Oļģerts Krastiņš, Dr.habil.oec.
Valsts emeritētais zinātnieks

Dzīvot nozīmē atrast savu nišu

Noslāņošanos ir radījis vai nu Dievs vai daba un ne tikai cilvēku vajadzībām. Katras sugas ietvaros notiek cīņa par uzturu, par teritoriju, par tiesībām turpināt sugu, bet tie , kuri dzīvo baros, cīnās arī par varu, par savu statusu barā. Cilvēki vēstures gaitā ir daudzkārt mēģinājuši izvirzīt mērķus par vispārēju vienlīdzību, taisnību, brālību, utt. Taču līdz šim nekad un nekur to nav izdevies realizēt.

Šķietami vistuvāk esam tiesiskai vienlīdzībai. “Viens likums visiem.”, Likuma priekšā visi ir vienlīdzīgi” utt. Taču tā tas ir tikai de jure. De fakto tuvāk īstenībai ir senā dzīves gudrība “Neej ar stipro lauzties un ar bagāto tiesāties.” Ja vienu aizstāv ilgi mācīti un bagātīgi samaksāti advokāti, bet otrs spiests aizstāvēties pats, tad rezultāts parasti ir zināms. Protams, ir daži izņēmumi, kad “lieta” tik skaidra, ka pat advokāts atsakās vainīgo aizstāvēt. Tādi izņēmumi tikai apstiprina likumu.

Tātad sabiedrības noslāņošanās ir realitāte, ar kuru ir jārēķinās. Tā bija pagātnē, tā ir tagadnē un būs nākotnē. Tikai “zaļie cilvēciņi” spētu apgriezt visu ar kājām gaisā. Taču līdz šim tie darbojas tikai virtuālajā telpā un nav izdarījuši neko labu.

Tādēļ, pētījot sabiedrības noslāņošanos, pagaidām tikai pēc materiālās dzīves līmeņa, diezin vai labākā izejas pozīcija ir divas galējības, kā to postulē nu jau oficiāli lietotais Džini indekss: vienā polā pilnīga vienlīdzība (tad šis indekss ir nulle), otrā – viss pieder vienam cilvēkam vienam pašam, bet visiem citiem nekas (tad indekss ir viens).

Zināma mērena noslāņošanās ne vien nav novēršama, bet saprātīgās robežās pat veicina cilvēces progresu. Nodrošinot cilvēka cienīgu dzīvi visiem, gudrākie, centīgākie, taupīgākie, praktiskākie saprātīgās robežās drīkst pacelties virs šī minimālā līmeņa, tā radot motivāciju darbībai.

Līdz ar to esam nonākuši pie hipotēzes par normālu, tradicionālu, racionālu, pieļaujamu noslāņošanos un noslāņošanās deformācijām. Tāda filozofiski socioloģiska atziņa mudina mainīt arī statistikas metodes un rādītājus noslāņošanās un tās deformāciju pētīšanai.

Pēdējā laikā termins “šķira” tiek reti lietots. Tomēr aizmirsts viņš nav. Tieši vidusšķira ir šī termina biežāk lietotais paveids. Lielā enciklopēdiskā vārdnīcā, kura ir Zviedrijas un Latvijas izdevniecību kopdarbs, teikts pavisam īsi: “Vidusšķira – sabiedrības vidusslānis starp augstāko sabiedrību un strādniecību”(1088. lpp.). Latviešu konversācijas vārdnīca palika nepabeigta, sējuma ar “V” burta šķirkļiem nav. Latvju mazā enciklopēdijā, kura iznāca 1932.g., skaidrots nedaudz plašāk: “Vidusšķira: amatnieki, tirgotāji, ierēdņi, kalpotāji, brīvo profesiju darbinieki (ārsti, advokāti, mākslinieki), arī zemniecība, pretstatā lielpilsonībai un uzņēmējiem no vienas puses un strādniecībai no otras” (2908. lpp.).

Daudzi sociologi un politiķi ir atzinuši, ka plaša un spēcīga vidusšķira ir valsts ilgtspējīgas pastāvēšanas garants. Tomēr mūsdienīgas definīcijas trūkums apgrūtina vērtēt, cik plaša vidusšķira mums ir un kas pie tās pieder. Tas rada iespēju izmantot izskaistināšanu, padomju laika slengā sauktu par očkovtirāķeļstvo. Proti, vidusšķira esot tā, kuras labklājība atrodas samērā plašā intervālā ap vidējiem labklājības rādītājiem, arī tad, ja tie ir ļoti zemi un turpina pazemināties.

Pēc autora domām, mūsdienās piederību vidusšķirai vairs nenosaka profesija. Daudzi ārsti un pat profesori paši mazgā savu dzīvokļu grīdas un tualešu podus. Vēl Ulmaņlaikos kaut ko tādu bija grūti iedomāties. Mūsdienās pie vidusšķiras jeb vidusslāņa varētu pieskaitīt personas, kuras saņem pietiekami lielus, bet ne milzīgus regulārus ienākumus. Par zemāko robežu ir minēti Ls 500, 800, 1000 mēnesī. Par augstāko – Ls 1000, 2000. Raksturīga pazīme piederībai vidusšķirai: nav jābaidās, ka nespēs samaksāt rēķinus, ārstēties, skolot bērnus, palikt bez darba vai mājokļa. Tieši drošības sajūta par nākotni piesaista savam novadam vai pilsētai. Un tas dod cerību, ka globālie paisumi un bēgumi mūs neaizskalos.

Lai pētītu, vai sabiedrības noslāņošanās ( šoreiz pēc materiālās dzīves līmeņa ) ir normāla, vai deformēta, ir vajadzīgs kāds atbalsta punkts – zināšanas par to, kas ir normāla noslāņošanās. Ja tādu zināšanu nav, tad ir jāizvirza hipotēze.

Hipotēze vispār ir apgalvojums, izteikums, formula vai citādi formulēts saprātīgs pieņēmums par interesējošā objekta, parādības, norises īpašībām, parasti – to cēloņiem un ietekmēšanas iespējām Ja hipotēze ir tā vērta, to pārbauda un pārbaudes rezultātā atzīst par pareizu vai noraida. Par pareizu atzīta hipotēze pēc tās atkārtotām pārbaudēm kļūst par teoriju.

Tā tas ir raksturīgi dabas un tehniskajām zinātnēm. Tomēr arī tur ne absolūti. Tādām fundamentālām teorijām, kā Eiklida ģeometrija un Ņutona mehānika jau ir alternatīvas teorijas.

Sociālajās zinātnēs tas ir sarežģītāk. Šeit katra hipotēze, arī jau par teoriju atzīta, vienmēr ir saistīta ar valstu, sociālo grupu, kopienu un personu interesēm. Tādēļ vismaz daļa zinātnieku un iedzīvotāju katru teoriju savu interešu dēļ apšaubīs vienmēr un visur. Raksturīgs piemērs. 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā tādas mūsdienu varas lielvalstis kā ASV, Lielbritānija ar kolonijām, Vācija, Japāna u.c. savu varenību sasniedza ar protekcionismu. Protekcionisms bija vispār atzītais pareizākais saimnieciskās politikas pamats. Kad šīs valstis jau bija sasniegušas tādu savas rūpniecības attīstības līmeni, ka kļuva nepieciešami plaši ārējie tirgi, par vienīgo pareizo saimniecisko politiku tika pasludināts brīvais tirgus jeb neoliberālisms. To apšaubot, var piedzīvot ja ne Džordāno Bruno, tad vismaz Galileja likteni. (Plašāk skat. Hadžūns Čangs. Sliktie samārieši.– R.: 2011.–384 lpp.).

Tādēļ arī hipotēze par sabiedrības normālu noslāņošanos laiku pa laikam tiks mainīta.Bet tas nav pamats, lai atteiktos no pētījumiem. Pagaidām no visām zināmajām patiesībām visdrošākā ir tieši tā, ka mūžīgs nav nekas.

Visas zinātnes, kas savus novērojumus apkopo ar statistikas metodēm, plaši izmanto normālā sadalījuma likumu. To sauc arī par Gausa – Laplasa likumu, sarunvalodā par zvana līkni u.c. Vienkāršoti tas nozīmē, ka novērojumi, kuru lielumi tuvi vidējiem, raksturīgajiem, tiek reģistrēti bieži. Jo novērojums atšķirīgāks no vidējā, jo tāds parādās retāk, tā varbūtība kļūst mazāka un mazāka.

Attēlojot iegūtos rezultātus ar klasisko stabiņu diagrammu jeb histogrammu, visaugstākais stabiņš atrodas attēla centrā. Uz abām pusēm no tā stabiņi kļūst zemāki un zemāki līdz saplūst ar attēla horizontālo asi. Ja šādu stabiņu diagrammu izlīdzina ar laidenu līkni, tādējādi izslēdzot izlases kļūdu ietekmi, iegūstam jau minēto zvana līkni jeb normālā sadalījuma līkni, kuru var pierakstīt arī ar formulu.

Cilvēks nebūtu cilvēks, ja viņš samierinātos ar to, kas sastopams dabā, Tajā skaitā – ar normālā sadalījuma likumu. Jau tālā senatne stiprāko cilvēku spēks un intereses indivīdu sadalījumu pēc materiālas labklājības attālināja no normālā sadalījuma likuma. Šī visumā universālā dabas likuma modifikācija notika tā ,ka personas koncentrējās sadalījuma kreisajā (nabadzīgo) zarā, bet ienākumi, īpašumi, bagātība – labējā zarā. Tā klasiskais normālais sadalījums, kurš vienmēr ir simetrisks pret centru (vidējo), kļuva asimetrisks ar aprautu kreiso, bet izstieptu labējo zaru.

Kad 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā šos jautājumus sāka pētīt plašāk, izrādījās, ka iedzīvotāju (viņu mājsaimniecību) sadalījumus pēc daudziem labklājības rādītājiem labi modelē normālā sadalījuma modifikācija – logaritmiski normālais sadalījums. Latvijā šo atziņu pirmo reizi sešdesmitajos gados pārbaudīja Osvalds Bērzkalns. Deviņdesmitajos gados – šī raksta autors, Inta Ciemiņa, Vladimirs Daineko u.c. Logaritmiski normālais sadalījums joprojām bija labs, vismaz apmierinošs modelis, kas atspoguļo iedzīvotāju noslāņošanos pēc materiālā dzīves līmeņa.

Stāvoklis mainījās šī gadsimta pirmās desmitgades beigās jeb t.s. krīzes gados. Kā konstatēja doktorante Ilze Balode kopā ar šī raksta autoru un I. Ciemiņu, logaritmiski normālais sadalījums joprojām labi modelē mājsaimniecību sadalījumu pēc patēriņa izdevumiem, bet neapmierinoši – pēc rīcībā esošajiem ienākumiem.

Tā kā logaritmiski normālais sadalījums kā iedzīvotāju noslāņošanās modelis bija sevi attaisnojis ilgākā laika posmā Latvijā, kā arī citās Eiropas valstīs, bet pēdējā laikā ir radušās būtiskas novirzes no tā, rodas interese pētīt tieši šīs novirzes: cik tās lielas, kādās sadalījuma daļās rodas, kādi varētu būt šo noviržu cēloņi. Izvirzām hipotēzi, ka logaritmiski normālais sadalījums raksturo normālu sabiedrības noslāņošanās procesu, bet novirzes no tā – noslāņošanās deformācijas.