Saruna ar Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētāju akadēmiķi Andreju Siliņu

Pasaules latviešu zinātnieku kongresā gan plenārsēdēs, gan diskusijā daudz runāja par Latvijas zinātnes politiku. Tajā pat laikā Latvijas zinātnes lejupslīde ir acīmredzama. Kā tas saskaņojas?

Zinātnes politikas realizācija Latvijā ir ļoti būtisks jautājums, jo, no vienas puses, ir visādi jauki dokumenti, kas it kā nodefinē zinātnes politiku. Tā zinātniekiem ir pat patīkama. Bet šī politika netiek realizēta, tāpēc savā ziņojumā kongresā es teicu, ka zinātnes poltikas realizēšanā mums ir savas īpatnības, kas novedušas pie tā, ka nu mēs Eiropas Savienībā esam ne vairs priekšpēdējās, bet pēdējās vietās. Pēdējā vieta ir zinātnes finansējumā no iekšzemes kopprodukta. Tas ir kopējais finansējums, kur ieiet gan budžeta, gan starptautiskais finansējums – viss, ko zinātne saņem. No valsts finansējumu zinātne iegūst pavisam maz, pēdējos gados tas galvenokārt nāk no Eiropas Savienības struktūrfondiem un ietvarprogrammas. Neliela daļa, kas, paldies dievam, pēdējā laikā pieaug, nāk no privātā sektora. Arī tas lielā mērā ir ārzemju finansējums, jo tās ir ārzemju firmas, kas mums pasūta darbus. Piemēram, LU Fizikas un matemātikas fakultātei vairākus gadus ir līgumdarbs ar Vāciju par silīcija kristālu audzēšanu. Tātad, visu, kas atnāk līdz Latvijas zinātnei, uzskata par zinātnes finansējumu.

Ar visu to mēs esam pēdējā vietā attiecībā pret iekšzemes kopproduktu. Vēl trakāk ir ar finansējuma budžeta daļu – tā ir pavisam pavisam maza un pēdējos gados joprojām ir kritusies. Nevis
0,47 % vai 0,50 % no iekšzemes kopprodukta, bet O,15 % vai vēl mazāk. Valsts budžetā tas ir kāds pusprocents. Pusprocents valsts budžeta tiek veltīts zinātnei!

Var tikai brīnīties. Turklāt tas viss tiek darīts, neskatoties uz Zinātniskās darbības likumu. Atbildot uz Valsts eksprezidentes Vairas Vīķes–Freibergas kongresā uzdoto jautājumu, kas kaiš Latvijai, atbilde ir skaidra – tiek pieņemti likumi, kurus pēc tam nepilda. Kad 2005. gadā tika pieņemts jaunais Zinātniskās darbības likums, pateicoties Saeimas deputātei profesorei Inai Druvietei tajā tika ierakstīts, ka zinātnes finansējumam ik gadu jāpieaug par 0,15 % no iekšzemes kopprodukta Ja tas tiktu pildīts, tad mēs jau tagad būtu tuvu Eiropas vidējam līmenim! Taču nekas tāds nav noticis. Vienmēr ir bijuši iemesli to nepildīt. Dažreiz tie ir juridiski korekti noformulēti, bet pēdējos gados to vairs pat nedara. Ja valdība iesniedz budžetu, tad ir jāpaskaidro, kuri likumi tiek apturēti. Vienu gadu tika pateikts, ka mums ir jāaptur šī likuma norma, jo ir krīze. Citus gadus to pat nepasaka, tādus sīkumus nav ko ievērot... Tā nu mēs esam tur, kur esam. Mēs varam skaisti cerēt palielināt finansējumu turpmāk, bet mums neviens vairs netic, ka 2020. gadā tiks sasniegts 1,5 % no IKP. Vērojot mūsu līdzšinējo rīcību, cilvēki, kas veic matemātisko modelēšanu, saka – nekā nebija, jūs visu laiku paliksiet uz vietas. Tāpēc ir jāceļ trauksme, jo, ja mēs necelsim trauksmi, tad mēs tiešām paliksim uz vietas un tas atsauksies uz visu pārējo. Lietuviešiem līkne iet uz augšu. Arī igauņi plāno palielināt finansējumu zinātnei. Pagaidām viņi plāno minimālo pieaugumu, bet arī tas ir lielāks par Eiropas vidējo. Tādā tempā viņi Eiropas Savienības vidējos rādītājus pārsniegs pēc četriem pieciem gadiem.

Vispirms tāpēc, ka nepilda pašu nolemto. Kam jārealizē zinātnes politika? Valdībai. Ierēdņiem ir jāsagatavo materiāls, augsne, pamatojoties uz ko valdībai ir jārīkojas. Tā vietā, lai korekti izturētos pret zinātniekiem, ierēdņi dara ko citu. Viņi pārkāpj nākošo Zinātniskās darbības likuma pantu, kurā rakstīts, ka Latvijas Zinātnes padome ir koleģiāla zinātnieku institūcija un tā tālāk, bet šajā zinātnieku institūcijā jābūt pārstāvjiem no daudzām ministrijām un Ministru kabineta. Ministru kabinets ir korekti pārstāvēts ar Ministru prezidenta padomnieku akadēmiķi Ivaru Lāci, kurš vada LZP stratēģijas padomi. Citas ministrijas ir deliģējušas nevis zinātniekus, kā likumā prasīts, bet paklausīgus ierēdņus, kas bīdīs ierēdņu politiku, nevis zinātnes politiku. Tā ir liela nelaime, ka zinātnei tiek uzspiesta ierēdņu politika. Karjeras ierēdņiem ir pavisam citi mērķi kā zinātniekiem. Viņiem būtu jānodrošina pēc iespējas labvēlīgi apstākļi tiem cilvēkiem, kuri rada materiālās vai intelektuālās vērtības, bet tas nav ierēdņiem izdevīgi, jo viņiem ir jānodrošina sava eksistence, sava nozīmība. Tāpēc viņi nevis nodrošina vislabvēlīgākos apstākļus vērtību radītājiem, kā tam būtu jābūt, bet tad mums Latvijā nevajadzētu tik daudz ierēdņu, cik viņu ir. Tādēļ viņiem jārada apstākļi, kur paši ir nepieciešami, jāieiet visās regulējošās institūcijās un jāregulē pēc sava prāta. Kad to sāk darīt, tad beigās noregulē tā, ka zinātniekiem finansējuma nevajag, bet ierēdņiem vajag.

Rezultātā zinātnes un augstākās izglītības valsts budžeta finansējuma kritums bija vairāk kā 50%, tātad – divas reizes. Paši to esam pieļāvuši. Sākumā Latvijas Zinātnes padomē bija viens pārstāvis no Izglītības un zinātnes ministrijas, un tas bija loģiski. Nelaime bija, ka mūsu toreizējā izglītības un zinātnes ministre piekrita politiskam spiedienam, ka tai jābūt partijas pārstāvei, kura no zinātnes neko nesaprata un uz Zinātnes padomes sēdēm praktiski nenāca. Citas ministrijas redzēja, ka tā var darīt, un arī atsūtīja šāda tipa pārstāvjus. Šie cilvēki sāka regulēt, ko Zinātnes padomei vajag vai nevajag apspriest.

Zinātnes padomes sastāvu Ministru kabinetam iesniedz izglītības un zinātnes ministrs. Zinātnes padome veidojas pa vairākiem ceļiem. Piecus zinātniekus izvirza ievēlētas ekspertu komisijas, piecus – Latvijas Zinātņu akadēmija. Tad vēl Rektoru padome, Latvijas Zinātnieku savienība kā nevalstiska organizācija u.t.t. Nozaru ministrijas nominē savus pārstāvjus un sūta uz Izglītības un zinātnes ministriju, jo Zinātnes padomes jau vēl nav, tā ir tapšanas stadijā. Izglītības un zinātnes ministrijai būtu jāizvērtē kandidatūras, vai tās atbilst likumam. Vienīgais, kad Zinātnes padome var ko iespaidot, ir, kad tās pastāvēšanas laikā mainās kāds loceklis.

Es jau smejos, ka mums ir īpaši zinātnieki ar Ministru kabineta lēmumu, jo viņi pārstāv Zinātnes padomi. Uz jautājumu, kas kaiš Latvijai, ir jāatzīst, ka arī mēs paši, zinātnieki, esam paļāvušies ierēdņu diktātam. Turklāt ne to labāko un spējīgāko ierēdņu, kas arī nereti tiek nobīdīti malā, bet to, kam lielākas ambīcijas. Noslēgt kārtīgu līgumu ar airBaltic neprot, ar bankām – neprot, tur visur valstij ir zaudējumi. Nevienam kārtīgam zinātniekam jau padomu neprasa. Īstenībā ierēdņi jau vērtības nerada, ierēdņiem ir jānodrošina labvēlīga vide tiem, kas vērtības rada, bet viņi uzkata, ka viņiem ir jānodrošina labvēlīga vide savai pastāvēšanai. Zinātniekiem jābūt paškritiskiem – mēs esam pieļāvuši, ka mums kāpj uz galvas un ka likumi netiek pildīti.

Bija diezgan utopiska Ditas Rietumas uzstāšanās par zinātnisku varas modeli. Viņai ir ļoti attīstītas valsts – Zviedrijas – pieredze, kur viņa ilgu laiku ir strādājusi. Utopiskais ir tas, ka šo modeli ir grūti realizēt – visi sadarbojas, neviens otram nekaitē. Bet pats uzstādījums, ka valsts balstās uz zinātniskiem principiem, – to ir nepieciešams darīt. Es tikko esmu atgriezies no Eiropas akadēmijas Zinātnes padomdevēju padomes pasākuma sakarā ar 10 gadu jubileju, un tur tieši uzsvēra – kā zinātnieki, tā politiķi, jo bija tikšanās ar Eiropas parlamentāriešiem, ka bez zinātniska pamatojuma politiku taisīt nedrīkst. Tas bija atgādinājums – mīļie politiķi, ja jūs gribiet, lai dzīve normalizētos, tad mēģiniet atrast zinātniekus, kuri procesu spēj izanalizēt un prognozēt, nevis pieņemat lēmumu un brīnāties – atkal nesanāca. Gribēja kā labāk, bet sanāca kā vienmēr.

Kongresa diskusijā par zinātnes politiku un prioritātēm doktors Linards Muciņš izanalizēja pašreizējo Zinātnes padomes juridisko statusu. Zinātnes padomei pašlaik ir noteikts tāds juridiskais statuss, kas absoluti neveicina zinātnes izaugsmi. Zinātnes padome ir Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, tātad – ko liek, to dara. Uzrakstīt atskaiti par to, izanalizēt šo un pretī nerunāt. Referents to ļoti kritizēja. Mūsu kaimiņiem Zinātnes padomei ir pavisam cits juridiskais statuss. Tā ir vēl viena Latvijas kaite – Zinātnes padomi, kura varētu pateikt kaut ko būtisku, var vispār neuzklausīt. Sākumā Zinātnes padomei bija ļoti nozīmīga loma, jo tā sadalīja 75% no valsts finansējuma zinātnei un Zinātnes padome varēja lielā mērā praktiski realizēt valsts zinātnes politiku, atbalstot tos vai citus zinātniskos virzienus. Tas deva rezultātus. Kad atvēra Eiropas ietvarprogrammu un zinātnieki varēja sākt tajā piedalīties, pat vēl nebūdami Eiropas Savienībā, noteikumi bija tādi: kandidātvalsts iemaksā zināmu dalības maksu un zinātnieki konkursa kārtībā mēģina to atpelnīt. Tam tajā laikā ļoti pretī bija Finanšu ministrija, neticot, ka būs iespējams ko atpelnīt. Atpelnījām divas reizes vairāk. Tagad, kad Zinātnes padomes rīcībā ir nevis 75 % bet tikai ap 15 %, mēs ar savu darbību zinātnes kvalitāti Latvijā vairs nevaram iespaidot. Diemžēl, zinātnes kvalitāte Latvijā ir kritusies, un mums izdodas tikai atpelnīt iemaksāto, bet ne vairāk.

Tas tika izdarīts pietiekoši viltīgi, iestāstot, ka būs ļoti labi, jums taču viss būs, joprojām varēsiet teikt savu vārdu. Pārmaiņas ir vajadzīgas tikai tādēļ, lai ierakstītos kaut kādā skalā. Kad nu tas tika izdarīts, mēs sākām apjēgt, ko tas nozīmē. Zināmā mērā tā bija zinātnieku apšmaukšana, lai viņus noliktu pie vietas. Tas, ka Zinātnes padomē ienācā cilvēki no ekonomikas, veselības aizsardzības un citām sfērām, bija pareizi, jo zinātne tur visur ir, bet mēs neiedomājāmies, ka šīs ministrijas pārstāvošie cilvēki būs tik tālu no zinātnes. Lietuvā arī Zinātnes padomē ir pārstāvētas citas ministrijas, bet tām tiek liktas priekšā vairākas kandidatūras no zinātnieku vidus, starp kurām izvēlēties savu pārstāvi. Nevis karjeras ierēdni. Ja jūs jautājiet, kāpēc mēs neko nedarām, tad – mēs darām. Ir uzrakstīta vēstule par Zinātnes padomes juridiskā statusa maiņas nepieciešamību Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, kur tā atrodas apspriešanas stadijā. Tas ierakstīts arī kongresa rezolūcijā Jāatrod variants, lai mēs starptautiski kaut cik izskatītos pēc normālas demokrātiskas valsts. Bet tad arī tas, ko ieraksta juridiskā dokumentā, ir jāpilda. Lūk, likumu nepildīšanas gadījumā ierēdņiem pirmajiem būtu jāceļ trauksme.

Diskusijā doktors Arnolds Ūbelis teica, ka pēc viņa ziņām pašreizējie struktūrfondi netiks apgūti, un viņa priekšlikums bija līdzekļus novirzīt zinātnei. Lielas cerības nav, bet jāmēģina. Vēl bija diskusija par prioritātēm. To noteikšana ir puslīdz normāla, tās ir jānosaka no diviem skatu punktiem, no kuriem viens ir valsts intereses, kur valdība liek naudu valsts pētījumu programmās, un otrs – pašu zinātnieku intereses, kad atļauj augstvērtīgākajiem zinātniekiem iegūt finansējumu Tie ir Zinātnes padomes piešķirtie granti. Ja tev ir pietiekoši laba kvalitāte jebkurā zinātniskā virzienā, tad vari pretendēt uz grantu. Tur prioritārie virzieni netiek prasīti, lai gan var būt arī pārklāšanās ar prioritāriem virzieniem, jo nekur nav teikts, ka izcils zinātnieks nevar pretendēt reizē uz abiem. Diemžēl Zinātnes padomes rīcībā ir tie nosauktie aptuveni 15 % no zinātnes finansējuma, un tas ir maz.

Ar A. Siliņu runāja Z. Kipere