Pauls Valdens – latviešu nācijas pazaudētais un Ķīmijas gadā jaunatrastais dēls

23-09-2011


Jānis Stradiņš

Pauls Valdens – latviešu nācijas pazaudētais un Ķīmijas gadā jaunatrastais dēls

(uzruna 7. Starptautiskajā Paula Valdena organiskās ķīmijas simpozijā, atklājot Amerikas ķīmijas biedrības dāvāto goda plaketi, 2011.g. 12. septembrī)

zv/zv422-1.jpg Šis Valdena simpozijs līdz ar goda plaketes atklāšanu un tuvākajās dienās (23. septembrī) iecerēto Zinātnieku nakti “Aizraujošā ķīmija” iezīmē ANO Starptautiskā ķīmijas gada kulmināciju Latvijā.

Par šo Ķīmijas gadu ir rakstīts presē (īpaši žurnālā “Enerģija un Pasaule”), UNESCO jubilejas krājumā. Kā Latvijas veltījums Ķīmijas gadam iznākusi plaša grāmata par Organiskās sintēzes institūtu tā Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijas 50. gadu jubilejā, taču Valdena vārdā dēvētais starptautiskais ķīmiķu – organiķu saiets un plakete ir ļoti augsta atzinības zīme Latvijai, tās ķīmijas zinātnei, – līdzīgu šogad nav izpelnījusies ne Lietuva, ne Igaunija. Apsveicu ar Paula Valdena medaļas saņemšanu Raimondu Valteru un Pēteri Trapencieri, pirmo – kā Valdena tradīciju turpinātāju RTU, otru – kā Valdena simpoziju rosinātāju un galveno organizētāju Rīgā kopš 1998. gada. 

Jāatzīmē, ka Rīga ir devusi divus starptautiska ranga, visaugstākās raudzes ķīmiķus, kas pārvarējuši laiku un telpu, stabili iegājuši pasaules ķīmijas vērtību skalā – Vilhelmu Ostvaldu un Paulu Valdenu. Abi viņi saistīti ar Rīgas Politehnikumu (tag. RTU priekšteci). Un tagad, lūk, Rīga saņem ļoti autoritatīvās Amerikas ķīmijas biedrības balvu par publikāciju, kas izraisījusi pavērsienu zinātnieku domāšanā (“Award of Citation for Chemical Breakthrought”). Pēc Ričmondas ķīmijas profesora Džefrija Sīmana (J. Seeman) ierosmes tāda ir iedibināta, lai identificētu fundamentālas būtiskas nozīmes publikācijas, kas veikušas apvērsumu ķīmijas vēsturē. Šādas plaketes ir Votsonam un Kriksam par DNS dubultspirāli, Vudvordam – par jauninājumiem dabasvielu sintēzē; tās novieto zinātnieka darba vietā, kur veikts atklājums. 2010. gadā augsto godu izpelnījusies arī Paula Valdena publikācija par optiskās apgriezenības atklāšanu, kas iesūtīta vācu žurnālam “Berliner Berichte” 1896. gada 10. janvārī. To bija iecerēts atklāt šogad ASV neatkarības dienā, 4. jūlijā, taču atlika uz šo simpoziju. Varbūt vēsturiski taisnīgāk būtu bijis novietot plaketi vecā Rīgas Politehnikuma ēkā Raiņa bulvārī 19, kur reāli veikts pats atklājums, taču Valdena darbošanās pēctecību, arī pēc 115 gadiem, iezīmē Materiālzinātņu un lietišķās ķīmijas fakultāte še, RTU, un tādēļ vieta plaketei ierādīta pie fakultātes dekanāta, kur ir P. Valdena krūšu tēls un A. Baušķenieka glezna ar V. Ostvaldu un P. Valdenu Rīgā.  

zv/zv422-2.jpg 

Pauls Valdens ir septiņas reizes virzīts Nobela prēmijai ķīmijā. Vistuvāk tai viņš bijis 1914. gadā, kad – būtībā politisku iemeslu dēļ – tomēr to nesaņēma. AKB plakete ir itin kā gandarījuma balva par nesaņemto Nobelu, jo viņa sāncensis amerikānis T.V. Ričardss (1914.g. Nobela prēmijas saņēmējs) šāda veida plaketi 21.g.s. nebūtu izpelnījies. Savā ziņā šī plakete ir augstāka par Nobela prēmiju, jo no daudzajiem nobelistiem tādu drīkstētu veltīt labi ja desmitajai daļai. 

Ko var sacīt par Paulu Valdenu? Viņš bija pats izcilākais zinātnieks, ko pasaulei līdz šim devusi Rīga un RPI, vēl vairāk – diženākais latviešu cilmes zinātnieks vispār, ķīmiķis un fiziķis, divu zinātnes apakšnozaru – dinamiskās stereoķīmijas un neūdens šķīdumu elektroķīmijas pamatlicējs.

Ar RPI Valdens bija saistīts 37 gadus (1882–1919). Viņš nogājis te ceļu no studenta līdz rektoram, bijis 30 gadus mācībspēks. Visi Valdena galvenie sasniegumi, izņemot monumentālos apkopojošos darbus, fundamentālās grāmatas par ķīmijas vēsturi, ir tapušas Rīgā. Vēlāk Valdens strādāja Vācijā – Rostokas, Frankfurtes, Tībingenas universitātēs, miris 93 gadu vecumā Gamertingenē pie Tībingenas.

Valdens bija RPI Ķīmiski tehniskās nodaļas ilggadējs dekāns (1906–1916), divreiz – RPI rektors (1902–1906 un 1916–1918), kurš ir saglabājis RPI Rīgai, panākdams 1918.g. vasarā tā reevakuāciju no Maskavas atpakaļ uz Rīgu.

Plāksnīte saistīta ar “Valdena apgriezenības” atklāšanu 1895. gadā. Kā Bišofa līdzstrādnieks viņš līdzdarbojās pie apjomīgās enciklopēdijas “Handbuch der Stereochemie”, ieinteresējās, kādēļ nepastāvot optiski savienojumi ar hlora atomu pie asimetriskā oglekļa. Nelieli eksperimentāli pētījumi, Valdens atklāja autoracemizācijas parādību, noskaidroja, ka minētie hloraizvietotie pastāv gan, tikai to autoracemizēšanās ir pārāk ātra. Un tālākā gaitā tika atklāts tagad visiem ķīmiķiem – organiķiem pazīstamais Valdena cikls – tieša pāreja no L– formas uz D– formu, bez racemāta starpniecības. Slavenais Emīls Fišers šo parādību nosauca par Valdena apgriezenību (1906), angļi E.D. Hjūzs un K. Ingolds (1934) parādībai deva skaidrojumu, saistot to ar substitūcijas mehānismu organiskajā ķīmijā. Šai parādībai ir paliekama nozīme gan organiskajā ķīmijā, gan medikamentu sintēzē – 2001.g. V. Knovless, R. Nojori un B. Šārpless saņēma Nobela prēmiju par pētījumiem, kas balstīti uz Valdena darbiem.

Valdens ir veicis arī citus paliekamas nozīmes darbus, pievērsis uzmanību naftas optiskajai aktivitātei kā argumentam par labu naftas biogēnai izcelsmei (1899). Viņš veiksmīgi attīstījis neūdens šķīdumu elektroķīmiju, atklājis 50 augsti polāru neūdens šķīdinātāju, ievedis solvatācijas un solvolīzes jēdzienus, “Valdena reizinājuma” (Walden Product) formulu u. tml. Šo fizikāli organiskās ķīmijas virzienu viņš attīstīja līdz 1934. gadam, kad 70 gadu vecumā, Hitleram pie varas nākot, aizgāja pensijā no Rostokas universitātes un nodevās ķīmijas vēstures un filozofijas pētniecībai. Viņš bija fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

Vai Valdens bija latvietis vai baltvācietis (vācietis)? Vai Valdens sevi apzinājās kā latvieti? Uz pirmo jautājumu jāatbild ar noteiktu “jā”, uz otru – ar tikpat noteiktu “nē”. Šo lietu savulaik iztirzāju atmodas laikā, 1988. gadā lekcijā “Latviešu tautas pazudušais dēls”, kad saņēmu pirmo Valdena medaļu.

Valdens ir dzimis latviešu zemnieku Jāņa un Annas Valdēnu (ar garo e!) ģimenē Rozulas “Pīpēnos” kā 13. bērns ģimenē. Kā liecina arhīva dati, kopš 1776.g., dzimta mitusi Ēvelē un vecvectēvs Jēcis pieņēmis Valdēnu uzvārdu 1836. gadā. P. Valdena vecāki līdz 1819.g. bijuši dzimtcilvēki. Mācītāja Bosses zīmēti abu Valdena vecāku – zemnieku portreti ir saglabājušies muzejā. Zinātnieks pats gan dzimis Rozulā (Ēveles muižniece izlikusi dzimtu no mājām, bijis jāpārceļas), kristīts Straupes latviešu draudzē. Latvisko izcelsmi apstiprina arī laikabiedru (Āronu Matīsa u.c.) atmiņas, arī Rostokas universitātes lēmums 1919. gadā noraidīt Valdena kandidatūru šīs universitātes profesora vietai tieši viņa latviskās izcelsmes dēļ; arī vācbaltiešu biogrāfiskais leksikons (1972.g.). Valdens pats savu latvisko izcelsmi nekad nav noliedzis, taču nav arī uzsvēris.

1910. gadā paralēli profesūrai RPI viņš kļuvis Pēterburgas ZA akadēmiķis un akadēmijas laboratorijas vadītājs (1911–1918), kvēls Krievijas patriots, kas pirmais rakstīja par krievu ķīmiķu radošo spēku, sacerēja pašu pirmo grāmatu par ķīmijas attīstību Krievijā (1915). 1. pasaules kara sākumā, šovinisma uzplūdos ticis no “augšām” pat aicināts rusificēt savu uzvārdu par “Ļeskovu”, taču piesardzīgi apvaicājies – kā tad būšot ar daudzo publicēto darbu autora uzvārdu un Valdena apgriezenību; tad nu šie “ ieteicēji” pieklusuši. Mūža beigās Valdens pilnīgi noteikti identificējis sevi kā vācieti, tādēļ savulaik diezgan plaši runāja par personisko “Valdena apgriezenību” no Krievijas un Latvijas uz Vāciju.

Taču šī pārtapšana par vācieti risinājās jau kopš jaunības – 4 gadu vecumā nomira tēvs; 10 gadu vecumā māte nodeva puisēnu pansijā pie skolotāja Erdmaņa Rubenē, tipiska veclatvieša, J. Cimzes cienītāja un jaunlatviešu oponenta, pēc tam bija vāciska vide Cēsīs, arī Rīgas reālskolā, Vilhelma Ostvalda ietekme, 1905.g. un 1919.g. negatīvie pieredzējumi, konflikti ar latviešu kolēģiem 1919.g., kuru dēļ Valdens atsacījās no piedāvājuma kļūt par Latvijas Augstskolas pirmo rektoru un 1919.g. septembrī izceļoja uz Vāciju (sākumā – itin kā pagaidām). 1924.g. janvārī LU triumfāli nolasīja lekciju ciklu, taču par LU goda biedru viņu neievēlēja un arī noraidīja viņa noteikumus par atgriešanos Rīgā. Valdena Rīgas skolnieku skaitā bija ievērojamie ķīmiķi M. Prīmanis, A. Ķešāns, G. Vanags, Arv. Kalniņš, arī O. Lucs, V. Fišers, M. Centneršvērs un savulaik pat 1905.g. revolucionārs – bumbu taisītājs J. Priedītis. Kā liecināja Arvīds Kalniņš, bijis arī neīstenots nodoms 1945.g. piesaistīt P. Valdenu jaundibinājamā Latvijas PSR ZA par Goda locekli, taču pēckara Vācijā padomju iestādēm neesot izdevies Valdenu atrast (viņš patvēries franču zonā).

Kādreiz mani šokēja Paula Valdena attieksme pret latvietību, jo savā pēc zinātnieka nāves izdotajā atmiņu grāmatā “Wege und Herbergen” (1974) viņš savu latvisko izcelsmi pat nepiemin. Taču vainojamas savā ziņā abas puses. Valdenu labi izprata un vērtēja tādi latviešu inteliģences pārstāvji, kā Kārlis Balodis, Kārlis Kasparsons, Mārtiņš Prīmanis, Jūlijs Auškāps, visi kolēģi – ķīmiķi, taču sabiedrības prāva daļa līdz šādai tolerancei un zinātnieka viedokļa izpratnei nebija izaugusi. Latvijā nesaprata (un varbūt nesaprot vēl šodien), ka otra Valdena – ar visām viņa kļūdām un negācijām – latviešiem vairs nebūs. Neviens cits latvietis nav izpelnījies tik daudz augstu starp­tautisku vērtējumu – ievēlējumu zinātņu akadēmijās, goda doktora titulus, prestižas zinātniskas medaļas.

Ap 1974.–1980.g. biju diezgan cieši saistīts ar Paula Valdena meitu Irisu Hollo (mūzikas profesori Helsinkos, starp citu, pirmo RPI ķīmijas studenti – sievieti 1917. gadā). Viņa sacīja, ka tēvs vēl 90 gadu vecumā zinājis un skaitījis latviešu tautasdziesmu: “Rīga, Rīga, skaistā Rīga, kas to skaistu darināja? Vidzemnieku sūri darbi, pakavoti kumeliņi”. To viņam bērnībā mācījusi māte. Vienā no savām pēdējām vēstulēm Valdens rakstījis meitai: “Interesanti, kā tas dzimtenē tagad viss ir organizēts? Kas bijis, tas bijis. Vēršat allaž skatienu uz priekšu. Dzimtene (latviski) – tā nekad neaizmirstas. Heimat – tā ir cita lieta. Man šis vārds nozīmē: vieta, kur es jūtos labi, kur esmu mājās. Piemēram, Rostokā līdz lielā kara sākumam un līdz Hitleram”.

Latvijā diezgan daudz ir paveikts, lai atjaunotu Paula Valdena saistību ar Latviju, ar Rīgu – ir Valdena auditorija (1980), Valdena medaļa (1988), Valdena simpoziju tradīcija (kopš 1998). Maskavā izdota mūsu grāmata par Valdenu (1988), Rīgā – Valdena darbu biobibliogrāfija (1983). Ir īpatnējs Valdena piemineklis pie vecās, Valdena iekārtotās Ķīmijas fakultātes ēkas kanālmalā (2003). P. Valdena 150. dzimšanas dienu (2013.g. 26. jūlijā) ierosināts iekļaut UNESCO starptautiski atzīmējamo zinātnieku piemiņas datumu reģistrā, izdot šajā sakarā P. Valdenam veltītu pastmarku, RTU 150 gadu jubilejas reizē piešķirt viņam (pēc nāves) RTU Goda biedra nosaukumu (jāpiebilst, ka Valdens kā RPI direktors 1903.g. šo nosaukumu ir iedibinājis vispār, lai godinātu savu skolotāju Vilhelmu Ostvaldu viņa pusgadsimta jubilejā). Vajadzētu varbūt saņemties un uzrakstīt latviski grāmatu par Valdenu, kur sīkāk iztirzātu zinātnieka saistību ar Latvijuu un arī sāpīgo problēmu par Paulu Valdenu kā latviešu tautas pazudušo dēlu. Valdena personība ir būtiska Latvijas, latviešu sai­te ar Vāciju, ar Eiropu. Ja gribam būt eiropieši, mums Valdens tomēr būtu jāpieņem, – beidzot!

Nobeigumā gribētos citēt – īpaši šajā Ķīmijas gadā Paula Valdena 5 G – īpašības, kas, viņa­prāt, nepieciešamas labam ķīmiķim – Geist, Genauigkeit, Geduld, Glück, Geld (talants, precizitāte, pacietība, laime, nauda). Lai Rīga, Latvija, latviešu nācija joprojām ģenerē daudz ķīmiķu, daudz zinātnieku, kuri atbilstu šiem kritērijiem. Lai no mūsu vides nāk jauni ķīmijas zinātnieki, kas varētu stāties līdzās Valdenam un varbūt pat pārspēt viņu.

Pēdējā atjaunošana 23-09-2011
Powered by Elxis - Open Source CMS