pēdējais zvans – noskanējis.