12. aprīlī Latvijas Zinātņu akadēmijas Pavasara pilnsapulci atklāja LZA prezidents Juris Ekmanis, aicinot ar klusuma brīdi pieminēt 2011. un 2012. gadā aizsaulē aizgājušos Akadēmijas īstenos, ārzemju, goda un korespondētājlocekļus. Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis jūsmīgā runā izteica savu atbalstu zinātnei, aicināja uz kopdarbību un pasniedza LR Ministru kabineta Atzinības rakstus akadēmiķim Jurim Ekmanim un korespondētājloceklim Jānim Kristapsonam, kuram Atzinības raksts jau bija piešķirts š.g. 22. februārī. (Ministrijā bija “aizķēries” izdevniecībai “Zinātne” piešķirtais MK Atzinības raksts, kuru ministrija acīmredzot nesaistīja ar Latvijas Zinātņu akadēmiju.)

Pēc LZA vārdbalvu pasniegšanas pārskatu par Akadēmijas darbību 2011. gadā sniedza ģenerālsekretārs akadēmiķis Valdis Kampars un Uzraudzības padomes priekšsēdētājs akadēmiķis Pēteris Zvidriņš. Pēc tam sekoja LZA prezidenta kandidātu akadēmiķa, Latvijas Universitātes profesora habilitētā fizikas doktora Ivara Lāča un akadēmiķa, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora habilitētā mākslas zinātņu doktora Ojāra Spārīša programmātiskās runas un prezidenta vēlēšanas, kurās piedalījās visi Akadēmijas locekļi – gan īstenie, gan korespondētājlocekļi, gan ārzemju un goda locekļi. Atverot vēlēšanu urnu un pieskaitot balsis, kas tika nodotas pa pastu, balsu skaitīšanas komisija 11 cilvēku sastāvā akadēmiķes Edītes Kaufmanes vadībā konstatēja, ka neviens no kandidātiem nav ieguvis Statūtos prasīto 50% + 1 balsi, turklāt O. Spārītim pietrūka tikai 1 balss. Liels skaits vēlētāju bija atzinuši par labāku svītrot abus kandidātus, tādēļ viņu biļeteni tika atzīti par nederīgiem.

LZA Uzraudzības padome, apspriežoties ar juristiem, piedāvāja pilnsapulcei balsot par prezidenta pilnvaru pagarināšanu līdz Rudens pilnsapulcei, kad notiks atkārtotas vēlēšanas par abiem izvirzītajiem kandidātiem, pašreizējam prezidentam Jurim Ekmanim un automātiski arī viņa līdzšinējai “komandai” – viceprezidentam Tālavam Jundzim, ārlietu sekretāram Andrejam Siliņam, ģenerālsekretāram Valdim Kamparam un LZA Fonda priekšsēdētājam akadēmiķim Jānim Bērziņam. Pilnsapulce šo ierosinājumu akceptēja balsojot.

Tika ievēlēts LZA Senāts, Uzraudzības padomes sastāvs, kā arī apstiprināti nodaļu priekšsēdētāji, kurus bija ievēlējušas nodaļas.

Debatēs runāja akadēmiķi Baiba Rivža, Andrejs Siliņš, Raimonds Valters. Ar viņu runām iepazīstināsim nākošajā “Zinātnes Vēstneša” numurā.

LZA prezidenta vēlēšanu komentārs

Tas jau ir sen zināms, ka, ja grib kaut ko samudžināt un sarežģīt, jāsauc palīgā juristi. Pēc tam, kad balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētāja Edīte Kaufmane skanošā balsī paziņoja, ka vajadzīgo balsu skaitu nav saņēmis neviens no abiem prezidenta kandidātiem, iestājās zināms apmulsuma moments. Kamēr Akadēmijas pirmsdemokrātijas un agrīnās demokrātijas pirmajos divdesmit gados vienmēr ir bijis tikai viens prezidenta kandidāts, viņam nu pārlieku jābūt sariebušam zinātniskajai sabiedrībai, lai viņu svītrotu vairāk nekā puse balsotāju. Nu jāmācās sadzīvot ar demokrātijas izpausmēm, kam, izrādās, Akadēmijas Statūti nav gatavi, jo vispār nav paredzēta tāda situācija, kad prezidenta kandidāts nesaņem vajadzīgo balsu skaitu un viņš jāvēl atkārtoti.

Palīgā tika saukti godājamie akadēmiķi juristi, kuri tūliņ sāka vicināt Saeimas kārtības rulli, kas paredz Valsts prezidenta atkārtotas vēlēšanas tūdaļ un uz vietas, aizmirstot (vai neiedomājoties), ka starp Saeimu un Zinātņu akadēmiju ir, kā teiktu Odesā, divas lielas starpības. Deputāti par sēdēšanu Saeimā saņem naudu un vēlēt prezidentu ir viņu darbs. Akadēmijas locekļiem tas ir goda pienākums, kam viņi izbrīvē laiku starp lekcijām augstskolā vai piedalīšanos izrādē, un diez vai Nacionālais teātris atcels izrādi tāpēc, ka aktieris Dumpis, kurš ir Akadēmijas goda loceklis, piezvanīs un teiks, ka viņš, diemžēl, nevar pamest Akadēmijas pilnsapulci, jo nav izdevies ar pirmo piegājienu ievēlēt prezidentu.

Tika spriests un cilāts, ko varētu darīt a) esošo Statūtu ietvaros un b) ja Statūtus būtu jāmaina, kam vajadzīgs pamatīgs iepriekšējs darbs un nobalsošana pilnsapulcē. Tā nu “augstākā lēmējinstitūcija” - pilnsapulce, kura bija zināmā šokā un nespēja visiem juridiskajiem formulējumiem un no tiem izrietošajām darbībām izsekot, nobalsoja par variantu, kas pašreizējā prezidenta un viņa “komandas” pilnvaras pagarina līdz nākošajai pilnsapulcei rudenī, kad jau tāpat paredzētas vēlēšanas, proti – jaunu locekļu vēlēšanas. Nu prezidenta vēlēšanas sāk atgādināt padomju laika trūcības apstākļos dāmu iecienīto starpsezonu mētelīti, valkājamu gan pavasarī, gan rudenī. (Kāpēc gan pilnvaras nevarēja pagarināt uz gadu un mierīgi prezidentu vēlēt nākampavasar, nejaucot gaisu ar divām dažādām vēlēšanām vienlaikus, kurām turklāt ir dažāds vēlētāju sastāvs – prezidentu vēl visi Akadēmijas locekļi, bet jaunos locekļus – tikai akadēmiķi ?)

No Saeimas kārtības ruļļa mūsu juristi patapināja arī atkārtoto vēlēšanu kārtību, proti, ka vēlreiz tiek balsots par iepriekšējās vēlēšanās atbalstu neieguvušiem kandidātiem. Krievu prese jau tā ironizēja, ka akadēmiķi vai nu neprot skaitīt līdz divi vai ar rēķiniem grūti balsu skaitīšanas komisijai, ja tā saskaitījusi 28 nederīgus biļetenus. Vairums no tiem bija nederīgi tādēļ, ka bija izsvītroti abi kandidāti. Tātad bijusi vēlēšanās redzēt citu. Kur ir garantija, ka rudenī šāds pat scenārijs neatkārtosies? Varbūt, līdzīgi Vatikānam, jāaizmūrē zāles durvis un jāgaida, līdz no skursteņa pacelsies balti dūmi, kas liecina par jaunā pāvesta ievēlēšanu. Tikai - Akadēmijai jau nav skursteņa...