Godātie Zinātņu akadēmijas locekļi un darbinieki! Esiet sveicināti Turaidā!

Mans ziņojums būs par Turaidas vēsturisko centru, tā saglabāšanu, uzturēšanu un muzejrezervātu, kas šo darbu veic. Turaidas vēsturiskais centrs ir pilsētbūvniecības pieminekļa “Siguldas, Krimuldas un Turaidas vēsturisko centru komplekss” sastāvdaļa. Šie trīs vēsturiskie centri kopā ar Gaujas senieleju veido vienu no Latvijas unikālākajām dabas un kultūras mantojuma pērlēm. Gaujas senieleja paaudžu paaudzēs ir saudzēta, un izcilais dabas veidojums gadsimtu gaitā nav apbūvēts.

Pašlaik Krimuldas vēsturiskajā centrā vairāk ienāk arī mūsdienīgi apbūves risinājumi – kotedžas, kuru izmantošanas mērķis ir biznesa un saimnieciskā darbība. Siguldas vēsturiskais centrs pašlaik ir Siguldas pilsētas dzīves un attīstības sastāvdaļa, bet Turaidas vēsturiskā centra prioritāte ir kultūrvēsturiskās vides, pieminekļu, vēsturiskā plānojuma sistēmas, tūkstoš gados tapušā kultūras slāņa, dabas un kultūrainavas saglabāšana un muzejrezervāta darbība.

Nav vairs strīdu par to, ka visas kultūras vērtības, kas radītas un radušās Latvijas teritorijā, neraugoties uz tās izcelsmi, vecumu un nacionālo piederību, kā arī ietekmēm no ārpuses, nebūtu mūsu kopīgais mantojums. Viss, kas noticis šajā teritorijā, ir
saistīts ar mūsu zemes un tautas vēsturi.

Likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 16. pants – “ Īpaši aizsargājamie kultūras pieminekļi” nosaka, ka kultūras pieminekļu ansambļus un kompleksus, kam ir sevišķa vēsturiska, zinātniska vai mākslinieciska vērtība, ar Ministru kabineta lēmumu var izsludināt par kultūras pieminekļu rezervātiem, kas aizsargājami saskaņā ar Nolikumu par katru no šiem rezervātiem. Nolikumus par kultūras pieminekļu rezervātiem apstiprina Ministru kabinets.

Diemžēl pašlaik Turaidas muzejrezervāts ir vienīgais īpaši aizsargājamais kultūras piemineklis ar muzejrezervāta statusu Latvijā, lai gan vairāki muzeji – pieminekļu kompleksi – atbilst šim statusam.

Muzejrezervāts tika izveidots 1988. gadā uz Siguldas novadpētniecības muzeja bāzes un ar LR Ministru kabineta 1994. gada 1. marta noteikumiem Nr. 61 tika izsludināts par īpaši aizsargājamu kultūras pieminekli un noteikta tā teritorija. Kā teikts Ministru kabineta apstiprinātajā nolikumā – muzejrezervāts izveidots, lai saglabātu nākamajām paaudzēm vienu no senākajiem Latvijas valstiskajiem veidojumiem – Turaidas vēsturisko centru.

Muzejrezervāta pamatu veido trīs nozīmīgākie elementi – pieminekļi, dabas un kultūrvēsturiskā vide, muzejrezervāta krājums. Šo elementu kopums veido muzejrezervāta unikalitāti un atšķirību no citiem muzejiem, un tieši tāpēc valdība ir noteikusi muzejrezervātam augstāko pieminekļa novērtējuma statusu valstī – īpaši aizsargājamais kultūras piemineklis. Atšķirība, piemēram, no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Rīgā ir tā, ka šie unikālie tautas celtniecības pieminekļi, kas atrodas brīvdabas muzejā, ir izņemti no kultūrvēsturiskās vides un pārvesti uz muzeju un, muzejnieku valodā runājot, ir kļuvuši par eksponātiem. Tātad, nav šīs kultūrvēsturiskās vides, pieminekļi līdzīgi kā muzeja priekšmeti ir izņemti no priekšmeta tapšanas vai piederības vietas – kultūrvēsturiskās vides.

Ministru kabineta noteikumos ir nosaukts muzejrezervāta sastāvs – tas ir: Turaidas pilskalns ar lībiešu koka pils pamatiem un Turaidas mūra pili ar priekšpils zonu; Turaidas Baznīckalns ar kapsētu un senu baznīcu celšanas vietu, Turaidas Rozes kapu, Turaidas baznīcu un ar valsts aizsargājamo dabas objektu – liepu; Turaidas muižas apbūves centrs ar seno priekšpils nocietinājumu – dīķu sistēmu; senā Gaujas lībiešu apmetnes vieta ar Tautasdziesmu parku.

Turaidas vēsturiskajā centrā ietilpst gandrīz visi Latvijas kultūrvēsturisko centru nosauktie elementi: tas ir – pilskalns, mūra pils, baznīca, baznīckalns – kapsēta, muižas apbūve, visapkārt parks, dīķu sistēma, apstādījumi, ceļi, celiņi, takas, un to visu vieno kultūrvēsturiskā ainava. Tam jāpievieno arī nesenās pagātnes vēsture – vagara mājā un vēlāk muižas pārvaldnieka jaunajā mājā atradās Rīgas apriņķa pirmais kolhozs “Pamats”, vēlāk “Turaida”.

Kāpēc bija nepieciešamība veidot jauna tipa muzeju? Tāpēc, ka novadpētniecības muzeja statuss tā laika izpratnē, bija kļuvis par kavējošu faktoru muzeja vispusīgai attīstībai atbilstoši savai atrašanās vietai Turaidas vēsturiskajā centrā un daudzpusīgajām muzeja darbības iespējām šajā centrā.

Novadpētniecības muzeja statuss tajā laikā neparedzēja rūpes par kultūras pieminekļiem, to izpēti un restaurāciju, it īpaši jau par tā dēvētajām “vācu pilīm” vai nemateriālo kultūras mantojumu, kā piemēram, latviešu tautasdziesmu. Taču muzejs sadarbībā ar Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta Turaidas arheoloģisko ekspedīciju 1976. gadā bija uzsācis pils teritorijas arheoloģisko izpēti un 1980. gadā tika iecerēts Dainu kalns kā veltījums tautasdziesmai.

Turaidas muzejrezervāts pašlaik aptver 42,25 ha lielu kultūrvēsturisko teritoriju ar 40 ēkām, būvēm – pieminekļiem un tajā var iepazīt stāstu par vēstures notikumiem aptuveni 1000 gadu garumā.

Muzejrezervāta izveides sākumā tika apzināta citu pasaules muzeju pieredze, tajā skaitā teorētiski iepazīta jaunā muzeoloģija, kas balstījās uz atziņu nevis tikai “piederēt”, bet arī “būt”. Tika apmeklēti daudzi Krievijas muzejrezervāti un meklēts risinājums, kā saglabāt daudzveidīgo kultūras mantojumu Turaidā ar muzeja darba metodēm un līdzekļiem. Muzejrezervāta tapšanas laikā un arī tagad tiek uzturēts dialogs ar citu zinātnes un kultūras nozaru profesionāļiem, savā darbībā balstoties uz sabiedrības atsaucību un ieinteresētību saglabāt kultūras mantojumu.

20. gadsimta 90. gados zemes un īpašuma reformu laikā netika pieļauta Turaidas vēsturiskā centra izsaimniekošana. Vēsturisko centru neatlaidīgi un mērķtiecīgi savā apsaimniekošanā atkārtoti pārņēma muzejrezervāts, iedzīvinot tajā kultūras mantojuma saglabāšanas pamatprincipus un darbību.

Kādi nosacījumi, pamatnostādnes, saglabāšanas un eksponēšanas pamatprincipi tiek ievēroti muzejrezervāta darbībā, lai pētītu, saglabātu un eksponētu kultūrvēsturiski nozīmīgo kompleksu?

Pirmkārt, pieminekļi nav atdalāmi no vēstures, kuras liecinieki tie ir, un no vides, kurā tie atrodas. Tātad, ēkas nav pārvietojamas vai vide papildināma ar citām ēkām, kā tas pamatā ir etnogrāfiskajos brīvdabas muzejos, un nav pieļaujama arī jaunu ēku būvniecība vēsturiskajā centrā. Tāpat vēsturiskā centra pieminekļu saglabāšanas garants ir to izmantošana atbilstoši pieminekļu raksturam, respektējot ne tikai ēkas, bet arī ar šo ēku
saistīto izmantošanas vēsturi un saturu. Ideāls variants Turaidā ir smēdes, zirgu staļļa, pirts, arī muižas pārvaldnieka vecās dzīvojamās mājas, kāda tā būs pēc ēkas restaurācijas, izmantošana muzejrezervāta darbībā.

Katra ēka Turaidas vēsturiskajā centrā, neatkarīgi no tās vecuma, saglabāšanas pakāpes, vēsturiskās, arhitektoniskās vai citādas kultūras vērtības, ir neatņemama šī centra kultūras mantojuma sastāvdaļa un ietilpst īpaši aizsargājamā kultūras piemineklī – Turaidas muzejrezervātā. Tas nozīmē, ka gan piķiera, tas ir suņu kūtiņa, gan pirtiņa, gan pārvaldnieka māja, gan baznīca, gan pils ir nozīmīgas vērtības šīs vietas vēsturē, cilvēku dzīvesveida un viņu vērtību sistēmas izpratnē, lai mūsdienās veidotu vēstījumu par šo vietu un cilvēkiem.

Katra ēka tiek pētīta un dokumentēta, par tās vēsturi un izmantošanu muzeja apmeklētājiem tiek sniegta informācija brīvdabas ekspozīcijās, ekspozīcijās pieminekļos un veidotas izglītojošās programmas.

Svarīgi ir ne tikai pētīt rakstītās liecības, veicot vēsturiskā centra dokumentu izpētes darbu arhīvos, bet absolūti nepieciešama ir arī katras ēkas uzmērošana, arheoloģiskā un mākslinieciski
arhitektoniskā izpēte, lai iegūtu iespējami vispusīgāku informāciju ar visdažādākajām pētniecības metodēm.

Arī pats pētniecības process, restaurācija un saglabāšana tiek dokumentēta. Par izpētes rezultātā iegūtajiem atziņām un pētniecības gaitā komplektētajiem muzeja priekšmetiem tiek veidotas ekspozīcijas un radītas izglītojošās programmas. Būtiski ir tas, ka muzejs ar iegūtajām zināšanām, atziņām, izpratni dalās ar apmeklētājiem, it īpaši vietējo sabiedrību, un rezultātā tiek uzturēts dialogs un kopīgi veidota novada kultūrvide un sapratne par kultūras mantojuma aizsardzību.

Kā jau sākumā minēju, atrodoties Latvijas teritorijai ne tikai kultūrvēsturiski bagātā, bet arī neparasti skaistā dabas vidē, Turaida kopā ar Siguldas un Krimuldas vēsturiskajiem centriem ir Gaujas senielejas ainavas sastāvdaļa. Tāpēc savā daudzpusīgajā muzejiskajā darbībā dabas telpa, kas veidojusies tūkstošgadēs un ir arī cilvēku dzīves telpa – kultūrvide un dabas mantojums – arī tāpat tiek pētīta, izzināta, dokumentēta. Vēsturiskā centra dabas un kultūrvide ar tās daudzajiem elementiem – ģeoloģiskie veidojumi, avoti, strauti, upītes, dīķi, ābeļdārzi, stādījumi, augu, putnu un dzīvnieku sugas, vēsturiskā parka elementi, ainava – arī ir gan vēsturiskā centra mantojuma, gan muzejrezervāta sastāvdaļa. Tiek pētītas un dokumentētas arī izmaiņas ainavā un Gaujas senielejas ainaviskās kvalitātes.

Dažkārt dabas vide atrod veidu, kā par sevi atgādināt un likt vairāk iepazīt to, iepazīt ūdens – avotu spēku. Muzejrezervāta teritorijā ir ap 80 avotiņu. 2002. gada februārī noslīdējums Turaidas pilskalnā parādīja dabas varenības spēku un radīja apdraudējumu Turaidas mūra pilij, sagādājot mums visiem lielus pārdzīvojumus. Šādas situācijas uzkrāj zināšanas par procesiem dabā, sapratni par tām vērtībām, ko mūsu tauta tik bagātīgi mums ir pavēstījusi tautasdziesmās, nemateriālajā kultūras mantojumā – godbijīgu un mīlestības pilnu attieksmi pret dabas vidi un savas dzīves telpu.

Turaidas vēsturiskā centra kultūras mantojums, kā jau sākumā teicu, veidojies tūkstoš gadu laikā, sākot no 11. gadsimta, dažādu kultūru – lībiešu, vācu, poļu, zviedru, krievu un citu kultūru ietekmē, un tas viss ir cilvēku garīgās darbības liecība materiālā un nemateriālā formā un saglabājams nākošām paaudzēm.

Muzejrezervāta misija ir harmoniskas sabiedrības veidošana, parādot latviskās dzīvesziņas attīstību ar tūkstošgadē uzkrātām novada dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām. Lai īstenotu šo misiju un muzejrezervāta darbība būtu mērķtiecīga un savstarpēji koordinēta, procesa virzība uz piedāvājumu apmeklētājiem tiek organizēta sekojoši: apzināšanas, pētniecības darbs; krājuma komplektēšana un dokumentēšana; restaurācija – gan pieminekļu, gan krājuma priekšmetu; kultūrvides jautājumi; ekspozīcijas, izglītojošā darbība; apmeklētāju apkalpošana.

Vēsturiskajā centrā ēkas nav būvētas muzeja vajadzībām, bet pildījušas sava laika noteiktas funkcijas, un centrs veidojies pēc citiem nosacījumiem nekā tiek izmantots šodien kā kultūras mantojuma, muzeja un tūrisma vieta. Taču problēmas sagādā mūsu iecere – visos pieminekļos iekārtot ekspozīcijas, kas veidotu hronoloģiski secīgu un tematiski daudzpusīgu vēstījumu un ekspozīciju tēmas atbilstu pieminekļiem, lai apmeklētāji varētu iepazīt Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu Turaidā no 11. līdz 20. gadsimtam.

Ilgākā laika posmā katru gadu Turaidas vēsturiskā centra ēkās – pieminekļos un kultūrvidē esam radījuši, iekārtojuši vienu vai vairākas jaunas ekspozīcijas. Pašlaik muzejrezervātā ir iekārtotas 38 muzeja ekspozīcijas, kas stāsta par notikumiem šajā teritorijā Latvijas un Eiropas vēstures notikumu kontekstā. Stāsts par tūkstošgades ritējumu muzejrezervātā sākas ar Tautasdziesmu parku, ar Dainu kalnu, ar katras tautas valodas, vārda nozīmi, tautasdziesmās pausto dzīvesziņu un tajās ietverto pasaules lietu kārtības uztveri un vērtību sistēmu.

Tālāk var iepazīt ekspozīciju par Gaujas lībiešiem, kas ir Turaidas materiālā kultūras mantojuma tūkstošgades stāsta senākā daļa. Tā iekārtota Turaidas muižas restaurētajā dārznieka mājā. Lībieši ir otra Latvijas pamattauta ar senu un savdabīgu kultūru un bagātu vēsturi. Lībieši pieder pie somugru valodu saimes. Somugru un indoeiropiešu kultūru saskarsmē ir veidojies Latvijas bagātais un savdabīgais kultūras mantojums. Gaujas lībieši 12. gadsimta beigās apdzīvo plašu teritoriju Gaujas lejtecē, kur mūsdienās zināmi 13 pilskalni. Turaidas muzejrezervāts atrodas Gaujas lībiešu senā pilsnovada centrālajā daļā. Par to kultūras liecības muzejrezervāta teritorijā glabā Turaidas pilskalns, kur atradusies lībiešu koka pils, Baznīckalns, kur glabāti pirmie kristītie lībieši, Dainu kalns jeb Jelgavkalns – senā lībiešu ciema vieta.

Apskates turpinājumā seko Turaidas mūra pils komplekss, kas ieņem īpašu vietu Latvijas vēsturē un ir nozīmīgs objekts Latvijas kultūrvēsturiskajā mantojumā. Turaidas mūra pils ir visvairāk arheoloģiski pētītā viduslaiku pils Baltijā. Vairāk kā 20 gadus te strādāja arheologa Jāņa Graudoņa vadītā arheoloģiskā ekspedīcija. Turaidas mūra pils, kuras celtniecība sākta 1214. gadā, laika gaitā piedzīvojusi daudzas vēsturiskas pārmaiņas. Dažādos savas pastāvēšanas posmos, arī mūsdienās, tās nozīme mainījusies politisko, ekonomisko vai citu apstākļu ietekmē. Pils bijusi gan svešzemju varu apliecinošs simbols, gan Livonijas valstiņu savstarpējo feodālo karu strīdu objekts, gan satricinošu militāro konfliktu – Livonijas kara, poļu – zviedru kara, Ziemeļu kara – lieciniece, gan pēc tam feodālais privātīpašums – muižas centrs – un mūsdienās muzejrezervāta vizuāli iespaidīgākā daļa.

Pa ceļam no mūra pils uz muižas saimnieciskā centra apbūvi atrodas 1750. gadā celtā Turaidas koka baznīca, kas ir viena no vecākajām koka baznīcām Latvijā. Baznīca ir viena no retajām koka baznīcām Latvijā, kura bez būtiskām pārbūvēm saglabājusies no 18. gadsimta vidus līdz mūsdienām. Te arī radies stāsts par Turaidas Rozi.

Tālāk apskatāmas muižas saimnieciskā centra apbūves ēkas ar 10 ekspozīcijām, kurās stāstīts par muižas saimniecisko dzīvi. Turaidas muiža attīstās, sākot ar 16. gadsimtu. Vēl veicams liels izpētes un ēku restaurācijas darbs, lai pastāstītu arī par zemes reformām, par Turaidu kā apdzīvotu vietu ar atsevišķām individuālām saimniecībām 20. gadsimta 20. – 30. gados un vēlāk Turaidu kā kolhoza centru un to, ka 1963. gadā uz Turaidu pārceļas Siguldas novadpētniecības muzejs. Turaidas vēsturiskajā centrā vienīgajā padomju periodā celtajā būvē – kafejnīcā “Tūrists” – ir iekārtota neliela izstāde ar intriģējošu nosaukumu “Siguldas šnicele”, kas tapusi sadarbībā ar šo ēdināšanas uzņēmumu.

Vēl gribu tikai atgādināt, ka tepat Turaidā 1848. gadā “Šveices mājā” notiek pirmā skolotāju sapulce Latvijā, kurā gan vēl runā vācu valodā, bet daudzos referātos jau izskan jaunlatviešu uzskati un domas. 1869. gadā pirmo reizi skolotāju sapulcē Kronvalda Atis runā latviešu valodā. Viņš aicina cīnīties par latviešu valodas vietu un lomu izglītības darbā. 1870. gada sapulcē Kronvalda Atis nolasa referātu par latviešu tautasdziesmām, mudinot skolotājus to vākšanai. Pēc konferences skolotāju dziedātās tautasdziesmas skan tepat Liepu dārzā pie Turaidas pils, pretī tagadējam Dainu kalnam, kur savukārt 20. gadsimta beigās simtiem koncertos tautasdziesmā tika pausts atbalsts Dziesmotajai revolūcijai. Mūža pēdējo vasaru Turaidā “Dainu” mājās 1922. gadā pavada Krišjānis Barons, te dzīvojis arī viņa dēls – latviešu zobārstniecības patriarhs Kārlis Barons.

Mēs esam muzejs, kuram ir svarīgs muzeja apmeklējums, jo tas nodrošina tā uzturēšanas izdevumus. 2010. gadā apmeklētāju skaits bija 192 227 apmeklētāji, no kuriem 52 % sastādīja ārvalstu apmeklētāji no vairāk kā 75 pasaules valstīm. Pirmais desmitnieks bija sekojošs – visvairāk 2010. gadā bija no Vācijas, tad seko Krievija, Lietuva, Igaunija, Spānija, Francija, Itālija, ASV, Turcija, Japāna.

Noslēgumā gribu teikt lielu paldies Latvijas Zinātņu akadēmijai par sadarbību turpat 60 gadu garumā, sākot jau ar arheologa Ādolfa Stubava pirmajiem izrakumiem Turaidas pils pagalmā. Domāju, ka daudziem muzejiem Latvijā ir laba sadarbība ar Zinātņu akadēmiju, bet mūsu muzeja sadarbība ir bijusi īpaši veiksmīga, ražīga un rezultatīva. Sadarbība ir bijusi ar daudziem Zinātņu akadēmijas locekļiem gan veicot pētniecības darbu, gan organizējot konferences, gan gatavojot publikācijas un veidojot ekspozīcijas. Te vislielākā pateicība Jānim Graudonim, Indulim Rankam, Gunāram Jansonam, Jānim Stradiņam, Guntim Zemītim, Andrim Caunem, Ievai Osei, Maijai Kūlei, Zigrīdai Apalei un daudziem citiem. Ceru, ka labās tradīcijas tiks turpinātas, gatavojoties arhitektūras pieminekļa Turaidas pils astoņsimtgadei 2014. gadā un izcilā arheologa Jāņa Graudoņa simtgadei 2013. gadā. Sabiedrības interesēs saglabājot un uzturot Turaidas vēsturisko centru ar tam raksturīgo dabas, kultūrvēsturisko vidi, pieminekļiem, materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu, ieguvēji esam mēs visi.

Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne