Arābu kalifāta robežas 8.gs. otrajā pusē un tā sadalīšanās atsevišķās valstīs (Atlas historyczny Świata, Warszawa 1974, 33)

Korāns (arābu val. ķur’ān ar burtisko nozīmi deklamējamais) ir svarīgākais atziņu avots par islāma jeb musulmaņu ticību. Islāms aiz kristiānisma ir otra lielākā reliģija pasaulē, jo musulmaņu skaits pārsniedz vienu miljardu. Korāns kā islāma svētie raksti radies arābu sabiedrībā agrajos viduslaikos, tāpēc svarīgi atcerēties vēsturiskos apstākļus, kad tas radās un kad to sāka skaidrot citās valodās.

Arābi pieder pie semītu valodu saimes. Pie semītiem pieskaitāmi arī arābu kaimiņi senebreji – jūdi, kuri kā pravieša Mozus ticīgie vadījās pēc Vecās derības kanoniem – jūdaisma. Jūdejā bija radies arī kristiānisms ar mesijas Jēzus Kristus Jaunās derības Evaņģēliju.

Satricinājumu šajā divu vadošo reliģiju vidē Tuvajos Austrumos ienesa arābu izcelsmes Mekā dzīvojošais tirgotājs Muhameds (~570–632). Pārdzīvojis garīgu krīzi, viņš pieteica sevi kā arābu pravieti, kuram vairākās atklāsmēs pats Dievs (Allāhs) esot iedvesis Korānu. Sekojot šīm atklāsmēm, sākot ar 610. gadu līdz mūža beigām, Muhameds kā Allāha sūtnis aicināja atteikties no arābu cilšu sabiedrībā valdošās daudzdievības un sludināja monoteismu. Viņš kritizēja arī jūdaisma un kristietības viendievību, jo tur ticības lietās laika gaitā esot daudz kas sagrozīts. Savās atklāsmēs Korānā, ko viņam nodevis Allāhs ar Vecā derībā minētā erceņģeļa Gabriēla starpniecību, Muhameds uzsvēra vienlīdzību cilvēku starpā un nosodīja netaisnību. Korāna tiesiskie un morāles noteikumi kalpoja par sadzīves normu un kļuva ļoti populāri.

Tuvākie sekotāji pierakstīja šīs atklāsmes, ko pats Muhameds nodiktēja un ko viņi atcerējās vēlāk pēc pravieša nāves. Pārvarot arābu daudzdievības piekritēju un jūdu pretestību, Muhameda vadībā tika nodibināta pirmā musulmaņu valsts – Arābu kalifāts. Muhameda pēctecis kalifs Abū Bakrs (632–634) lika apkopot visus Korāna rakstus. Kalifa Osmana laikā (644–656) tika noformēts Korāna kanoniskais teksts (651) un pārrakstītas tā kopijas, ko nosūtīja uz kalifāta zemēm. Vadīdamies no atziņas, ka Korāns paredzēts ne tikai arābiem, bet arī pārējām tautām, tika attaisnota kalifu organizētā citu zemju iekarošana.

Omeijādu un Abasīdu dinastiju laikā arābu kalifāts 7.–9.gs. pakļāva Mezopotāmiju, Sīriju, Persiju, Aizkaukāzu, daļu Vidusāzijas, Ēģipti un gar Vidusjūras Āfrikas piekrasti sasniedza Spāniju (1.att.). Šajās musulmaņu impērijas teritorijās no Pireneju pussalas līdz Indas upei sāka dominēt arābi un tikai viņu valodā paustais Korāns skaitījās pilntiesīgs. Ar nolūku izprast arābu iekarojumu idejisko būtību, sākās Korāna skaidrošana resp. tulkošana citās valodās. Vispirms tas notika persiešu valodā 7.gs., jo Sasanīdu impērija Persijā/Irānā vispirms cieta no arābu iebrukumiem. Korāns tika pārtulkots sindu valodā (9.gs.), kad sakarā ar islāma izplatību tā izpratne bija aktuāla Pakistānā. Islāmticīgo dzīve tika veidota saskaņā ar Korāna tekstu un tas kļuva par sākumu arī islāma zinātnēm un mākslai.

Arābu iekarojumi bija saistīti arī ar aktīvas tirdzniecības attīstību. Par arābu halifāta centru kļuva 762. gadā nodibinātā Bagdāde. Šeit un citās pilsētās kaltās monētas – arābu sudraba dirhēmi – kalpoja par svarīgu maksāšanas līdzekli starptautiskajā tirdzniecībā. Dirhēmu izplatības areāls aizsniedzās līdz Latvijas teritorijai, kur atrasts vairāk nekā 2000 monētu. Tās pārstāv Omeijadu, Abasīdu un Samanīdu (10.gs.) dinastiju kalumus Bagdādē, Balhā, Samarkandā u.c. pilsētās. Dirhēmu depozītu topogrāfija Austrumeiropā rāda, ka šīs monētas, kuru skaits Latvijā salīdzinot ar atradumiem kaut vai Gotlandē (~40.000) ir neliels, Baltijas reģionā ievestas ar galvenokārt ar skandināvu – vikingu, senkrievu un vietējo tirgotāju starpniecību. Arheoloģiski nav pierādāma pašu arābu tirgotāju klātbūtne baltu zemēs, tā nav apliecināta arī rakstīto avotu ziņās. Par Baltijas jūrā iegūto dzintaru, kas jādomā bija viens no ekvivalentiem samaksai par sudraba naudu, stāsta Horezmā dzimušais islāma pasaulei piederīgais enciklopēdists al–Bīrūnī (973–1048). Arābu ģeogrāfa al–Idrīsī (1099–1165) sarakstītajā grāmatā Ģeogrāfija un sastādītajās kartēs atrodami daži vietvārdi, kurus tikai hipotētiski varētu saistīt ar Latvijas teritoriju. Ziņas par islāmu un Korānu līdz Latvijas teritorijai agrajos viduslaikos varēja nonākt tikai ar cittautiešu starpniecību. Pēc arābu halifāta sašķelšanās 9./10.gs. mijā atsevišķās sultānu valstīs, islāma tālākā izplatīšanās Eiropā vēlākā laikā jau saistāma ar tatāriem–mongoļiem un turkiem.

Saskarsme ar arābiem Eiropas dienvidu daļā un krusta kari (1096–1270), kas bija iecerēti kā kristiešu svēto vietu atbrīvošana no musulmaņiem, pamudināja islāma pretiniekus Korānu tulkot Eiropā. Tāpat kā savā laikā Bībeli arī Korānu vispirms tulkoja klasiskajās valodās. Eiropas zinātniekiem labāk saprotamajā latīņu valodā Korānu tulkoja angļu teologs Roberts Česters (Chester=Robertus Ketenensis, ~1110–1160) sadarbībā ar benediktīniešu Klinī klostera abatu Pēteri Cienījamo (Peter Venerabilis, ~1092–1156) Korāna tulkojums iznāca 1143. gadā ar nosaukumu Viltus pravieša Muhameda likums (Lex Mahumet pseudoprophete). Jau Korāna tulkojuma nosaukumā atspoguļojās tendence islāmu nosodīt kā viltus mācību. Korāna latīņu tulkojums gadsimtu gaitā piedzīvoja vairākus izdevumus, kuru priekšvārda uzdevums bija atspoguļot sava laika kristiešu aktuālos uzdevumus, jo 16.gs. Korāna priekšvārdu uzrakstīja Mārtiņš Luters.

No Korāna latīņu valodas izdevuma tapa pirmie tulkojumi itāļu (1547), vācu (1616) un holandiešu (1641) valodā. Franču orientālista Andrē Riera (du Ryer) Korāna tulkojums (1647) no arābu valodas piedzīvoja daudzus izdevumus Francijā un tas bija pamatā tulkojumam angļu valodā (1649), ko veica skotu rakstnieks Aleksandrs Ross (1590–1654). A.Riera franču tulkojumu izmantoja krievu literāts M.Verjovkins, kurš to ar neprecizitātēm pārcēla krievu valodā (1790).

Cenšanās Eiropas sabiedrību iepazīstināt ar Korāna saturu 16.–18.gs. saistāma ar Osmaņu impērijas robežu paplašināšanos šajā laikā, kad islāms nopietni apdraudēja kristīgo valstu pozīcijas (2.att.). Islāmticīgie turki–seldžuki bieži uzbruka kristiešu Bizantijas impērijai, ko sagrāva turki–osmaņi 15.gs. vidū. Islāmticīgo turku pieaugošās varenības apliecinājums bija abpus Bosforam uzceltie grandiozie cietokšņi, kas to pretiniekiem kavēja no Vidusjūras puses iebraukt Melnajā jūrā. Ieņēmuši Konstantinopoli, turki to pārdēvēja par Istanbulu. Pilsētas kristīgās baznīcas pārtapa par musulmaņu mošejām, ko papildināja ar minaretiem. Pierobežas karadarbības gaitā gūstā kritušos pārdeva par vergiem sultānu harēmos. Osmaņu impērija ziemeļu virzienā robežojās ar Krievijas un Polijas valsti, kur dižciltīgie Korānu varēja iepazīt no tulkojumiem Eiropas valodās.

Korāna tulkojumi 19.–20.gs. angļu, franču, vācu, krievu u.c. vairāk nekā simts valodās Eiropā, Āfrikā un Āzijā bija nesalīdzināmi kvalitatīvāki, jo lielākajās universitātēs bija speciālisti, kuri tulkojumus izdarīja no oriģinālvalodas. Interesenti varēja izmantot desmitiem tulkojumu, piemēram, angļu valodā vien pasaules dažādās malās ir zināmi ~50 tulkojumi. Krievijas musulmaņu vidū popularitāti ieguva akadēmiķa I.J.Kračkovska (И.Ю. Крачковский, 1883–1951) no arābu valodas krieviski pārtulkotais Korāns, kas 20.gs. piedzīvoja vairāk nekā desmit izdevumu un bija sastopams arī Latvijā. Korāna tulkojumi svešvalodās domāti zemēm, kur islāms ir valdošais, taču tā teksts tulkots arī valstīs (Somija, Igaunija), kur musulmaņu skaits ir niecīgs.. Sakarā ar attiecību saasināšanos starp jūdaistiem, kristiešiem un musulmaņiem 20./21.gs. mijā Vispasaules vēsturnieku kongresā Sidnejā (2005) notika diskusija par islāma svētā kara – džīhāda vēsturisko evolūciju. Sīrijas vēsturnieks prof. Mahers Šerifs (Charif) apgalvoja, ka Korānā nav atrodama šī doktrīna, jo tā radusies vēlāk, lai atspoguļotu islāma cīņu pret citu reliģiju pārstāvjiem.

Šis gads Latvijas kultūras vēsturē ir nozīmīgs ar pirmajiem diviem Korāna tulkojumiem latviešu valodā, kas iznāca gandrīz vienlaicīgi. Izdevniecības Neputns publicētais Korāns satur dzejnieka un atdzejotāja, LZA goda locekļa Ulda Bērziņa tulkojumu no arābu valodas ar tulkotāja ievadu un piezīmēm. U.Bērziņš ir beidzis Ļeņingradas universitātes Austrumu fakultāti un stažējies Āzijas un Āfrikas valstu institūtos Maskavā. Savas austrumu valodas zināšanas papildinājis ārzemēs. Pirms darba pie Korāna U.Bērziņš ir atdzejojis un tulkojis darbus no semītu, irāņu u.c. valodām. Tulkojuma beigās pievienotais avotu saraksts liecina, ka autors vadījies pēc jaunākajiem Korāna tulkojumiem un teksta skaidrojumiem svešvalodās. U.Bērziņa Korāna tulkojumu labi papildina un teksta iespējamās atšķirīgās nozīmes skaidro LU Āzijas studiju nodaļas asoc. prof. Jāņa Ešota komentāri. Komentētājs U.Bērziņa Korāna tulkojumu vērtē kā atdzejojumu, kurā izteiksmīgas ekspresijas dēļ ne vienmēr ievērota akadēmiskā precizitāte.

Otru Korāna latviskojumu, kura autors ir pazīstamais komponists LZA goda loceklis Imants Kalniņš, izdeva Medicīnas apgāds. Dienas Biznesa izdotajā biogrāfiskajā vārdnīcā Kas ir Kas Latvijas biznesā, politikā, zinātnē, valsts pārvaldē (1997) šķirklī Kalniņš Imants ir norāde, ka mūziķis var sazināties krievu, angļu un vācu valodā. Minēti komponista hobiji, taču nav norādes uz tādu darbu tulkošanu, kurā ir nepieciešamas seno Austrumu valodu zināšanas. Rodas šaubas, vai I.Kalniņa Korāna interpretācija ir tikai no arābu valodas, kā rakstīts tulkojuma titullapā. Šajā Korāna izdevumā nav nevienas norādes uz šī literatūras pieminekļa avotiem, tulkojumiem un bagāto literatūru par šo tematiku. Lasītājs paliek neziņā, cik daudz šajā interpretācijā izmantots Korāna oriģinālvalodas teksts un kāda ietekme bijusi tā tulkojumiem un komentāriem citās valodās.

Abi Korāna tulkojumi latviski ir nozīmīgi Latvijas sabiedrībai, lai labāk izprastu pašreizējos konfliktus starp islāma, jūdaisma un kristiānisma piekritējiem Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā. Islamticīgo pārliecību un bezierunu pakļaušanos Allāham atspoguļojas Korānā un no tā izrietošajos citos musulmaņu ticības postulātos.

Ēvalds Mugurēvičs

Osmaņu impērijas maksimālā izplatība 17.gs. otrajā pusē (Atlas historyczny Świata, Warszawa 1974, 76