Maija Kūle, prof., akadēmiķe,
LZP Humanitāro un sociālo zinātņu 5. ekspertu komisijas priekšsēdētāja

Par humanitāro un sociālo zinātņu specifiku

Latvijas zinātnē ir sācies jauns pārvērtēšanas posms, tiek uzdoti jautājumi: cik vērtīgi ir granti, kā pārdalīt līdzekļus starp zinātņu nozarēm, kā pēc iespējas korektāk veikt rezultātu izvērtēšanu utt. Cilvēku prāti viļņojas satraukuma gaidās. No LZP un ierēdņiem tiek gaidīti taisnīgi, objektīvi un adekvāti risinājumi. Taisnīgums, kā māca filosofija, rodams nevis vienādošanā, bet gan subjektu un priekšmetisko sfēru specifikas respektēšanā. Taču tas, kas sācies zinātnes stratēģijā, ir vienādošana – visas zinātnes kā sporta sacensībās nostādām rindā pēc Science Citation index kvantitatīvajiem rādītājiem, pārējais esot mazāk būtisks. Degsme, ar kādu dabaszinātnieki–administratori, universitāšu rektori, ierēdņi tiecas uz SCI rādītāju paaugstināšanu kā galveno progresa rādītāju vienlīdzīgi visās zinātnēs, ir apbrīnojama. Pastāv tikai viena dimensija – vai ārzemnieks tevi citēs un vai tavam atklājumam piemīt universāls raksturs.

Taču vienalga, stratēģi–administratori soļo pa kvantifikācijas ceļu, zināšanas pielīdzinot savstarpēji noderīgiem vispasaules faktiem, nevis lokālām vērtībām. Ne viss lokālais principā ir globalizējams, jo tās nav vienlīdzīgas kategorijas. Var jau censties iedvest ķīniešiem un indiešiem, lai viņi ieinteresējas, piemēram, par mūsu Ungurpils vēsturisko situāciju un izrakumiem, lai tos citē, taču diezin vai mēs paši interesēsimies par kādas nezināmas “uigu” cilts savdabību un citēsim pētījumus par viņiem. Turpretī ūdens sastāva ķīmiskie pētījumi un piesārņojums ir salīdzināms gan Ķīnā, gan pie uigu cits, gan Latvijā.

Ja par humanitāro un sociālo zinātņu (turpmāk – HSZ) rezultativitātes augstāko rādītāju neizvirza apjomīgu monogrāfiju publicēšanu, bet gan kādu SCI rakstiņu, kas būtībā ir “štrihs” no Latvijas kultūrainas, tad tiek aizšķērsots ceļš fundamentāliem pētījumiem, kas satur unikālus atklājumus. Unikāls HSZ pētījums nav tas pats kas dabaszinātnēs, jo tas citur saturiski nedos tādus pašus rezultātus, to nevar patentēt vai ieviest. Prof. I. Maslo, atbildot uz LZP 5. EK aptauju, raksta: “SCI un cita veida citējamības rādītāji attiecībā pret humanitārajām un sociālajām zinātnēm nav adekvāts un galvenais rādītājs. [..] Humanitārajās zinātnēs jālieto sistēma ERIH”.

Prof. E. Kļaviņš ir pamanījis to pašu: “Citējamības indekss nevar būt noteicošais kritērijs humanitāro zinātņu jomā. Galvenie iemesli šī kritērija noraidīšanai: 1) kādai specializētai tēmai veltīts un neapšaubāmi zinātniski kvalitatīvs darbs visbiežāk netiek citos pētījumos citēts, ja tie neattiecas uz to pašu vai ļoti tuvu tēmu (šādu darbu skaits parasti nav liels); 2) disertāciju vai grāmatu historiogrāfiskos ievados par attiecīgo tēmu izstrādātie darbi un autori var būt citēti kā negatīvi piemēri, tādos gadījumos “citējums” nekādā ziņā nevar būt pozitīvs rādītājs”.

Humanitāro zinātņu specifika ir saistīta ar iespaida izvērtējumu uz kultūru, vērtību apliecinājumu, ekonomisko attīstību, sociālo mērķu sasniegšanu, nacionālās valodas nostiprināšanu u.c. Ja dabaszinātnēs pētījumu vērtē kā “patiess/aplams”, tehnoloģiski ir vai nav pielietojams, tad humanitārās un sociālās zinātnēs plašāk – nacionālai un kultūras identitātei nepieciešams, vēsturisko patiesību atklājošs, konkrēto ekonomisko problēmu atrisinošs utt. Pie tam plaša citējamība te var nozīmēt nevis atklājumu, bet skandālu. Dr. philol. O. Bušs raksta: “Visvairāk citēts parasti tiek nevis dziļākais, bet pretrunīgākais (vai pat skandalozākais) pētījums, Latvijas valodniecībā vairāk citēts tiks pētījums tajās apakšnozarēs, kurās Latvijā ir vairāk speciālistu, savukārt, ja cilvēks savā apakšnozarē strādā viens vai gandrīz viens, tad citējamības indekss pat viņa visizcilākajam pētījumam nebūs augsts”.

Dr. oec. A.Sproģis atgādina, ka gan mākslā, kultūrā, medicīnā un zinātnē pastāv dažādas “skolas”, kuras viena otru pat pilnībā noliedz. Ja dabaszinātnēs arī ir šī problēma, tad nesalīdzināmi lielākā mērā tā tas ir HSZ, kur nav universālās objektivitātes, bet ir zināšanu solidaritāte. Prof. V. Reņģe iesaka veidot valsts “iekšējās” citējamības biežuma rādītāju, ko veidotu, piemēram, LU bibliotēka. Dr. art. E.Grosmane jau tādu ir izveidojusi mākslas zinātnē. Top Baltijas valstu HSZ indekss, jo kā lokāli vienots reģions tas var stimulēt pētnieku savstarpējo ieinteresētību. Dr. philol. V. Muktupāvels atzīst: “Citējamības indekss labi raksturo “cieto” zinātņu pārstāvjus, taču izprotu, ka humanitārajās/sociālajās zinātnēs vajadzīgi citi kritēriji. Zinātnieka darbības ietekme uz kultūras un sabiedrības attīstības procesiem – šis aspekts HSZ ir daudz svarīgāks nekā eksaktajās”. Prof. T.Tīsenkopfs atgādina, ka HSZ sociālā misija izpaužas darbībā padomēs, kas analizē un plāno sabiedrības pārvaldību. Sociālajās zinātnēs svarīgi kritēriji bez publikācijām ir dalība starptautiskos, īpaši Ietvarprogrammu projektos, komisijās, kas veido valsts attīstības scenārijus un politiku, kā arī publiski izskaidrojoša darbība sabiedrībā, kas ir svarīgs un no citējamības atšķirīgs rādītājs.

Prof. A.Zunda, ilgstoši strādājot par Valsts prezidenta padomnieku, pārzina politisko, vēsturisko un zinātņu aktualitāšu saistību. Viņš mums raksta: “Darbu citējamība ir laba lieta, bet, ja es, piemēram, pētu Baltijas jautājumu pēckara posma starptautiskajās attiecībās, tad droši vien tas ne īpaši interesēs viduslaiku vai jauno laiku vēstures pētniekus citās valstīs un otrādi”.

Valodas, terminoloģijas un domāšanas formu attīstība ir saistīta ar pasaules klasisko tekstu tulkojumiem. Šāda uzdevuma nav dabaszinātnēs, bet to pārpilnām pilda humanitārās zinātnes. Latviešu valoda un domāšana gadsimtu laikā ir nogājusi ceļu no Stendera ‘Dziesmiņām” līdz Heidegera un Vitgenšteina lasījumam latviski. Nez vai tas būtu jāuzskata par mazāku panākumu nekā, piemēram, atklājumi par koksnes pārstrādi. Prof. R. Kūlis raksta: “Jāņem vērā vērtējums fundamentālajam darbam, kas ir augstākās sarežģītības pakāpes klasisko tekstu, piemēram, Platona, Kanta, Vēbera, Huserla u.c., tulkošana uz latviešu valodu, darinot jaunu terminoloģiju, aprobējot Latvijā šo ārkārtīgi sarežģīto rietumniecisko domāšanu. Šis darbs rezultātu ziņā, ja tas ir ar komentāriem, pielīdzināms monogrāfijas statusam”. Arhitekts J.Krastiņš atgādina par radošo darbību, izstāžu konceptuālajām nostādnēm, publikācijām, kas saistītas ar mākslu. Dr. philol. V. Muktupāvels piemin inovatīvo darbību attiecībā uz HSZ. Arī sociālās zinātnes ir inovatīvas unikālu problēmu risinājuma nozīmē. Tā, piemēram, nekur pasaulē nav precedenta, kā savienot ES pilsonību ar nacionālās valsts pilsonību. Juridiskie, politiskie un konceptuālie risinājumi prasa zinātnisku apdari un jauninājumus.

Daudzi humanitārie un sociālie zinātnieki nonāk pie kopēja viedokļa, ka par būtiskāko ir jāuzskata monogrāfijas. Tās nevar likt zemā vieta aiz SCI rakstiem. Plašā vēstulē 5.EK par to raksta Dr. hist. A. Jansone: “Ja arī izdodas kādu rakstu nopublicēt starptautiski citējamā izdevumā, tas nav rādītājs, ka šis raksts ir vērtīgāks un paliekošāks Latvijas vēsturē par monogrāfisku pētījumu. Monogrāfija – tā ir paliekoša vērtība, uz to balstīsies nākamo paaudžu pētnieki. Tāpēc ir svarīgi monogrāfiju vērtēt daudz augstāk (vismaz 5 reizes!) par vienu, lai arī citējamā izdevumā nopublicētu rakstu. Nākotnē ir jādomā, lai mūsu monogrāfijas varētu izlasīt arī pasaulē, tāpēc ideālā variantā tās vajadzētu tulkot – paralēli latviešu/angļu vai kādā citā valodā”. To pašu – jāpalielina zinātnisko monogrāfiju statuss, saka prof. D.Markus. Rinda zinātnieku no augstskolas “Turība” – Dr. sc. ing. O. Onževs , Dr. oec. A. Ābeltiņa, Dr. oec. V. Zariņa, Dr. sc. ing. A. Kiščenko, Dr sc. ing. I. Vīksne – rezultātu vērtējumos sākumā ierindojuši monogrāfijas, minot arī referātus starptautiskās konferencēs, ES projektu vadību un izpildi u.c.

Jautājums par zinātņu atšķirībām ir jādiskutē, bet sākumā skaidrs ir viens: nav pamatoti zinātnes stratēģijā pilnībā vienādot visas nozares, par vienīgo un augstāko rādītāju jebkurā gadījumā (bāzes finansējumā iespēja iegūt 3 punktus, grantu piešķiršanas ranžējumi, grantu pieteicēja vērtējums, nozaru rezultātu salīdzināšana utt.) uzskatīt SCI.

HSZ prasa pielietot adekvātus vērtēšanas kritērijus. Prof. Maslo, izpētot priekšlikumus ES zinātnes telpā, norāda, ka uz HSZ zinātniekiem būtu jāattiecina vērtējumi par rezultātiem, ko veido:

1) monogrāfijas, 2) grāmatu nodaļas, 3) sastādītās, recenzētas vairāku autoru grāmatas, 4) zinātnisko, recenzēto žurnālu raksti, 5) kritiski/tekstu/anotēti izdevumi, 6) šķirkļi enciklopēdijās, 7) raksti konferenču krājumos, 8) apjomīgas grāmatu recenzijas, 9) zinātniskie tulkojumi, 10) audio, video ieraksti, 11) ziņas par personas zinātnisko statusu (web scientific) utt.

Ja ņem vērā HSZ specifiku, tad jāatzīst, ka AHCI (ISI–Thomson) nav derīgs Eiropas humanitārajām zinātnēm. Ir nepieciešams Eiropas referenču indekss zinātniskās darbības novērtējumam (Urgent need for a European Reference Index for the Humanities (ERIH) as a tool for research assessment), Eiropas valstis tiek aicinātas līdzdarboties šās jaunās pieejas izveidošanā, taču Latvijas zinātnes stratēģi nevis cenšas iet līdzi laika garam, bet tā vietā izlīdzas ar zinātņu novienādošanu. ES apspriedēs tiek atzīts, ka ir grūti objektīvi identificēt un salīdzināt humanitārās zinātnes ar citām nozarēm, taču tas nav jāuzskata par to trūkumu, bet par īpašu ekselences veidu. Jāatzīst, ka ir nepieciešams sameklēt mērogus humanitāro zinātņu ekselences rādītājiem pārnacionālā (ES) līmenī, tas attiecas uz modeli ERC. Humanitārajās zinātnēs jāatzīst pētījumu rezultātu (output) formu vislielākā dažādība, tajā skaitā monogrāfijas, rediģēti sējumi, žurnāli, web–līmeņa zinātniskās izpausmes formas, datu bāzes, dažādi ietekmju veidi – ne tikai citējamība. Rezultātus ir grūti pārredzēt internacionālā līmenī, jo tie balstās uz nacionālajām valodām, taču tas nav trūkums, bet tieši otrādi – šo zinātņu dzinējspēks. HSZ rezultātu vērtējumam pirmām kārtām jābalstās uz unikalitātes, kvalitātes, vienreizējības, kultūrvēsturiskā nozīmīguma prasībām, nevis tik daudz uz kvantitatīvajiem, tehnoloģiski pragmatiskajiem apsvērumiem.