5. maijā Latvijas Zinātņu akadēmijas Jaunajā zālē bija pulcējusies neierasta sabiedrība – pārsteidzoši lielā skaitā juku jukām sēdēja Akadēmijas cilvēki, dzejnieki, rakstnieki, dažādu vēstniecību darbinieki, plašās Latvijas ukraiņu novadniecības (tagad saka – diasporas) pārstāvji. Notika Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora, gruzīņu un ukraiņu dzejnieka un atdzejotāja, publicista, Ukrainas eksvēstnieka Latvijā profesora Raula Čilačavas jaunās grāmatas “Tuvošanās Latvijai. Vēstnieka atklāsmes” prezentācija. Šajā grāmatā autors apkopojis četrarpus gadu laikā (09.12.2005–25.06.2010) Latvijā Ukrainas ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka postenī piedzīvoto un pārdzīvoto, iepazīstot Latviju un tās iedzīvotājus, veicinot oficiālos starpvalstu kontaktus (tas bija laiks, kad Ukraina centās tuvoties NATO un Eiropas Savienībai, tādēļ tik svarīgi bija iegūt Latvijas atbalstu un iepazīties ar tās pieredzi) un ne mazāk svarīgos dvēseliskos, literāros kontaktus (virkne grāmatu ar Raiņa, Aspazijas, Čaka, Vācieša dzejas atdzejojumiem ukraiņu un gruzīņu valodā, kopā ar dzejnieku Imantu Auziņu sagatavotā un izdotā 91 ukraiņu dzejnieku dzejas antoloģija latviešu valodā).

Sarīkojumu vadīja LZA goda loceklis kinorežisors Jānis Streičs, emociju uzplūdā dodot vārdu sveikt gribētājiem bez činu un rangu ievērošanas, retoriski izsaucoties: “Kādēļ gan latvieši tā mīl gruzīnus un gruzīni latviešus!”, uz brīdi piemirstot, ka grāmatas vāks ir zili dzeltens – Ukrainas karoga krāsās. To apstiprināja temperamentīgās ukrainietes – dvēsele vaļā – ar košiem ziediem un daudzvārdīgie ukraiņu organizāciju (izlasīju – pavisam Latvijā tādu esot 15) pārstāvji, kuri cildināja un tencināja grāmatas autoru par atbalstu un sapratni no Ukrainas vēstniecības puses. Grāmatu visi bija tikko saņēmuši un tikai viens atzinās, ka to jau ir izlasījis, tādēļ runa galvenokārt bija par pašu grāmatas faktu nevis saturu. Par Raula Cilačavas cilvēcisko būtību Un tā nevienu nevar atstāt vienaldzīgu.

Grāmatā apkopoti dienasgrāmatas fragmenti, runas un uzrunas, intervijas ar vēstnieku un publikācijas par viņu (galvenokārt krievu plašsaziņas līdzekļos). Sākot ar 2005. gada decembri, kad ar Ukrainas prezidenta Viktora Juščenko rīkojumu bez jelkādas iepriekšējas diplomātiskās pieredzes tika nozīmēts par ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijā. Atšķirībā no karjeras diplomātiem, kas tiek attiecīgi audzināti un skoloti un bez mazākās neērtības spēj, mainoties valsts politiskam kursam, rīt runāt kaut ko pilnīgi pretēju tam, ko sacījuši vakar, Rauls Čilačava pārdzīvo, kad uz ielas Krievijas iebrukuma laikā 2008. gada augustā nāk klāt cilvēki un satraukti jautā: “Kas notiek Gruzijā?”, kad domas un sirds ir klāt pie savējiem tur, Gruzijā, bet Ukrainas neatkarības dienai veltītajā oficiālajā pieņemšanā vēstniecībā, ievērojot diplomātisko protokolu, jātērzē un jāfotografējas kopā ar Krievijas vēstnieku. Kad dažādu subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ Ukraina griezās prom no “oranžās revolūcijas” ideāliem un prezidenta vēlēšanās Latvijā mītošie ukraiņi pārliecinoši nobalsoja par Janukoviču un viņa prokrievisko politiku. (Autors grāmatā raksta, ka viņš principiāli balsoja par prezidentu, kurš viņu uz Latviju nosūtījis, bet bija tādas pēcpadomju valstis, kur par Juščenko nebija nodota neviena balss – tātad arī vēstnieki un viņu madamas balsojuši pret.)

Čilačavam veicās, ka viņa laikā arī tuvākie kolēģi vēstnieki bija augsta intelekta un kultūras cilvēki. Igaunijas vēstnieks – profesionāls rakstnieks, Lietuvas vēstnieks, “mazais dinamīts” – ārsts kardiologs, Gruzijas vēstnieks – Tbilisi universitātes profesors, Moldovas vēstnieks – augstskolas rektors, profesors.

Bet kā ar latviešiem? Latviešu dzejas tulkošana ukraiņu un gruzīņu valodā saveda viņu kopā ar dzejniekiem un izdevējiem, viņš piedalījās dažādos oficiālos un arī literāros sarīkojumos, taču šķiet, ka no divām Latvijām, kur viena pulcējas pie Jāņu ugunskuriem, bet otra – pie Uzvaras dienas saluta, Jāņu ugunskurs viņam gājis secen. “Diemžēl, esmu viesojies tikai trīs latviešu ģimenēs – pie Viktora Kalnbērza, Raimonda Paula un Knuta Skujenieka”, grāmatā atzīstas autors. Es teiktu – vienā... Žēl. Vai vainīga latviešu iedzimtā kautrība un distances izjūta pret augsto posteni?

Oficiāli Rauls Čilačava Latvijā ir bagātīgi pagodināts:Triju Zvaigžņu ordenis, F. Kafkas Zelta medaļa, Cicerona balva, Mavrika Vulfsona balva, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grāds (2008). Saņēmis ziņu no Kijevas par drīzām sava komandējuma beigām, gan dienasgrāmatā, gan pēdējās intervijās autors it kā pavelk svītru savam četrarpus gadu ilgajam kalpošanas laikam, būdams gandarīts par paveikto. Tālākie kontakti ar Latviju ir viņa paša ziņā. Pēdējā žurnalistei Vijai Beinertei sniegtā intervija saucas “Vēstnieki nāk un iet, bet Čilačava paliek”. Agrā 2010. gada 26. jūnija rītā, kad Rīga vēl atpūšas no Jāņu svinēšanas, Vīlandes ielā virzienā un Kijevu startē Ukrainas vēstniecības mašīna, lai aizvestu vēstnieku, “kuri nāk un iet”. 2011. gada maijā Latvijā atgriežas dzejnieks un publicists Rauls Čilačava, lai lasītāju vērtējumam nodotu grāmatu, kas uzrakstīta ar dziļu izpratni par Latvijas vēstures līkločiem un šodienas peripetijām. Un milzīgām simpātijām pret latviešu tautu. Sarīkojumā tika ieteikts meklēt iespēju grāmatu tulkot latviski. Es domāju, ka vispirms ar to derētu iepazīties krieviski lasošajiem. Viņi, nudien, uzzinātu daudz jauna par valsti, kurā dzīvo.