Guntis Zemītis

Nacionālā identitāte un valstiskums Latvijas vēsturē (sakarā ar Latvijas vēstures institūta 75. gadadienu)

Institūta uzdevumi mainījās atbilstoši Padomju Savienības komunistiskās (boļševiku) partijas prasībām– “pamatojoties uz marksistiski ļeņinisko metodoloģiju, izstrādāt latviešu tautas vēstures zinātnisko periodizāciju, pētīt LPSR vēstures problēmas, atmaskot buržuāziski nacionālistiskās un Baltijas vācu antizinātniskās koncepcijas”. Vēlāk tās nomainīja ar “mūsdienu buržuāziskās ideoloģijas” kritiku.

Nav šaubu, ka Latvijas PSR vēstures institūts ne tikai pakļāvās okupācijas varai un pielāgojās tās prasībām. Institūts, kā vadošā vēstures pētniecības iestāde arī veidoja to vēstures interpretāciju, kāda bija jāpieņem sabiedrībai, kādu pasniedza augstskolās un skolās. Atbilstoši idejiskajām nostādnēm tika izstrādāts visaptverošs Latvijas vēstures kurss. Tapa darbs “Latvijas PSR vēsture” trīs sējumos (1953 – 59). Atbildīgie redaktori J. Zutis, J. Krastiņš, K. Strazdiņš, 1956. g. izdeva Latvijas PSR vēstures saīsināto kursu. Lai gan atkāpšanās no PSRS nostādnēm nebija iespējama, īpaši jau tādos jautājumos, kas skāra PSRS okupāciju, ko aizstāja ar “sociālistiski revolūciju”, bija arī acīmredzami pārspīlējumi, kādus, šķiet, Maskavā pat nepieprasīja. Neapšaubāma pārcenšanās bija K. Ulmaņa autoritatīvo režīma apzīmēšana par “fašistisku”.

Akcenti vēstures traktējumā būtiski mainījās. Īpaši tika uzsvērta latviešu “vēsturiskā saistība ar lielo krievu tautu”. Latviešos veidoja “lielajam brālim” uzticīga, un savā uzticībā arī varonīga, “mazā brāļa” sindromu.

“Latvijas PSR vēsture” I sējumā lasāms: ”Baltijas cilšu un austrumslāvu sensenie sakari, kuru sākumi meklējami pirmatnējās kopienas iekārtā, iegūst jaunu saturu un sevišķu nozīmi Kijevas valsts uzplaukuma periodā.” Darba III nodaļa saucās “Baltijas un krievu tautas kopējā varonīgā cīņa pret vācu agresiju XIII gs.”

Padomju vēsturniekiem imponēja tēze par Jersiku kā attīstītāko valstisko veidojumu Latvijā 13. gs. sākumā. Izmainīti bija tikai atsevišķi akcenti. Tika uzsvērts, ka latgaļu zemēs valstiskums attīstījās ātrāk, pateicoties sakariem ar krievu kņazistēm. Ja vēstures avotos rūpīgi tika meklētas vissīkākās norādes par latviešu un igauņu labvēlīgo attieksmi pret krieviem, īpaši jau Livonijas kara laikā, tad dāņu hronista Rimberta ziņas par agrīno valstiskumu (piecām civitas) kuršu apdzīvotajā teritorijā jau 9. gs., tika apietas.

Neslēpts mērķis bija izdzēst no tautas vēsturiskās atmiņas laiku par Latvijas neatkarības laiku, vai vismaz izkropļot tās. “20 gadu (1920. – 1940.) ilgā buržuāzijas kundzība un Latvijas atraušana no Padomju Savienības bija novedusi zemi līdz sabrukumam”, rakstīts Latvijas PSR vēstures III sējumā (atbildīgais redaktors Kārlis Strazdiņš).

Neviennozīmīgi vērtējamas daudzas personības, kas vai nu vadīja institūtu, vai noteica to gaisotni, kāda tur valdīja. Vairāki no viņiem bija patiesi erudīti cilvēki, kuru pasaules uzskats bija veidojies Padomju Krievijā laikā, kad tur plosījās Staļina terors. Šie cilvēki bija pieredzējuši represijas pret latviešiem, bet paši brīnumainā kārtā bija no tām paglābušies. Lai gan savos darbos tie konsekventi “stāvēja marksisma ļeņinisma pozīcijās”, nereti pasargāja no represijām vai padzīšanas no institūta atsevišķus vēsturniekus, kas ļāva izdzīvot vairākām akadēmiskām tradīcijām un saglabāt kaut vāju, bet tomēr saikni ar pirmskara vēsturnieku paaudzi.

Neskatoties uz ideoloģiskajiem žņaugiem, institūts vairākās jomās guva izcilus sasniegumus, kas lielā mērā nosaka institūta darbību arī šodien. Īpaši tas attiecās uz tādām nozarēm, kur pētījumi notika, izmantojot vēstures avotus – gan lietiskos, gan rakstītos. Tās bija vēstures palīgdisciplīnas arheoloģija, etnogrāfija, antropoloģija, dendrohronoloģijai. Šīs disciplīnas arī atradās nedaudz sāņus no kontroles sistēmas. Der tomēr atcerētie, ka viens no institūta uzdevumiem bija “pamatojoties uz marksistiski ļeņinisko metodoloģiju, izstrādāt latviešu tautas vēstures zinātnisko periodizāciju.” Lai gan no marksisma – ļeņinisma pozīcijām, tomēr pētīta tika latviešu tautas vēsture. Tas atļāva pētīt arī senāko vēsturi. Padomju laika īpatnība bija izvērstie pētījumi, kas bija saistīti ar tautu etnoģenēzi. Lai gan Padomju Savienībā šīs pētniecības īstais iemesls bija mēģinājumi atrast slāvu etniskās saknes un parādīt krievu tautas ģenēzi, šie pētījumi rādīja atšķirīgu ainu, kad I g. t. pr. Kr. baltu un somugru izplatības areāli aizņēma plašus reģionus. Baltu etniskās vēstures problēmas tika aktīvi pētītas gan Latvijā, gan Lietuvā. Arī vairāki krievu zinātnieki (V. Sedovs, V. Toporovs u.c.) pauda līdzīgus uzskatus, kas bija būtisks atbalsts arheologiem Baltijā. Pētījumi baltu senvēsturē bija ļoti nozīmīgi arī latviešu identitātes veidošanā. Baltu kopība, baltu senā vēsture, plašās apdzīvotās teritorijas senatnē iedvesmoja gan latviešus, gan lietuviešus. Nav šaubu, ka baltu identitāte ir viens no latviešu nacionālās identitātes stūrakmeņiem arī mūsdienās.

Arheologi (F. Zagorskis, I. Loze, I. Zagorska) ievērojami paplašināja priekšstatu par akmens laikmetu Latvijā. Plaši pētījumi Lubāna mitrājā, pie Burtnieku ezera, Salaspils Laukskolā u.c. gan būtiski paplašināja laikmeta hronoloģiskos ietvarus, gan deva radīja jaunu skatījumu uz akmens laikmeta problēmām. Jauns pētniecības virziens bija viduslaiku mūra piļu izpēte, kam pirmskara Latvijā netika pievērsta uzmanība. Plaši pētījumi notika arī senākajā mūra celtnē Baltijā – Ikšķiles baznīcā (J. Graudonis). Būtisks pagrieziens Rīgas arheoloģiskajā izpētē iezīmējās ar 1969. g., kad darbu uzsāka Latvijas vēstures institūta Rīgas arheoloģiskā ekspedīcija. Ekspedīcija A. Caunes vadībā darbojās līdz 1995. gadam. J. Apals aizsāka hidroarheoloģiju Latvijā, atklāja un pētīja jaunu pieminekļu kategoriju – ezerpilis.

Latvijas arheoloģijas augsto profesionālo līmeni uzskatāmi apliecināja kopdarbs “Latvijas PSR arheoloģija”, kas iznāca 1974. g.

Pilnīga neapgūta nozare bija antropoloģija, kurā pirmie pētījumi tika uzsākti 20. gadsimta piecdesmito gadu beigās. Antropoloģiskie dati līdz ar arheoloģisko materiālu un valodniecības dotumiem ļāva būtiski paplašināt iegūtās informācijas apjomu par dažādu periodu Latvijas iedzīvotājiem. Rita Grāvere aizsāka pētījumus etniskajā odontoloģijā.

Antropologu galvenā uzmanība tika pievērsta jautājumiem par seno iedzīvotāju cilmi, kontinuitāti, migrācijām un to cēloņiem, latviešu etnoģenēzi.

Etnogrāfijas nodaļa organizēja vairākas ekspedīcijās Aknīstes, Alūksnes, Bauskas, Neretas, Piebalgas, Viļānu apkārtnē un savāca plašu materiālu par zemkopības rīkiem, apģērbu, tautas celtniecību. Jauninājums bija etnogrāfu sadarbība ar valodniekiem. Vēlākos gados etnogrāfi pievērsās arī latviešu un lībiešu etniskās vēstures pētījumiem.

Nozīmīgs notikums bija M. Stepermaņa aizsāktā rakstu krājumu sērija “Arheoloģija un etnogrāfija”, kuras pirmais sējums iznāca 1957. gadā.

Atmodas gados institūts pārdzīvoja būtiskas pārmaiņas. Vairums institūta darbinieku ar savu intelektu un darbību iesaistījās pārmaiņu procesā. 1990. gadā tika atjaunoja 1936. gadā dibinātā institūta akadēmiskās tradīcijas, 1991. g. iznāca atjaunotā “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla” pirmais numurs, 1994. gadā izveidoja Latvijas vēstures institūta apgādu. 1994. gada 1. janvārī Latvijas vēstures institūts kļuva par Latvijas Universitātes sastāvdaļu, bet ar Ministru kabineta rīkojumu Nr. 176 un Latvijas Universitātes Senāta lēmumu Nr. 174 institūts ar 2006. gada 1. aprīli pārveidots par Latvijas Universitātes aģentūru “Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts”. Šādā statusā institūts turpina darboties arī šodien.

Mūsdienā LU Latvijas vēstures institūts pilda savu misiju – balstoties uz vēstures avotiem, veikt zinātniski pamatotu Latvijas vēstures izpēti no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām Eiropas vēstures kontekstā.

Iekļaušanās mūsdienu Eiropas vēstures pētniecībā nenorit bez sarežģījumiem. Zināmā mērā notiek atgriešanās pie reģionālās vēstures. Tajā ir daudz pozitīva. Šobrīd iespējams objektīvi izvērtēt Latvijas iekļaušanos Rietumeiropas tiesiskajā sistēmā 13. gs., Livonijas laiku, poļu – zviedru laiku, Livonijas un Baltijas autonomijas saglabāšanas centienus poļu, zviedru un krievu laikos. Iespējams arī objektīvi novērtēt vācbaltu devumu gan Latvijas zinātnē, gan politiskajā un saimnieciskajā darbībā. Domājot par vēstures un nacionālās identitātes saistību, gribētu atgādināt gravīru “Eiropas karaliene”, kuru darbā Cosmographia publicējis Sebastians Minsters (1488 – 1552). Simboliskajā Eiropas karalienes attēlā, kaut stūrī, svārku krokā, lasāms arī Livonijas vārds. Livonija bija Eiropas daļa un latvieši bija eiropieši, kas dzīvoja Eiropas tiesiskajā telpā pēc Eiropas likumiem un tradīcijām. Tas ir būtisks latviešu nacionālās identitātes stūrakmens. Otrs neapšaubāmi saistāms ar baltu identitāti. Nav šaubu, ka tieši Latvijas un Lietuvas misija un pienākums ir pētīt baltu vēstures un valodniecības jautājumus. Diemžēl valsts programmā “Nacionālā identitāte” baltu senvēstures pētniecībai vieta praktiski nav atvēlēta.

Globalizācijas laikmetā nacionālās valstis šķietami zaudē savu nozīmi. Reģionālā identitāte kļūst svarīgāka par etnisko identitāti. Mēdz runāt par “labo nacionālismu”, kas balstās uz atklātu sabiedrību, kur nacionālajam kolektīvam var pievienoties jebkuras tautības pārstāvis, ja vien viņš vēlas sevi identificēt ar šo valsti. Savukārt nacionālisms, kas balstās uz izcelšanos, valodas un kultūras piederību, mēdz tikt apzīmēts kā “slikts”. Vai šajā situācijā ir vieta arī pētījumiem etniskajā vēsturē? Vai valsts nacionālā vēsture kļūs tikai par Eiropas kopīgās vēstures nelielu daļu?

Domāju, ka atbilde ir meklējama viena no Eiropas kopienas izveidotāja Robēra Šūmana atziņā: “Eiropas valstis izauga no ģimenes, bet ģimene nav zaudējusi savu lomu arī mūsdienās.” Nav šaubu, ka nacionālā valsts nezaudē savu lomu arī apvienotajā Eiropā, tāpat kā nezaudē savu lomu arī katrs etnoss, kas veido šo kopienu. Vēsturnieku uzdevums joprojām ir nemainīgs – pētīt gan nacionālo, gan etnisko vēsturi. Kādas prioritātes mēs izdalām, vai mūsu pētījumi ir vērsti vienas vai otras identitātes nostiprināšanas virzienā, šis jautājums ir jārisina pašiem vēsturniekiem.