Latvijas Zinātņu akadēmijas Pavasara pilnsapulce
2011. gada 7. aprīlī

Debates

Gribu ļoti īsi pieskarties tiem jautājumiem, kas skar struktūrfondu apgūšanu un plānošanu. Doktoru līmeņa zinātne ir augšējā daļa, tai apakšā ir vesela piramīda. Piramīda sākas no skolas un pat vēl agrāk – kā ieinteresēt jauniešus izzināt? Augstākā izglītība ir tā, kas “ieliek” studentu zinātniskajā darbā: ir maģistrantūra, tad doktorantūra, tad tikai ir doktors. Tam ir vajadzīga materiāli tehniskā bāze. Bila laiks, kad LLU studiju procesa nodrošināšanai bāzes finansējums bija ~ 12,3 miljoni, pēc tam bija 57% kritums un bija 5,3 miljoni, no tiem nodokļos mēs nomaksājam 3,5 miljonus, paliek 1,8 miljoni. Mēs pašreiz ļoti ceram uz Eiropas fondu apgūšanu, bet ir atkal vairāki bloki. Šie bloki būtu pieņemami, ja mēs viņus veiksmīgi apgūsim. LLU plānotais finansējums tiek virzīts trīs virzienos: Veterinārmedicīnas fakultātei, Pārtikas tehnoloģijas fakultātei un Lauksaimniecības fakultātes laboratoriju veidošanai. Pārējām fakultātēm tiek mazāk.

Otrs bloks ir ļoti veiksmīgi realizētās atbalsta programmas maģistrantiem un doktorantiem, apmēram 80 doktorantu saņem šīs stipendijas: no 32 doktoriem, kas aizstāvējās pagājušajā gadā, 20 bija šo stipendiju ieguvēji. Trešais bloks – cilvēkresursu piesaiste atjaunojamo enerģijas resursu pētījumiem, agrozinātnei un pētniecībai, mums ir trīs projekti cilvēkresursu piesaistei, septiņi pārējiem.

Kur mēs saskatām problēmas? Visi projekti ir ļoti veiksmīgi, mēs varam daudz ko izdarīt, daudz ko sakārtot, bet ir virkne problēmu, kas droši vien visiem ir zināmas un daudzkārt pieminētas. Bet jārunā atkal, cerībā, ka aizies līdz dzirdīgām ausīm. Pirmā ir līdzfinansējuma problēma. Kā var augstskolas plānot līdzfinansējumu, ja tās nezina, cik viņām būs budžets šinī vai nākošajā gadā, cik atkal tiks noņemts nost no tām atvēlētā budžeta? Priekšfinansējumam un līdzfinansējumam noteikumu ir daudz un dažādi, arī tos vajadzētu sakārtot, pirms tiek parakstīti līgumi. Bieži noteikumus ieraugām tikai līguma parakstīšanas brīdī.

Vāja ir koordinācija starp pirmā un otrā līmeņa uzrauginstitūcijām gan horizontālā, gan vertikālā līmenī. Nepilnīga un novēlota dokumentu un informācijas aprite. Projektu izskatīšana velkas daudzus mēnešus, kavējas finansējuma aprite projekta kontekstā, daudzos projektos tas nav apgūstams.

Vajadzētu maksimāli sakārtot iepirkumu procesu. Ja nauda ir iedota, tad termiņi ir ļoti saspringti, iepirkumi tik sarežģīti, īpaši sarežģīti ir lielie būvniecības iepirkumi, tāpēc lūgums attiecīgajām institūcijām, kas dod šo naudu, lai ņem vērā apstākļus un lai nebūtu formāla pieeja.

Sanāksme bija rosinoša, mēs kārtējo reizi dzirdējām par tām problēmām, par ko diskutējam jau vairākus gadus. Varbūt varam mēģināt paskatīties uz tām no mazliet cita punkta. Mēs runājam par nepietiekamiem resursiem gan cilvēku izteiksmē, gan telpu un modernu iekārtu izteiksmē, gan finansiālā izteiksmē, bet mēs varam runāt arī par šo resursu kvalitāti, par to, ko mēs varam darīt kopīgi un kā mēs varam ietekmēt mūsu kolēģus ministrijās. Ministrijām šeit būtu jābūt klāt daudzām, bet ir tikai pārstāve no Izglītības un zinātnes ministrijas, kas uzklausa mūsu sāpju stāstus, bet zinātniskai darbībai līdzekļi nāk gan no Zemkopības ministrijas, gan Ekonomikas, gan Veselības ministrijas. Viens no mērķiem, pie kuriem būtu jāstrādā kopīgiem spēkiem, ir kārtējais Nacionālais reformu plāns, kas tagad saucas “Eiropa 2020”. Tas ir jāsagatavo, par to faktiski atbild Ministru kabinets, un tajā arī paredzēts Eiropas mērogā saglabāt Lisabonas stratēģijas 3% uzstādījumu zinātnes finansēšanai. Latvija šajā vēl neapstiprinātajā projektā ir paredzējusi krietni zemāku šo robežu – 1,5%. Zinātnieki tāpat to nespēs izmantot, jo tagad ir nepilni 0,4% un ļoti strauja pieaudzēšana varētu izrādīties letāla, kā tas gadās ar cilvēku, kas ilgi turēts badā un pēkšņi pieēdas. Pat ja resursi parādītos, jautājums, vai mēs esam gatavi šos resursus izmantot, kur viņus ieguldīt. Galu galā jebkura krīze un klimata pārmaiņa ir stimuls meklēt jaunus risinājumus, šajā ziņā Latvijā ir labas tradīcijas jaunu risinājumu veidošanā. Kā varēja saprast no šīsdienas zinātniskā ziņojuma, tanī laikā, kad mainījās klimats, mūsu zemes dzīvnieki atrada iespēju pāriet jaunā dzīves vidē. Varbūt, ka tajā laikā Latvija atradās tuvāk ekvatoram, un apstākļi līdz ar to labvēlīgāki, bet arī aukstums stimulē un liek pārdomāt. Arī līdzekļu trūkums liek pārdomāt. Ko mēs šajā līdzekļu trūkumā šobrīd esam ieguvuši? Mēs esam ieguvuši iespēju meklēt resursu pieejamību, meklēt zinātnei atbalstu citviet, t.i. – ar dažādu Eiropas fondu palīdzību. Ja mēs no tā iegūsim kvalitatīvu izaugsmi, kas atļaus meklēt jaunu risinājumu, jaunu dzīves stilu, ja mūsu jaunie zinātņu doktori būs spējīgi konkurēt gan pasaules zinātniskajā apritē, gan atrast vietu un pielietojumu šeit Latvijā, ja būsim spējuši sagatavot viņiem zinātniskās darbības atbalstu no uzņēmēju puses, ja būs pietiekami modernas telpas un infrastruktūra, kurā mēs to visu varēsim veikt. Šie ir jautājumi, kas tagad mums ir jārisina, strādājot gan pie augstskolu infrastruktūras attīstības, gan pie zinātniskās infrastruktūras attīstības, gan pie zinātniskās darbības vērtēšanas projekta, kurš būtu šogad jāizdara, citādi viens no būtiskiem mums līdz šim pieejamajiem finansējuma avotiem – bāzes finansējums – pēkšņi var izrādīties vairs nepieejams, ja mēs neesam izpildījuši likuma prasības, ka šajā gadā ir jāiegūst zinātnes starptautiskais novērtējums. Mēs šogad esam uzsākuši augstākās izglītības programmu kompleksu izvērtēšanu pa programmu grupām, un visām šīm darbībām vajadzētu koherenti virzīties uz to, lai celtos resursu kvalitāte un lai mūsu pieredze, kas, neapšaubāmi, ir Akadēmijas lielākais spēks, kas ir pratusi saglabāt šo zinātnes potenciālu cauri dažādiem un ļoti grūtiem laikiem, būtu vērsta uz kvalitātes celšanu un paaugstināšanu, kas ir pamatnosacījums mūsu sekmīgai darbībai nākotnē.

Kādi ir kvalitātes kritēriji? Tie ir samērā nelieli un labi zināmi. Doktoriem tās ir vienotas prasības viņu darba kvalitātei, vienotas prasības publicēšanās kvalitātei. Strādājot LZP ekspertu komisijā redzu, ka mūsu doktorantu vadītājiem publikācijas bieži vien aprobežojas ar minimālo prasību ievērošanu, publicējoties kaimiņu valstu ne īpaši augsta ietekmes faktora žurnālos. Formāli viss it kā kārtībā, bet starptautiskās redzamības, kura nepieciešama arī šiem jaunajiem doktoriem, nav. Starptautiskās publikācijas mums ir nepieciešamas, ir nepieciešams cītīgi strādāt, lai pie tām mēs arī tiktu. Pēc pusotra gada būs nākošais zinātnes grantu vērtēšanas periods, un mums jau tagad skaidri jāliek saviem kolēģiem just, ka ar minimālo prasību ievērošanu nepietiks, ka finansējums būs vērsts jaunu prioritāru virzienu attīstībai. Iepriekšējās ekspertīzes balstījās tikai uz vietējiem mūsu kolēģiem, viņu viedokļu saskaņošanu. Ja paliks tāpat, tad, manuprāt, no šīs krīzes mēs neko neesam mācījušies. Ir pēdējais laiks, sadarbībā gan ar Zinātņu akadēmiju, gan Zinātnes padomi, izveidot jaunu ekspertīzes modeli, ņemot piemēru no mūsu kaimiņvalstīm, palīdzot paveikt to, ko LZP jau sen ir gribējusi – koncentrēt resursus kvalitatīvākajos virzienos un piesaistīt tiem arī jaunus cilvēkus, ne tikai no Latvijas, bet arī no ārzemēm. Šajā virzienā plānojot nākamo struktūrfondu periodu, vairs nepieļaut to mūsu lielāko kļūdu – sadalīt aptuveni proporcionāli visiem apmēram tā, kā tas ir bijis. Intensīvi koncentrēt atbalstu jaunu kolēģu piesaistīšanai, labāk, protams, ja to saknes bijušas Latvijā, bet ne tikai, jo zinātne ir internacionāla. Lai mēs varētu pārliecināt par to, ka mums ir perspektīvas un mēs pratīsim pārvarēt kārtējo klimata maiņas periodu un atgriezt Rīgai to starptautiskā zinātnes centra godu un slavu, kāds tas bija aptuveni 100 gadu atpakaļ. Galu galā – tas nemaz nebija tik sen. Arī pēc tam, kad pirmais Pasaules karš bija nodarījis Latvijas zinātnei vēl krietni lielāku postu un zaudējumus, nekā tagad noticis pēc kārtējiem neizdevušamies reformu plāniem, toreiz universitātē tagadējā Kleistu teritorijā A.Kirhenšteins radīja pirmo inovatīvo uzņēmumu, kas 15 gadu laikā kļuva par lielāko tā laika Baltijas reģiona vakcīnu ražotāju, tas ir lielisks piemērs, kad ar saimniecisku aktivitāti zinātniekam, darbojoties starpdisciplināri un meklējot kontaktus ar pasauli, izdodas risināt arī ļoti lokālas un ļoti vajadzīgas problēmas. Mums ir cilvēkresursu piesaistes programma zinātnei, kura saucas “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”, tas mums visiem ir ļoti raksturīgi, mums ir ļoti slikta pieredze ar kolhoziem, ar kopīgu darbību, tas laikam ir vēsturisks mantojums, kas mums bieži liek pārdomāt, vai ir vērts darboties kopā, vai katrs par sevi neizdarīsim labāk. Domāju, ka nevis formāla, bet sadarbība tieši projektu, ideju, tēmu ziņā, ko varētu tieši Zinātņu akadēmija dot, ir mūsu vienīgā perspektīva nākotnes grūto problēmu risināšanā. Pirmā problēma ir birokratizācija, kura vēl tiks pastiprināta, mēģinot “ganīt” saimnieciskās un nesaimnieciskās aktivitātes mūsu darbībā, un nākamā problēma ir 2014.–2015.gada “bedre”, kad būs beigušies šie finansējuma avoti un nākamie struktūrfondi vēl nebūs sākušies. Nebūs sasniegti “Eiropa 2020” mērķi. Tas ir jautājums, kas mums jau tagad jārisina un jāmeklē varianti, kā mums šo periodu pārdzīvot. Un to mēs varam risināt tikai tad, ja šeit piedalīsies ne tikai IZM pārstāve, bet pārstāvji arī no citām ministrijām.

Šajā brīdī, kad rododendri jau zied, ceriņi un ābeles tikai gatavojas ziedēt, vajadzētu runāt tikai par pozitīvām lietām. Šeit jau tika minētas daudzas labas lietas. Neskatoties uz to, ka mums ir ļoti daudz laika jātērē rakstu darbiem, mums tomēr ir Eiropas struktūrfondi, pie tam ne tikai materiāli tehniskās bāzes uzlabošanai, bet arī zinātnieku atalgojumam, kas nav mazsvarīgi. Runājot ar kolēģiem no Eiropas Austrumu blokiem – viņi mūs apskauž, jo ļoti daudzās valstīs tieši par šo sadaļu nav padomāts. Tas, ka mums ir Eiropas struktūrfondi lietišķiem pētījumiem, cilvēkresursu piesais­tes projektiem – par to mums tiešām ir ļoti jāpriecājas. Patiesībā es gribēju runāt par to, ar ko I.Muižnieks nobeidza, tādēļ tikai vienu teikumu – šobrīd ir labi tām institūcijām, kuras ir bijušas veiksmīgas, jo ir iespējas attīstīties. Manā institūtā šobrīd ~ 40% zinātniskā personāla ir ~ 35 gadiem, pāri par 60% zinātņu doktoru ir jaunie zinātnieki. Jautājums, kas notiks šajā 2014.–2015.gada “bedrē”, kādā veidā šo gadu vai divus varēs noturēt visus šos cilvēkus. Viņi ir pilni entuziasma, top jauni izgudrojumi, jaunas augsta līmeņa publikācijas. Kā noturēt tos ārzemju zinātniekus, kurus šobrīd ir izdevies piesaistīt un no kuriem mēs arī daudz mācamies.

Vēl viens jautājums, kuram pieskārās viens no runātājiem – par patentiem. Lielā mērā tas skar arī lauksaimniekus, patents mums ir vajadzīgs: 1)atskaitēm; 2) lai paaugstinātu Latvijas rādītājus; bet patentu tehnoloģijai, ražošanai, kurā produkts parādās veikalu plauktos, mēs nevaram formēt. Daudz par to esmu runājusi, arī mēs projektu pieteikumos esam solījuši patentus, bet jautājums, kas ir vērtīgāks – patents vai tehnoloģija, pēc kuras pie mums atnāk reāls ražotājs un ir produkts veikalu plauktos.

Par valsts nozīmes pētījumu centriem, par ko visi tik daudz esam strādājuši un gaidām rezultātus, kā tiks izstrādāta stratēģija. Man ir bažas par komercprojektiem – kaut nu izdotos, ka šie komercprojekti sasniedz mērķi, jo tā ir liela nauda, tā ir tikai nedaudz mazāka par to, kas šobrīd ir iedota visiem 9 centriem kopā. Ja nu tomēr netiks visi šie līdzekļi izlietoti, kas notiks ar tiem līdzekļiem, kas paliks pāri? Vai šie pieci miljoni tiks nolaisti zemāk, vai šī nauda neaizies bezmērķīgi, vai tomēr to saņemsim lauksaimniecības projektiem vai kombinētajiem projektiem, par kuriem mums tik daudz nācās strīdēties ne tāpēc, ka formula ir tāda vai šitāda, bet tāpēc, ka 9 centriem tās summa vienkārši bija par mazu? Lai mums visiem priecīgs pavasaris un strādāsim ar optimismu.

LZA ģenerālsekretāra akadēmiķa Valda Kampara runa parādīja, ka Latvijas Zinātņu akadēmija pagājušajā gadā ir godam strādājusi – notikušas nozīmīgas diskusijas, nodaļu izbraukuma sēdes, konkursi, Latvijas zinātnieki un viņu pētījumi ir pārstāvēti starptautiskās konferencēs. Tradicionāli Zinātņu akadēmijas darbība tiek finansēta no valsts budžeta un mūsu saimnieciskās darbības. Bet es gribētu uzsvērt, ka Zinātņu akadēmija iet līdzi laikam un nodaļas raksta projektus Eiropas Savienības finansētām programmām, kas sniedz papildus iespēju mums piedalīties starptautiskās konferencēs, lai veidotu kontaktus starptautisku projektu sagatavošanai.

Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļa sadūšojās, uzrakstīja projektu “Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas kapacitātes stiprināšana un starptautisku projektu pieteikumu izstrāde” un saņēma atbalstu.

Otrs jautājums, par kuru es gribētu runāt, ir Pasaules latviešu zinātnieku III kongress, kas notiek reizi 10 gados un šoreiz ir organizēts kopā ar Letonikas IV kongresu.

Varētu teikt, ka 2011. gads ir Pasaules latviešu zinātnieku kongresa zvaigznes apstrāvots. Kongresa tēma ir “Zinātne, sabiedrība un nacionālā identitāte” tā sagatavošanā aktīvi piedalās visas mūsu nodaļas, ir paredzēts arī skaists kongresa atklāšanas pasākums Rundāles pilī. Es ceru, ka kongress būs mūsu kopīgi skaisti svētki. Bet, lai arī Latvijas sabiedrība uzzinātu par kongresu, Zinātņu akadēmijas nodaļu ieguldīto lielo darbu kongresa sagatavošanā un norisē, mums aktīvi jārunā par to publiskajā telpā.

Trešais jautājums – augstākā izglītība. Tikko debatēs runāja akadēmiķis Andris Ozols. Paldies viņam par atbalstu mūsu augstākajai izglītībai. Tieši viņa runa mudināja arī mani dalīties ar jums savās pārdomās. Augstākā izglītība atkal ir skarbu reformu krustcelēs. Un es piekrītu akadēmiķim A. Ozolam, ka katrs kam nav slinkums un kurš pats pat nav ticis pie augstskolas diploma, kritizē augstāko izglītību uz nebēdu.

Izstādes “Skola 2011” laikā veiktie socioloģiskie pētījumi liecina, ka paldies Dievam, jauniešu – topošo studentu viedoklis ir daudz cerīgāks, tā 11% aptaujāto nepiekrīt, ka Latvijas augstākās izglītības iestādes ir zemāka izglītības kvalitāte nekā ārzemēs, vēl 63% aptaujāto norāda, ka nevar viennozīmīgi atbildēt, jo ārzemēs ir gan augstāka, gan zemāka līmeņa augstskolas. Aptaujātie arī uzskata, ka valsts augstskolās izglītības kvalitāte ir augstāk 67%, ļoti atbalsta reģionālās augstskolas (83%), norādot, ka ne visiem ir iespējas studēt Rīgā. Vairāk kā puse aptaujāto ir vecumā līdz 18 gadiem. Motivēti un mērķtiecīgi, par ko liecina fakts, ka arī savas līdz šim iegūtās zināšanas 73% jaunieši vērtē kā labas un izcilas. Aptaujā ir pārstāvēti 59 novadi un visas Latvijas lielās pilsētas. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka jauniešu viedoklis ir objektīvāks par vienu otru viszini.

Redzot, cik daudz izstādē “Skola 2011” bija firmu, kas dedzīgi aicināja mūsu jauniešus studēt Amerikā, Dānijā, Nīderlandē, Šveicē un daudzās citās pasaules valstīs, solot gan studiju vietas, gan plašu atbalstu, tad man rodas aizdomas, varbūt pārsteidzīgas, ka ir izdevīgi parādīt mūsu augstskolas neizdevīgā gaismā. Un atkārtot to vēl un vēl. Jo kurš vecāks savu bērnu sūtīs augstskolā, kurai nav nākotnes? Tad jau labāk ārzemes!

Es aicinu mūsu Zinātņu akadēmijas kolēģus atbalstīt un stiprināt mūsu augstāko izglītību, kā arī sekmēt mūsu augstākās izglītības reformu procesu, piemēram, kā ekspertiem studiju programmu vērtēšanā pa tematiskajiem blokiem.

Es ļoti ceru, ka iezīmētās reformas sekmēs un attīstīs mūsu augstāko izglītību, nevis graut to.