LZA īsteno locekļu kandidāti

16-11-2011


Svarīgu tehnoloģisko materiālu īpašību liela mēroga datormodelēšana no pirmajiem principiem

Jevgeņijs Kotomins,
LZA kor.loc., Dr.habil.phys.,
LU Cietvielu fizikas Institūts

Mūsdienu liela mēroga paralēlā datormodelēšana ir svarīgs paņēmiens jaunu materiālu izpētē un esošo materiālu īpašību uzlabošanā pielietojumiem, t.sk. enerģētikā. Tas ir īpaši nozīmīgi, pētot virsmas un defektus, kuri vienmēr eksistē reālos (nano)materiālos. Eksperimentālām metodēm šādos pētījumos piemīt ievērojami ierobežojumi.

Esmu LU CFI L2.6. laboratorijā veicis teorētiskos pētījumus (no pirmajiem principiem), kuri atklāj sakarības starp materiālu īpašībām un to defektiem/virsmām divām apjomīgām tehnoloģisko materiālu klasēm: kodoldegviela – nākamās IV paaudzes kodolskaldīšanas reaktoriem un ABO3–tipa perovskīti/segnetoelektriķi. Pēdējiem ir plašs pielietojumu loks (cietvielu oksīdu kurināmās šūnas (fuel cells), kuros iespējama ekoloģiski tīra un augsti efektīva ķīmiskās enerģijas konversija elektriskajā, augsti Tc supravadītāju audzēšana, sonāriem, aktuatoriem, radiācijas sensoru materiāliem, keramiskās membrānas gāzu sadalīšanai (zero CO emission concept) ogļu termiskajās stacijās, utt. Pamatojoties uz šiem rezultātiem, mēs paredzam procesa ātruma limitējošos iemeslus un metodi ierīces efektivitātes uzlabošanai.

Mūsu aktivitātes notiek 4 Eiropas Komisijas septītās ietvarprogrammas (EK FP7) projektu ietvaros, ERA–NET MATERA, EURATOM, sadarbības grantos ar EK institūtiem, kā arī ERAF, LR Nacionālās programmas (Enerģētikā, Materiālu zinātnē), trīs IZM un Valsts pētījumu programmas ietvaros.



Ģints Notiophilus Dumeril, 1806 skrejvaboļu pasaules faunas revīzija

Prof. Arvīds Barševskis,
LZA korespondētājloceklis,
Daugavpils Universitātes rektors

Ģints Notiophilus Dum. skrejvaboles ir nelielas, 3–6 mm garas vaboles ar sfērveidīgām, uz sāniem izbīdītām lielām acīm, starp kurām uz pieres ir 6 – 13 pieres rieviņas, kā arī spēcīgi paplašināta segspārnu otrā rindstarpa, kas parasti ir platāka vismaz par 2 nākamajām kopā ņemot. Pasaulē pašlaik ir aprakstītas 60 šīs ģints sugas, kuras sastopamas ziemeļu puslodē no tundras zonas līdz subtropu zonai. Neskatoties uz samērā nelielo sugu skaitu, šai ģintij vairāk nekā 200 gadu laikā nekad nav veikta aprakstīto taksonu revīzija. Tas izskaidrojams ar to, ka daudzas sugas tika aprakstītas pēc 1–2 eksemplāriem, šī ģints parasti mazskaitlīgi pārstāvēta kolekcijās un virknei sugu areāla robežās novērota diezgan liela atsevišķu pazīmju mainība. Mūsu pētījuma mērķis – veikt šīs ģints aprakstīto sugu revīziju, pasaules kolekcijās sameklējot un izpētot tipu eksemplārus, pēc kuriem sugas sākotnēji tika aprakstītas. Pētījumu rezultātā autors ir noteicis vairāk nekā 5000 šīs ģints īpatņu no vairāk nekā 60 pasaules muzeju un privātkolekcijām. Izmantotas gan lauka pētījumu metodes, organizējot vairāk nekā 20 ārvalstu ekspedīcijas uz Sibīriju, Tālajiem Austrumiem, Tadžikistānu, Azerbaidžānu, Irānu, Turciju, Madeiras salu, Dienvidspānijas kalniem, Kolas pussalu u.c., gan veicot laboratorijas pētījumus, pielietojot modernas mikroskopijas metodes (konfokālā lāzerskenējošā mikroskopija, digitālā stereomikroskopija), gan DNS izdalīšanu un analīzi. DNS izdalīšana veikta no sausa kolekciju materiāla un pirmo reizi šīs ģints sugām tā pielietota sistemātikā kompleksā ar morfoloģiskajiem pētījumiem. Pētījumu rezultātā autors ir aprakstījis 10 zinātnei jaunas šīs ģints sugas: Notiophilus anichtchenkoi Barševskis, 2009; N. chinensis Barševskis, 2003; N. dacatrai Barševskis, 2004; N. facchinii Barševskis, 2003; N. gansuensis Barševskis, 2003; N. himalayensis Barševskis (in press); N. katrinae Barševskis, 2005; N. nuristanensis Barševskis (in press), N. schawalleri Barševskis, 2003; N. sichuanensis Barševskis, 2003. Izpētot tipu eksemplārus, pēc kuriem aprakstīta suga N. bodemeyeri Roubal, 1916, autors ir pierādījis, ka tā nav patstāvīga suga un to ir sinonimizējis. Sinonimizēta arī autora paša aprakstītā suga N. solodovnikovi Barševskis 2001 no Tālajiem Austrumiem, kas pēc rūpīgiem pētījumiem izrādījās Ziemeļamerikā sastopamā N. semistriatus LeConte, 1857. Pateicoties DNS analīzēm un morfoloģiskajiem pētījumiem, ir pierādīts, ka N. semenovi Tschitscherine, 1903 ir patstāvīga suga, nevis N. aquaticus (Linnaeus, 1758) sinonīms. Autors ir precizējis N. hyperboreus Kryzhanovskij, 1995 izplatību Sibīrijā. Precizēta informācija par šīs ģints sugu sastāvu Madeiras salā, Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos un Austrumpalearktikā. Autors kopā ar Kanādas entomologu Y.Bousquet (Bousquet, Barševskis 2003) ir sastādījuši šīs ģints Palearktikas sugu katalogu. Atklāta 1 Ziemeļamerikā no Eiropas introducēta suga. Atrisināta problēma ar NN izdalīšanu no sausa kolekciju materiāla, to nebojājot. Pētījumu rezultātus plānots apkopot monogrāfijā “Ģints Notiophilus Dumeril, 1806 skrejvaboļu pasaules faunas revīzija”, kas tiek gatavota izdošanai angļu valodā.

Autors ir publicējis 174 zinātniskus rakstus, no kuriem 3 ir monogrāfijas, 57 ir SCI raksti (3 pēdējos gados – 20 raksti). Tiek vadīti 8 promocijas darbi, no kuriem 3 jau sekmīgi aizstāvēti. Autors ir izveidojis un vada 2 starptautiskās datu bāzēs iekļautus zinātniskus žurnālus – Baltic Journal of Coleopterology un Acta Biologica Universitatis Daugavpiliensis un darbojas 5 starptautisku žurnālu redkolēģijās citās valstīs. Daugavpils Universitātē izveidojis savu koleopteroloģijas skolu, kurai 23.–28.08.2011. g. Daugavpils Universitātē bija uzticēts organizēt 15. Eiropas karabidologu sanāksmi.



Pārskats par zinātniskās darbības galvenajiem virzieniem

Prof. Juris Urtāns, LZA korespondētājloceklis,
Dr.hist., Dr.habil.art.

Savā zinātniskajā darbībā esmu mēģinājis darboties četros galvenajos virzienos (senās svētvietas, pilskalni, arheoloģiskā vieta kā kultūrvēsturisks fenomens, arheoloģija un folklora), kas gan daļēji pārsedzas, gan daļēji izriet viens no otra, gan sedzas vēl ar citiem pētījumu virzieniem. Pēc izglītības esot vēsturniekam, ar apgūtu arheologa pieredzi, vairāk tomēr iznāca darboties ne kā rokošajam arheologam, bet vairāk kā arheoloģisko vietu apzinātājam.

Sākotnējā zinātniskā interese saistījās ar Latvijas senajām kulta jeb, kā tagad šķiet pareizāk teikt, svētvietām. Pētot Latvijas svētvietas, galvenais uzsvars, no vienas puses, tika likts uz šo vietu konkrētību, piesaisti reljefam un ainavai, arheoloģisko atradumu, novietnes, datējuma un veidojuma raksturojumam, no otras puses – plašākam vispārinājumam, kam lielāku iespēju deva folkloras materiāla pārzināšana. Šādā veidā pētītas un raksturotas gan atsevišķu veidu (dažāda veida akmeņi, alas, avoti u.c.), gan teritorijas (Zemgale) svētvietas. Izcili materiāli iegūti Lībiešu Upuralas arheoloģiskās izpētes gaitā.

Paralēli svētvietu izpētei zinātniskā interese tika pievērsta arī pilskalniem – Latvijas vizuāli nozīmīgākajām arheoloģiskajām vietām. Sākotnēji šī interese realizējās pilskalnu apzināšanā un pilskalniem veltītu populārzinātnisku grāmatu veidošanā. Tā kā daudzus jaunatklātos pilskalnus iepriekš nebija bijis iespējams plašāk publiskot, tika realizēta jaunatklāto Latvijas pilskalnu publikācija (apraksts, karte, uzmērījums, bibliogrāfija) divās grāmatās, tādejādi papildinot izcilā pilskalnu apzinātāja E.Brastiņa veikumu. Pašam ir izdevies atklāt 14 jaunus, iepriekš nezināmus pilskalnus. Padziļināti un monogrāfiski ir pētīti Augšzemes pilskalni.

Svētvietu un pilskalnu izpēte noteica pētnieciskās intereses paplašināšanos par citu veidu arheoloģiskajām vietām, kas iepriekš nebija pievērsušas plašāku pētnieku interesi. Te ļoti perspektīvi izrādījās kultūrvēsturisko akmeņu pētījumi. Kultūrvēsturiskie akmeņi patlaban jau uzskatāmi par nodalītu arheoloģisko un/vai kultūrvēsturisko vietu veidu ar savu iedalījumu. Cita veida zinātniskā interese saistījās ar zemūdens – kā jūras, tā iekšējo ūdeņu – un piekrastes arheoloģisko vietu apzināšanu un izpēti. Piemēram, pirmo reizi Latvijā tika pētīts un interpretēts 17.gs. kuģu remonta doks pie Ventspils Dokupes.

Pārzinot Latvijas arheoloģisko vietu īpatnības un šo vietu folkloras materiālus, ļoti interesanti izvērsās arheoloģisko vietu un to folkloras sastatīšana. Šis pētniecības virziens ir realizējies kā Latvijas pilskalnu teiku apkopojuma izveidošanā, kas gaida savu tālāko izpēti un izvērsumu, tā arī Augšzemes ezeru arheoloģiskā un folkloristiskā konteksta izpētē. Šis virziens patlaban šķiet visperspektīvākais turpmākajai pētniecībai.

Arheoloģisko vietu apzināšana lika meklēt un atrast tādas metodes, kas iepriekš Latvijas arheoloģijā un kultūrvēsturē bija visai maz izmantotas, proti, gaisa jeb aerālās arheloģijas kā arheoloģijas zinātnes apakšnozares attīstīšanu. Pārzinot Latvijas kultūrvēsturisko ainavu, aerālās izpētes metodes bija iespējams pielietot ne vispārēji, bet tieši konkrēto vietu izpētē un monitoringā. Ir iezīmējušās arī iespējas aerālās fiksācijas metodes izmantot jūras dibena kultūrvēsturiskās ainavas fiksācijai un pētniecībai, attīstot konceptu par Baltijas jūras zemūdens kultūrvēsturisko ainavu.

Realizējot un attīstot iepriekš minētos pētījumu virzienus, kā Latvijā, tā ārpus tās robežām dažādās valodās ir publicēta 41 grāmata un 189 zinātniskie raksti.



Kurp un kā ved kriminālprocess?

Prof. Ā.Meikališa, LZA korespondētājlocekle

Ir noticis noziedzīgs nodarījums. Šis fakts, lai cik bieži ir sastopams, lai cik ikdienišķa parādība nebūtu kļuvis, vienmēr izraisa satraukumu, nepatiku, neizpratni un daudzas citas emocijas, starp kurām viena no spilgtākajām ir vēlēšanās sodīt. Sodīt to, kurš šo pārkāpumu ir veicis. Īpaši šīs emocijas skar cilvēkus, kuri cietuši no pāridarītāja. Jo personīgāk izjūtams un smagāks ir pārkāpums, jo dziļākas un negatīvākas emocijas. No šī emociju pilnā brīža līdz lietas juridiskajam risinājumam paiet laiks, laiks, kas bieži slāpē emocijas, laiks, kas pilns juridiskām procedūrām, laiks, kurā mums jārod tiesiski korekts risinājums. Un tas ir kriminālprocess – tiesiska norise, kur jārod tiesiski korekts un taisnīgs risinājums, ievērojot gan cietušā, gan noziedzīgā nodarītāja, gan sabiedrības intereses un vajadzības.

Kriminālprocess kā zinātniska disciplīna ir viena no krimināltiesiskajām zinātnēm. To, kas ir noziedzīgs nodarījums, ko un par ko drīkst sodīt un kāda apmēra sodi piešķiramai, nosaka krimināltiesības, bet to, ko un kā darīt, lai vainīgo atrastu, tā vainu pierādītu un līdz taisnīgam gala risinājumam nonāktu – regulē kriminālprocesuālās normas.

Pamatprasību kriminālprocesam var raksturot ar vārdu TAISNĪGS.

Taisnīgums var tikt atzīts gan par kriminālprocesa mērķi, gan līdzekli. Nevar sasniegt taisnīgu mērķi ar netaisnīgiem līdzekļiem.Lai risinājums būtu taisnīgs, nepieciešamas taisnīgas materiālās un procesuālās normas, kā arī to taisnīga piemērošana.

2005.gada 1.oktobrī Latvijā stājās spēkā Kriminālprocesa likums – likums, kurš nomainīja kopš 1961.gada spēkā bijušo Latvijas Kriminālprocesa kodeksu. Šis datums vērtējams kā viens no nozīmīgākajiem Latvijas jaunāko laiku tiesību vēsturē.

Neskatoties uz pilnīgi jauna likuma pieņemšanu 2005.gadā, kriminālprocesuālā sistēma joprojām nav vērtējama kā stabila, jo to raksturo ļoti straujas un būtiskas izmaiņas.

Kriminālprocesa likuma grozījumu izstrādes nepieciešamība līdz šim bijusi galvenokārt nosacīta ar nepieciešamību labot kļūdas, kas pieļautas, izstrādājot Kriminālprocesa likuma projektu, kā arī veicot grozījumus šajā likumā. Tieši šis iemesls uzskatāms par galveno grozījumu veikšanas cēloni. Līdztekus tam var minēt jaunizveidojušās tendences, kas pamatā radušās no ārvalstu likumu normu attīstības ietekmes un starptautiski risināmo jautājumu attīstības rezultātiem.

Kopumā kriminālprocesa attīstība Latvijā vērtējama kā kvantitatīvi strauja un būtiska, taču kvalitatīvi to grūti novērtēt ļoti augstu. Grozījumu Kriminālprocesa likumā izstrāde un pieņemšana neliecina par apdomātu, izvērstu, uz ilgtspējīgu attīstību virzītu pieeju kriminālprocesa nozares attīstībā.

Strauji mainīgās kriminālprocesa normas neveicina stabilas kriminālprocesa sistēmas izveidi, kas nepieciešama iepriekš paredzama, tiesībpiemērotājiem un sabiedrībai saprotama kriminālprocesa funkcionēšanas nodrošināšanai. Tāpat kriminālprocesa normu biežā, apjomīgā un būtiskā mainība rada situāciju, kad nav iespējams veikt darbu pie mācību grāmatu, komentāru vai tml. publikāciju izstrādes, jo izstrādājot jebkuru šādu publikāciju jārēķinās ar to, ka tās publicēšanas brīdī attiecībā institūta tiesiskā reglamentācija jau var būt mainījusies.

Tāpat ar nožēlu jāsecina, ka grozījumi Kriminālprocesa likumā noteikti vēl ir gaidāmi,

Ja grozījumu izstrādes un pieņemšanas veidā nenotiks būtiskas izmaiņas, grozījumu izstrādāšana un pieņemšana Kriminālprocesa likumā var kļūt par nebeidzamu procesu, kas nekādā veidā nesekmē stabilas kriminālprocesa sistēmas izveidi. Uzskatāms, ka, lai novērstu sajukuma radīšanu kriminālprocesuālajā tiesību sistēmā un piemērošanas praksē, būtu maināms veids, kādā grozījumi Kriminālprocesa likumā tiek izstrādāti un pieņemti – proti, no sīku, epizodisku grozījumu biežas veikšanas pārejot uz daudz retāku, taču rūpīgāk izanalizētu un sistēmiski izvērtētu grozījumu izstrādāšanu un pieņemšanu. Pamatā tas saistāms ar atzinuma akceptēšanu, ka grozījumi kriminālprocesā nevar būt ikdiena, bet gan stingri pamatota izņēmuma situācija.

Atbildot uz sākumā uzdoto jautājumu – Kriminālprocesam būtu jāvirzās uz taisnīgu mērķi taisnīgā veidā.



Latvijas arhitektūras
18. gs. – 20. gs. sākuma mantojuma izpēte

Jānis Zilgalvis, LZA kor.loc. Dr. arch.

Jānis Zilgalvis dzimis Rīgā, 1955. gadā. 1979. gadā beidzis Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultāti. No 1985. gada līdz 1990. gadam mācījies neklātienes aspirantūrā Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātē, 1990. gadā Maskavas Arhitektūras institūtā aizstāvēta disertācija Muižu arhitektūra Latvijā 19. gs. otrajā pusē – 20. gs. sākumā (darba vad. prof. Dr. habil. arch. J. Krastiņš). No 1994. gada J. Zilgalvis vada Arhitektūras daļu Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, no 1989. gada līdz 2009. gadam bija Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošais pētnieks, Latvijas zinātnes padomes finansēto fundamentālo pētījumu projektu vadītājs. No 2001. gada uzsākta pedagoģiskā darbība RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātē, kā docents vada arhitektūras projektēšanas nodarbības un citas tēmas, kas saistās ar arhitektūras mantojumu.

Arhitekta zinātniskajā darbībā dominē divi virzieni – muižu arhitektūra un kultūrvēsture un sakrālā arhitektūra. Tām pakārtotas citas tēmas – atsevišķu arhitektu daiļrades izpēte, ēku būvvēstures apzināšana, stilistisko virzienu raksturojums citzemju būvmākslas kontekstā u. c.

J. Zilgalvis ir vairāk kā 140 zinātnisku un populāri zinātnisku publikāciju autors, no tām 72 zinātniskas publikācijas Latvijā, Vācijā, Polijā, Igaunijā, Lietuvā un citur, publicētas 17 monogrāfijas (atsevišķām līdzautors). Pazīstamākās no tām ir sekojošas: Daugavas muižas. 18. gs. – 20. gs. sākums. – Rīga, 1998. – 170. lpp., Mācītājumižas Latvijā. Arhitektūra un kultūrvēsturiskās norises. – Rīga, 2002. – 222. lpp., Neogotika Latvijas arhitektūrā. – Rīga, 2005. – 359. lpp., Dikļu muiža Vidzemē. Vēsture. Arhitektūra. Mūsdienas. – Rīga, 2006. – 112. lpp., Pilis un muižas Igaunijā, Latvijā, Lietuvā. – Rīga, 2007. – 407. lpp. (līdzautors), Rīgas dievnami. Arhitektūra un māksla. – Rīga, 2007. – 747. lpp. (līdzautors), Sakrālas arhitektūras un mākslas mantojums Rīgā. – Rīga, 2010. – 471. lpp. (līdzautors), Vecgulbenes muiža. Viens no fon Volfu dzimtas īpašumiem Vidzemē. – Rīga, 2010. – 96. lpp.

J. Zilgalvis no 1989. gada ir Latvijas Arhitektu savienības biedrs, no 1992. gada Latvijas Zinātnieku savienības biedrs, no 2007. gada Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis. J. Zilgalvis no 2009. gada ir arī Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes loceklis (padomes sastāvu apstiprina LR MK), Latvijas Mākslas akadēmijas Promocijas padomes loceklis, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes Promocijas padomes loceklis.

J. Zilgalvis piedalījies kvalifikācijas kursos un mācību programmās Polijā, Skotijā, Ungārijā, Francijā, Lietuvā, Igaunijā, Čehijā, Beļģijā, Somijā un citur.

Aktīva dalība ar referātiem ņemta arī konferencēs gan Latvijā, gan ārpus tās robežām, piemēram, Polijā, Lietuvā, Vācijā, Somijā, Beļģijā, Igaunijā, Krievijā un citur.

Zinātniskie raksti publicēti izdevumos Latvijā, Vācijā, Polijā, Lietuvā, Igaunijā, Čehijā un citur.

J. Zilgalvis turpina aktīvu zinātnisko darbību – tiek pabeigts darbs pie apjomīga pētījuma nodaļas par Kuldīgas dievnamiem, kas veltīts Kuldīgas pilsētas vēsturei, arhitektūrai, pilsētbūvniecībai un arheoloģijai. Nobeigumam tuvojas arī manuskripts par Ķirbižu muižu Vidzemē, kas iecerēts kopā ar Limbažu muzeja speciālistu Gundaru Plešu. J. Zilgalvja tālākā zinātniskā darbība saistās ar atsevišķu formāli stilistisko virzienu izpausmju izpēti, iecerēts pievērsties vairāku, mazāk zināmu 19. gs. otrās puses arhitektu daiļrades atspoguļojumam, kā arī enciklopēdiska rakstura izdevumiem.

Pēdējā atjaunošana 16-11-2011
Powered by Elxis - Open Source CMS