Kongresa uzrunas

4-11-2011


Valsts prezidents Andris Bērziņš:

Ļoti cienījamā Apvienoto kongresu goda patronese Vaira Vīķes–Freibergas kundze! Augsti godātais Zinātņu akadēmijas prezidenta kungs! Godātie Pasaules latviešu zinātnieku III kongresa un Letonikas IV kongresa delegāti un viesi! Ekselences! Dāmas un kungi!

Ir pagājuši tieši desmit gadi kopš Pasaules latviešu zinātnieku otrā kongresa un seši gadi kopš Letonikas pirmā kongresa. Abi iepriekšējie kongresi notika laikā, kad par pasaules finanšu krīzi un tās graujošo ietekmi uz valstu ekonomisko attīstību pat nenojauta, bet, ja arī nojauta, tad nerunāja vai nevēlējās runāt. Pasaule ir neatgriezeniski mainījusies, ekonomiskā krīze ir likusi pārkārtot pasaules valstu vadītāju un politiķu dienas kārtību, vienlaikus mainot arī cilvēku dzīves standartus un paradumus. Mūsu ikdienas leksikā ienākuši un nu jau par pieradumu kļuvuši tādi jēdzieni kā maksātnespēja, privātpersonas maksātnespēja, budžeta konsolidācija, strukturālas reformas, darbaspēka mobilitāte, inovācijās balstīta ražošana un konkurētspējīga izglītība.

Šīs aktualitātes nosaka arī zinātnieku dienas kārtību. Tādēļ ir pašsaprotami, ka šā apvienotā kongresa darba tēmu diskusijās īpaši veltīsit uzmanību nacionālās identitātes jautājumiem un zinātnieku saiknei ar sabiedrību. Šis ir laiks, kad visiem, kas jūtas atbildīgi par Latvijas un arī pasaules turpmāko ceļu, jāvienojas kopīgam darbam, skaidri definējot, kurp ejam un kādu saredzam civilizācijas attīstību pēc desmit, piecdesmit, simts gadiem.

Mūsdienu nestabilitātē un mainīgajā realitātē arvien aktuālāk skan jautājums: kas ir tās vērtības, kuras veido mūsu nacionālo piederību un identitāti, raksturo personisko pieredzi un vēsturiskās atmiņas. Zīmīgi, ka šīs tēmas skaidri atklātas un analizētas arī šā gada tautas attīstības pārskatā “Nacionālā identitāte, mobilitāte un rīcībspēja”, kas tieši šobrīd nācis klajā.

Nacionālā identitāte bez spēcīgas sociālās, ekonomiskās un pilsoniskās dimensijas nav konkurētspējīga ar citām identitātēm, kuras pieejamas globalizētajā pasaulē. Ja cilvēks dzīvo labklājībā, jūtas droši, stabili un vajadzīgs savā kopienā, tad viņš vēlas tai piederēt un veicināt šīs kopienas izaugsmi. Neskatoties uz to, ka pastāv atšķirības atsevišķu kopienu uzskatos par etnokulturāliem jautājumiem, par tādām pilsoniskām vērtībām kā pakļaušanās likumam, iestāšanās pret netaisnību, cīņa pret korupciju, nostādnes ir līdzīgas. Tādējādi pilsoniskām vērtībām līdzās nacionālajām jābūt vienlīdz nozīmīgiem nāciju integrējošiem principiem, veidojot etnisko un pilsonisko vērtību kopumu, lai veicinātu valstu izaugsmi.

Mūsdienu pārmaiņu procesus raksturo valstu ekonomiskā izaugsme, pārvietošanās brīvība, kapitāla un preču plūsma, arī darbaspēka migrācija un mobilitāte. Latvijā mēs ik dienas sastopamies ar šā procesa izraisītajiem ieguvumiem un negācijām. Cilvēki pielāgojas mainīgajiem apstākļiem. Pievilcību gūst individuālās vērtības, kas aizstāj sociālās vērtības – kopību un savstarpējo palīdzību. Šie “individuālie” risinājumi (piemēram, aizbraukšana) aizvieto “kolektīvos”, ierobežojot solidaritātes izpausmes, ietekmējot sabiedrības morāli un pastarpināti arī valsts pastāvēšanas jautājumu.

Mēs visi asi izjūtam savas valsts ekonomisko realitāti, kas ietekmē Latvijas iedzīvotajiem tik ļoti svarīgo nacionālās piederības dimensiju. Sašutums, nedrošība un atsvešinātības sajūta kalpo par attaisnojumu emigrācijai no valsts, pastiprinot nacionālās identitātes meklējumu nozīmi šeit un ārpus valsts. Aizbraucēji ir caurmērā daudz jaunāki nekā palicēji, tāpēc Latvijas sabiedrība ir daudz vecāka, nekā, iespējams, domājam, un turpina novecot ātrāk. Aizbraucēju vidū ļoti augsts ir studējošo un ekonomiski aktīvo cilvēku īpatsvars. Smadzeņu aizplūde ir nopietns risks Latvijas valsts nākotnei un attīstībai, jo vairākumā gadījumu tikai mazākā daļa no aizbraukušajiem plāno atgriezties tuvākā vai tālākā perspektīvā. Latvijas gudrākos prātus un uzņēmīgākos cilvēkus pārpērk tās valstis, kas var nodrošināt konkurētspējīgu atalgojumu.

Latvijas teritorija ir neliela, to var šķērsot dažu stundu laikā. Diemžēl arvien lielākas kļūst tās teritorijas, kurās vairs nav iedzīvotāju, ir pamestas viensētas un nu jau pat ciemati. Tādēļ īpaši aktuāla ir cilvēku piesaiste lauku teritorijām un mazpilsētām, kur veidojas noslēgts aplis: jo mazāk ir iedzīvotāju, jo augstākas ir infrastruktūras uzturēšanas izmaksas; jo sliktāk attīstīta infrastruktūra, jo grūtāk ir saglabāt cilvēkus. Uzņēmīgākie cilvēki dodas prom, un palikušajiem ir mazāk iespēju. Attīstībai nozīmīgo izglītības un veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana kļūst apdraudēta, sarūk iespējas iegūt iztikas līdzekļus.

Pēc 20 neatkarības gadiem mēs diemžēl esam otrā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā. Vai tā ir mūsu vieta? Vai šeit klātesošo potenciāls atbilst šai vietai? Vai mēs nevaram daudz, daudz vairāk? Domāju, ka varam un gribam. Es ticu, ka Latvijas nācija vēl meklē labāko modeli savas valsts pārvaldībai konkurētspējīgā saimniekošanā un talantu attīstībā. Sapnis par Latviju ir izsapņojams, ne tikai gremdējoties pagātnē vai šodienas rūpēs, tas ir sapnis par nākotni, par radošiem un uzņēmīgiem cilvēkiem, sapnis par izcilību un kvalitāti, ko īsteno izglītota un uzņēmīga tauta Baltijas jūras krastā.

Veiksmi mums visiem turpmākajos desmit gados! Lai mēs pēc desmit gadiem izietu kā uzvarētāji!

Paldies par uzmanību!



Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis:

Godātais Valsts prezidenta kungs [Andris Bērziņš], ekselences! Cienītā goda patronese Vaira Vīķes–Freibergas kundze! Godātie kongresa viesi! Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnes fasādi šodien rotā Latvijas valsts sarkanbaltsarkanais karogs. Par godu Pasaules latviešu zinātnieku III un Letonikas IV kongresam, par godu mums visiem. Iespēja latviešu zinātniekiem pulcēties tēvzemē no 1991.gada līdz šodienai ir mainījusies līdz nepazīšanai. No pāris desmitos skaitāmas interesentu grupiņas Pasaules latviešu zinātnieku I kongresā līdz vairāk nekā 1200 šodien reģistrēto dalībnieku. Šajos gados transformējusies mūsu valsts iekārta, nostiprināta zinātnes vieta tajā un līdz ar to izpildīti iepriekšējo divu Pasaules latviešu zinātnieku kongresu izvirzītie uzdevumi. Svarīgi, ka nav mainījusies mūsu zinātnieku attieksme pret valsti un tēvzemi – aktuāla ir gan doma, ka “zinātnei nav tēvzemes, bet zinātniekam tāda ir”, gan atziņa, ka strādājam scientiae et patriae – “zinātnei un tēvzemei”.

Četrās intensīva darba pilnās dienās astoņās sekcijās un 44 apakšsekcijās, pārstāvot visdažādākās zinātņu nozares, mūsu kongress ir aicināts parādīt paveikto valsts prioritāro pētījumu programmās, iezīmēt tālākās perspektīvas, kā arī vērtēt zinātnes, valsts, politikas (politiķu) un sabiedrības attiecības. Iedrošinos cerēt, ka paveiktais un nākotnē ieplānotais veicinās valsts un topošās valdības attieksmes maiņu, atbalstot pieaugošu zinātnes finansējumu. Mēs labi zinām, ka šobrīd izdevumi pētniecībai un attīstībai, salīdzinot 27 ES dalībvalstīs atvēlētos procentus no IKP, Latvijas politikai godu nedara. Piemēram, Somija, izprotot zinātnes nozīmi arī krīzes un pēckrīzes situācijā Eiropā un pasaulē, atvēl turpat 4% no IKP (resp. septiņas reizes vairāk nekā Latvija), Zviedrija – sešas reizes. Mūs apsteiguši kaimiņi – Igaunija – 2,5 reizes, Lietuva – 1,4 reizes. Te runa nav tikai par finansējumu, bet galvenokārt par valsts politiku Latvijas zinātnes izmantošanā ekonomikas izaugsmē.

Mūsu kongresa nosaukumā ietverts jēdziens “nacionālā identitāte”. Šis termins ieguvis izcilu popularitāti. Būtībā tas ir termins, kurš atšifrē mūsu pastāvēšanas galvenos jēdzienus – ietverot valodu, Latvijas vēsturi, kultūru, cilvēkdrošību. Tas ir jēdziens, kurš saistās ar kultūras pastāvēšanu un izkopšanu, ar tādu īpašību kopumu, kas dod cilvēkam pašapziņu un piederības izjūtu savai tēvzemei, mūsu Latvijai.

Ceru, ka kongress sasniegs savus mērķus un turpmāk tas būs ne tikai Latvijas zinātnes iespēju atskaites punkts, bet spēs panākt pārmaiņas (transformāciju) zinātnes attiecībās ar sabiedrību, t.sk. ar politiķiem. Tādēļ ieinteresēt sabiedrību par zinātnes iespējām palīdzēs ne tikai zinātniskie ziņojumi, izstādes, bet arī plašās plānotās diskusijas. Vēlos apgalvot, ka zinātnei Latvijā var būt daudzsološa nākotne.

Vēlu visiem kongresa dalībniekiem sekmīgu darbu, jaunas idejas, jaunus zinātniskos kontaktus!



Pasaules latviešu zinātnieku
I kongresa līdzpriekšsēdētājs,
LZA Lielās medaļas laureāts,
LZA ārzemju loceklis ANDRIS PADEGS:

Godātie kolēgas!

Man ir prieks, ka ideja par Pasaules latviešu zinātnieku kongresu tagad ir kļuvusi par tradīciju un ka šāds kongress tiek rīkots ik desmit gadus. Man bija iespēja uzņemties pirmā kongresa rīkošanu no ārzemju puses, un vēlos pāris vārdos salīdzināt pirmo un trešo kongresu.

Mēs trimdā rīkojām latviešu inženieru kongresus, uz kuriem pēdējos gados atbrauca arī kāds dalībnieks no padomju Latvijas. Pēdējā inženieru kongresā 20.gadsimta 80.gadu beigās izskanēja gandrīz vai nereāla ideja – kā būtu, ja mēs nākamo inženieru kongresu rīkotu Rīgā? Apjoms drīz izauga, iekļaujot visus, arī citu specialitāšu zinātniekus. Bet rīkošana toreiz bija daudz savādāka. Kā apzināt pa pasauli izkaisītos latviešu zinātniekus, kuri nepieder kādām latviešu organizācijām? Arī latviešu organizāciju iesaistīšana bija kontraversāla, jo ne visas atzina sakarus ar padomju Latviju un dažas tos noteikti noraidīja. Turklāt bija jārēķinās ar to, ka padomju iestādes var katrā laikā šādu kongresu aizliegt, jo vēl pusgadu pirms kongresa notika apšaude ar Omon vienībām pie Bastejkalna. Debates bija arī par valodu – lai nolasītajiem zinātniskajiem referātiem būtu lielāka starptautiska nozīme, bija nopietni izteikts priekšlikums, ka tiem jābūt angļu valodā. Bet šādu apsvērumu neņēma vērā pirmā un tāpat sekojošo kongresu rīkotāji, uzsverot īsto mērķi – mūs saveda kopā mūsu nacionālā apziņa, zinātniskās intereses bija otrajā vietā. Kongresa temati bija zinātniska rakstura, bet mūs vienoja tas, ka esam latvieši. Ārzemēs izaugušajiem jaunajiem zinātniekiem bieži bija grūti savu darbu latviski aprakstīt, bet tā bija svarīga daļa no piedalīšanās kongresā. Mēs toreiz neuzdrošinājāmies organizēt sesijas par latvisko identitāti, kaut gan tā bija tas īstais temats, kas mūs saveda kopā. Šodien mēs varam runāt par latvisko identitāti, un man ir prieks, ka šī ir viena no 3.kongresa galvenajām tēmām.

Es ceru, ka Pasaules latviešu zinātnieku kongresu tradīcija turpināsies, liekot uzsvaru uz tematiem, kas ir kopīgi latviešiem visā pasaulē un kas tur mūs kopā.

Pēdējā atjaunošana 4-11-2011
Powered by Elxis - Open Source CMS