2011.gada vērtējums kopumā var tikt izteikts sekojošos secinājumos:

1. Latvijas zinātnes finansējums no valsts budžeta iekšzemes kopprodukta procentos ir vairākas reizes zemāks nekā kaimiņvalstīs, kas būtiski samazina mūsu zinātnes konkurētspēju un plānveidīgas attīstības iespējas. Zinātnes attīstība Latvijā ir kļuvusi būtiski atkarīga no ES struktūrfondu racionālas, savlaicīgas un pareizas izmantošanas, iekļaušanās starptautiskos pētījumos un inovatīvu risinājumu izstrādāšanas Latvijas tautsaimniecībai sadarbībā ar uzņēmējiem. Tuvākajā periodā svarīga nozīme būs precīzai un savlaicīgai valsts nozīmes pētniecības un kompetences centru un augstākās izglītības iestāžu telpu un iekārtu modernizēšana programmu realizācijai.

2. Vairāku nozīmīgo finansēšanas avotu saskaņota izmantošana rada būtiskas problēmas gan nepietiekami pārdomātas sākotnējas plānošanas rezultātā, gan birokrātisku šķēršļu izraisītu atsevišķu projektu realizācijas plānu izmaiņu rezultātā. Visumā veiksmīgi risinās jauno zinātņu doktoru sagatavošana, cilvēkresursu piesaiste zinātnei un zinātnes infrastruktūras pilnveidošana, bet nepavisam nav skaidrs, kā šīs atsevišķās komponentes kopā nodrošinās zinātnisku un tehnisku produktu radīšanu un kā piesaistītais cilvēkresursu potenciāls tiks paturēts un attīstīsies pēc 2013. gada, kad ir sagaidāms būtisks ES finansējuma pārrāvums.

3. ES politika – katra dalībvalsts rada maksimāli labus apstākļus zinātnes attīstībai, bet zinātnieki izvēlas savam radošajam darbam piemērotāko vietu – ir saprotama, tomēr neglābjami noved pie to valstu atpalicības, kuras nespēj šos labos apstākļus radīt. Talantīgu jaunu zinātnieku aizplūšana joprojām ir pats nopietnākais drauds Latvijas zinātnei un tautsaimniecībai.

4. Esošo resursu pilnīgāku izmantošanu zinātniskās institūcijās būtiski apgrūtina finansējuma saņemšanas un atskaišu sistēmas nepamatota sarežģīšana un vadošo zinātnieku iesaistīšana viņiem neraksturīgu birokrātisku funkciju īstenošanā: citos avotos pieejamas formālās informācijas pārveidošanai atšķirīgos formātos, pētniecības darba arvien precīzākai plānošanai daudzus gadus uz priekšu ar attiecīgu iepirkumu procedūru nodrošināšanu un citām faktiski bezjēdzīgām darbībām, kas ne tikai nerada līdzekļu ietaupījumus, bet būtiski traucē pētniecisko darbību. Pareiza līdzekļu apgūšana attiecībā pret projekta iesniegšanas brīdī sastādīto plānu, nevis zinātniskie rezultāti, kļūst par projektu galveno mērķi.

5. Par spīti daudzām problēmām, LZA darbība 2011.gadā turpināja paplašināties. Iesaistoties Stratēģiskā attīstības un Nacionālā attīstības plāna izstrādē, likumu un normatīvo aktu veidošanā, LZA iestājas un iestāsies par zinātnes finansējuma palielināšanu, likumdošanas vienkāršošanu, birokrātisko procedūru un dokumentu skaita samazināšanu un maksimāli lietderīga un savlaicīga ES finansējuma izmantošanu Latvijas sabiedrības attīstībai vitāli nepieciešamajiem mērķiem.