Ludmila Azarova – Vāciete
(11. 04. 1935. – 22. 05. 2012.)

Šobrīd mēs skumjās noliecam galvas: Ludmila ir aizgājusi no mums. Mums pietrūks tā siltuma un mājīguma, kuru viņa nesa savā sirdī. Pietrūks viņas klusā, bet noteiktā un pašcieņas pilnā vārda, viņas darba mīlestības. Pietrūks viņas neticamo spēju savienot sevī divas valodas un divas kultūras.

Ludmila bija cienīga mūsu lielā dzejnieka Ojāra Vācieša dzīves un darba biedrene, augot tam līdzi lielumā. Neskaitāmas latviešu dzejas rindas ieguva otru elpu līdzvērtīgā atdzejojumā krieviski. Viņas pašas krieviski rakstītajai dzejai bija spēcīgs latviskais akcents.

Mums pietrūks viņas humānisma un tolerances.

Ludmilas mantojums nezudīs – tas paliks mūsos.

Lai Latvijas zeme pieņem viņu viegli un saudzīgi!

Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā
Knuts Skujenieks

Ļoti gaišs cilvēks. Būs kā gaišs tēls, kas ilgi apgaismos mūsu dzīvi.

Viņas cilvēciskā sirsnība slēpa izcilu darba cilvēku, reizumis atstājot sevi ēnā aiz Ojāra Vācieša. Augstas kultūras cilvēks, kas bagātināja krievu un latviešu kultūru, ceļot Latvijas iedzīvotāju lepnumu un pašcieņu.

Man vēl pašam sevis nepietiek – to aptvert. Pirms pāris dienām rakstīju nupat nodrukātā dzejoļgrāmatiņā: Ļudai – Uldis. Tagad varu izberzēt acis un pierakstīt – Ļudai un Ojāram. “Ļuda, Tev – un Ojāram!” Kāpt tramvajā, aizvest, nolikt uz galda.

Zaudējām draugu. To varētu pateikt un atkārtot visa Latvija. Tagad viņi ar Ojāru ir kopā.

Viņai patika skaitļi, kas dalās ar 11. Tajos viņa sajuta noslēpumainu pievilcību, kaut ko līdz galam nepateiktu. Viņa atnāca 11. aprīlī un aizgāja 22. maijā 77 gadu vecumā. Lasu zīmes kā lauskas, mācos sadzirdēt nepateikto. Īstenība ir fragmentāra, viņa teica. Atlūzas trāpa iztēli. Māksla ir daudzpunktēs. Apraut, nevis noapaļot patika Ludmilai. Uzrakstīt dzejoli tā, lai nepateiktu visu līdz galam. Un dzīvi kā dzejoli…

Visiem, kas pazina Ludmilu, viņas aiziešana ir neatsverams zaudējums, un katram jāuzņemas sava tiesa vainas, ka varbūt neesam bijuši pietiekami iejutīgi viņas mūža pēdējos gados. Nākotnē Ludmilu allaž vērtēs gan kopā ar Ojāru Vācieti, kuru viņa saudzēja, sargāja un balstīja, gan kā suverēnu un diženu personību mūsu literatūrā un kultūrvēsturē. Bet mums, īpaši jau laikabiedriem, viņas labo un godīgo vārdu ļoti, ļoti pietrūks.

Ar LZA goda locekles Ludmilas Azarovas aiziešanu mūžībā esam zaudējuši izcilu cilvēku, dzejnieci un atdzejotāju, Latvijas patrioti, kuras mūžs bija veltīts latviešu kultūras vērtību saglabāšanai, vairošanai un popularizēšanai ārpus Latvijas. Visdziļākā pateicība viņai par bagāto mūža devumu.