14. februāra rītā Latvijas karogs rotāja Latvijas Zinātņu akadēmijas ēku Akadēmijas laukumā 1, bet LZA karogs ar ieaustiem Akadēmijai zīmīgiem gadskaitļiem – Mazo zāli, kur Senāta svinīgajā sēdē pulcējās ne tikai senatori, bet arī daudzi citi zinātnieki, lai kopīgi atcerētos laiku pirms 20 gadiem, kad 1992. gada 14. februārī tika pieņemta LZA Harta un Akadēmija ieguva savu šodienas veidolu. Par to, cik sarežģīts un neviennozīmīgi vērtējams bija šis process, savā referātā “LZA transformācija, Hartas pieņemšana un tradīciju ieveidošana (1990 – 1994)” runāja nenogurstošais Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstures pētnieks un tautās laidējs akadēmiķis Jānis Stradiņš. (Viņa referātu varat lasīt 2. un 3. lappusē .)

Akadēmiķis Jānis Stradiņš bija LZA prezidents no 1998. līdz 2004. gadam, kad jauna veida – personālā – Akadēmija jau “uzņēma apgriezienus” un kad tās prezidents ar savu zinātnisko un sabiedrisko prestižu cēla un nostiprināja Akadēmijas prestižu Latvijā un ārzemēs. Cita veida, ja tā varētu teikt – dramatiskākas – atmiņas ir viņa priekštecim Akadēmijas prezidenta krēslā – akadēmiķim Tālim Milleram. Tieši viņam bija jāveic melnais darbs (ne tādā nozīmē, ka slikts, bet ka smags), lai bijušos Akadēmijas zinātniskos institūtus nodotu Izglītības un zinātnes ministrijas pārvaldīšanā (šķiet, ka toreiz tā saucās Izglītības, kultūras un zinātnes ministrija), lai nodotu privatizācijai institūtu konstruktoru birojus un ražotnes, kā arī nostiprinātu Akadēmijas tiesības palikt tās ēkā, jo Augstceltni bija iekārojuši gan tirgotāji, gan finansisti. Savukārt uz Akadēmijas ēkas un tās apkārtnes teritoriju bija pieteikušies vairāki desmiti bijušo sīko zemes īpašnieku.

Īpaši traģisks varēja izvērsties tagadējā Starptautiskā radioastronomijas centra Irbenē liktenis. Krievu armijai atstājot Latviju, garās un grūtās sarunās tika panākta vienošanās, ka sevišķi slepenais (lasi – spiegošanas) objekts “Zvaigznīte” ar diviem jaudīgiem radioteleskopiem paliks Latvijai ar noteikumu, ka tiks izveidots starptautisks zinātnes centrs, kurā bez Latvijas piedalīsies arī Zviedrija un Krievija. Uz noteikto datumu Ministru kabineta lēmums bija pieņemts, bet to nebija parakstījis toreizējais premjerministrs. Tas draudēja ar objekta uzspridzināšanu. (Premjera atbilde uz LZA prezidenta satraukto tālruņa zvanu: “Nu un tad? Lai spridzina.”) Atsaucoties uz MK lēmumu (kaut arī neparakstītu, bet tas jau netika teikts), steigā tika sagatavots un “Zvaigznītē” laikā nogādāts Latvijas Zinātņu akadēmijas lēmums par objekta pārņemšanu, Ventspils zemessargi bija gatavi stāties pie tā apsargāšanas un ... uz apkārtējiem ceļiem dežurējošie “maitu kraukļi”, kas gaidīja vieglu laupījumu – simtiem tonnu metāllūžņu, tukšā devās projām.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Harta tika pieņemta, 1992. gadā, bet Latvijas Republikas Saeima to apstiprināja tikai pēc pieciem gadiem, 1997. gadā. Akadēmiķis Tālis Millers stāstīja, cik lielu diplomātiju un koķetēriju ar politiskām partijām tas prasīja, toties Harta tika Saeimā pieņemta vienbalsīgi, un tas bijis tikai otrais gadījums tās vēsturē.

LZA pašreizējais prezidents akadēmiķis Juris Ekmanis teica, ka Akadēmija ar šīm svinībām sāk savā karogā minēto gadu jubileju sēriju. 2015. gadā svinēsim 200 gadus kopš Kurzemes literatūras un mākslas biedrības dibināšanas (1815). 1869. gadā tika izveidota Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija, kurai 2014. gadā apritēs 145 gadi. Pirms 80 gadiem (1932) tā pārtapa par Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu komiteju. Arī šis gads ir atzīmēts LZA karogā. Pēc četriem gadiem, 2016. gadā, 80 gadu jubileju svinēs Latvijas vēstures institūts (1936), pirmais Latvijas Zinātņu akadēmijas institūts, kuram vajadzēja sekot pašas Zinātņu akadēmijas dibināšanai, kas, diemžēl, aizkavējās līdz 1946. gadam, kad tās nosaukumā starp vārdiem Latvijas un Zinātņu akadēmija parādījās burti PSR Tātad – pirms 70 gadiem. Un pēdējais karogā ierakstītais gadskaitlis ir 1992, Latvijas Zinātņu akadēmijas transformācijas un Hartas pieņemšanas gads, kuru atzīmējam šodien.

Senāta sēdē tika pieņemti divi Aicinājumi, pirmo no kuriem publicējam šajā numurā. Otro aicinājumu – par demografisko stāvokli Latvijā, publicēsim nākošajā “Zinātnes Vēstneša” numurā.

Z. Kipere