Nenovērtētās humanitārās un sociālās zinātnes

31-05-2012


Vims Blokmans
, Nīderlandes Humanitāro un sociālo zinātņu institūta rektors

Translated and reproduced with permission from Wim Blockmans (2007) The underestimated humanities and social sciences, Quality Assessment for Higher Education, edited by Alessandro Cavalli, pp. 89–94. © The authors Volume compilation © Portland Press Ltd.

Novērtējuma procedūru pieaugums un izvēršanās Rietumeiropas valstu pētnieciskajās un izglītības iestādēs uzkrauj vadošajiem pētniekiem aizvien lielāku nastu. No tiem tiek sagaidīta dalība izvērtējuma sistēmu darbībā vairākos līmeņos: tie ir atbildīgi par pētniecisko projektu izstrādi un norisi, tai pašā laikā tiem piekritīgs arī šo projektu izvērtēšanas uzdevums, parasti gan plašākā mērogā. Turklāt pētnieki aktīvi iesaistīti arī projektu un institūtu vadībā un ziņošanā izvērtes komisijām; nereti tām pašām komisijām, kurās tie aicināti būt par locekļiem. Vērtēšanas procesu savairošanās ir novedusi pie tā, ka pētnieciskā ainava – tiklab nacionālā, kā starptautiskā – sāk atgādināt tirgus placi, kur dalībnieki bieži maina kustības trajektorijas, nemitīgi skrienot viens otram virsū.

Saprotams, ka vērtējumu ieviešana bieži vien izraisa asu kritiku. Lielbritānijā, īpaši tur, kur RAE (Research Analysis and Evaluation) sistēma darbojusies visilgāk un kur tai bijusi patiesa ietekme uz resursu piešķiršanu universitātēm, šī sistēma sāk zaudēt ticamību nemitīgo grozījumu un pielāgojumu dēļ. Nav arī starptautiskas vienotības pieeju un metožu ziņā. No vienas puses, ir valstis, kuras veic intensīvu, pat galēji intensīvu, izvērtēšanu, no otras puses, – ir arī tādas, kuras tikai nule sākušas izpildīt šādus vingrinājumus. Atšķirībā no Lielbritānijas vairumā gadījumu vērtēšanai nav pamanāmas ietekmes, daļēji tālab, ka pieredzējuši pētnieki bauda ierēdņa statusu. Tādējādi vērtēšanas sistēma izcīna savas likumības kauju, gan attiecībā uz metodoloģijas, gan intensitātes, gan seku jautājumiem. Iepriekšminētais sistēmu padara vārīgu pret kritiku, kas nāk no tiem, kuri jūtas zaudētāji, turklāt tas arī attur pētniekus un vadītājus ziedot nopietnas pūles un laiku, kāds nepieciešams darbietilpīgo vērtēšanas procedūru veikšanai. Tomēr akadēmiskā zinātne, iespējams, ir viens no mūsdienu sabiedrības visstingrāk un pastāvīgāk vērtētajiem sektoriem. Paraudzīsimies, piemēram, uz izvērtējuma biežumu pētnieka karjerā: tā sākas ar nepieciešamību izcīnīt pirmo izpētes projektu, kam seko gadskārtēja vērtēšana un progresa ziņojumi, doktordarba aizstāvēšana, rakstu recenzijas, pēcdoktora studiju pieteikumi, darba pieteikumi, sacensība par projektu finansējumu, institūtu izvērtēšana un tā tālāk un tā joprojām.

Skaidrs, ka visa šī vērtēšanas sistēma ir radīta divu ļoti dibinātu iemeslu dēļ: lai nodrošinātu kvalitāti un pārvaldītu strauji pieaugošās izmaksas. Īpaši dabzinātnēs un medicīnā, kas lieto dārgas tehnoloģijas un iekārtas, iesaistot lielas pētnieku grupas, ir gluži pamatoti stingri pieskatīt resursu sadalījumu un darba iznākumu. Šo nozaru universālais raksturs nozīmē, ka tās darbojas globālā mērogā, un tām piederīgie pētnieki visā pasaulē pievēršas pārsvarā vienām un tām pašām tēmām un jautājumiem. Šo nozaru atklājumi ir vērtējami globāli, un likumsakarīgi, ka tās radījušas tik plašu pasaules mēroga pētniecisko forumu ar savu publicēšanas kultūru un tai piederīgu standartizētu formātu un valodu, ko lieto īpašos akadēmiskās saziņas kanālos.

Par standartu kļuvis īss, augsti specializēts žurnāla raksts angļu valodā, ko uzrakstījuši vairāki, noteiktā secībā minēti autori. Kvalitāti nodrošina augsti kvalificētu redakcijas darbinieku grupa, kas veic pirmreizējo atlasi. Izdevēji nolemj, vai raksts atbilst žurnāla vispārējam līmenim un mērķiem un, ja tā, nosūta to izvēlētiem ekspertiem recenzēšanai. Recenzenti pamatā ir augstākās reputācijas pētnieki, kuri uzaicinājumu iekļauties prestižu žurnālu redkolēģijās vai sniegt padomu atsevišķa raksta lietā uzskata par pagodinājumu. No viņiem sagaida objektīvu, izsvērtu un zinošu, parasti – anonīmu, recenziju. Izvērtēšanas gaita tālāk virzās pie atsauksmes par rakstu, kam seko pieņemšana ar vai bez prasītiem labojumiem vai arī lēmums par noraidīšanu. Pēdējā gadījumā autori parasti rakstu iesniedz atkārtoti – zemākas kārtas žurnālā. Šis zināšanu apmaiņas veids ir ātrs, plašu auditoriju aptverošs, un rezultāti parasti ir papildinoši – jau tuvākajos gados to vietu ieņem jauni darbi.

Reizes, cik žurnāla raksts tiek citēts citā zinātniskā publikācijā – kritiski vai kā zināšanu avots – iespaido žurnāla un autoru ietekmes faktoru (impact factor). Pats žurnāls prestižu gūst no savu rakstu citējumu summas. Žurnāla ietekmes faktoru atsevišķā nozarē aprēķina, attiecinot dotā gada citējumus pret publicēto rakstu skaitu noteiktā agrākā laikposmā. Taču pētnieku skaits dažādās nozarēs un, tādējādi, arī rakstu daudzums, ko tie spēj “saražot”, ir ļoti atšķirīgs. Un, kaut gan ietekmes faktora aprēķini ir veidoti tā, lai mazinātu kļūdas iespēju, tomēr skaidrs, ka lielāks publicēto rakstu skaits dos arī lielāku citējumu skaitu. Jo nozarei vai jomai ir standartizētāki rādītāji ar skaidru žurnālu hierarhiju un plašu akadēmisko forumu, jo efektīvākas būs bibliometriskās vērtēšanas metodes.

Vērtēšanas institūcijām jāzina, kā izpētes rezultātus, pētnieku grupas vai atsevišķus zinātniekus kādā nozarē vērtē un ievēro līdzinieki (peers). Šai ziņā žurnālu redkolēģiju vērtējums un pozitīva vai negatīva akadēmiskās kopienas attieksme piedalās vērtēšanas procesā. Viena komerciāla iestāde – Zinātniskās informācijas institūts (Institute for Scientific Information) Filadelfijā – šai laukā saskatīja noieta tirgu un sāka sistemātiski pārbaudīt citējumus izvēlētos žurnālos pa nozarēm. Pastāv pieņēmums, ka, objektīvi uzskaitot visus citējumus svarīgajos žurnālos, to lielais skaits atsvērs sagrozījumus, ko izraisa šaubīgi citējumi.

Skaidrs, ka citējumi ne vienmēr ir objektīvi: raksts var citēt otru tālab, lai noliegtu tā rezultātus, autori var citēt paši sevi vai slēgt darījumus ar citiem par savstarpēju citēšanu, tāpat žurnālu atlase var būt kļūmīga vai pārāk šaura. Ietekmes faktora sistēma pati par sevi nav vērtēšanas instruments, tā atspoguļo līdzinieku vērtējumu. To plaši lieto par rādītāju medicīnā un dabzinātnēs, lai sadalītu resursus, izvērtētu grupas vai atlasītu personālu. Tā kā trūkst vienkāršu rādītāju par citiem sasniegumu veidiem un citās pētnieciskajās jomās, bibliometriskais instruments un ietekmes faktors it īpaši, pamazām izvērties par akadēmiskās izcilības standartu. Tomēr tā ir augstākā mērā apstrīdama šī faktora pārvērtēšana. Beigu beigās, tas ir tikai saziņas modeļa atspulgs, nevis nepieciešamā kārtā – veikuma kvalitātes mērs. Ričards Smits (1, citēts 2), British Medical Journal galvenais redaktors, nesen publicēja vaļsirdīgu paškritiku, apcerot līdziniekatsauksmju (peer review) trūkumus, redaktoru amatierismu, autorības konceptu pašu par sevi, kā arī ētikas jautājumus, tādus kā negatīvu atradumu noklusēšana.

Dažādu nozaru pētnieki ir iebilduši pret ietekmes faktora instrumenta izmantošanu, jo tas nesaskan ar viņu darba praksi. Ir atzīmēts, ka starpnozaru pētījumus, kas nereti ir paši novatoriskākie, nevar atbilstīgi izmērīt ar nozarēs balstītu vērtēšanas sistēmu. (3-5) Matemātikai un tehnoloģiskajām zinātnēm ir atšķirīgas publicēšanas sistēmas un veikuma rādītāji, piemēram, patenti. (6) Tikmēr citi pētnieki, īpaši humanitārajās un sociālajās zinātnēs, izjūt aizvien lielāku spiedienu. Pētniecības finansējuma, prestižu grantu un balvu piešķires procedūrās, kur jāsalīdzina un jāizvērtē dažādu nozaru pieteikumu relatīvie nopelni, humanitārajām un sociālajām zinātnēm ir aizvien grūtāk sacensties ar medicīnu vai dabzinātnēm. Tas izraisa motivācijas trūkumu un augošu vilšanos visos humanitāro un sociālo zinātņu pētniecības līmeņos. Galvenais pretrunu iemesls ir pašreizējā atkarība no bibliometriskā instrumenta kā akadēmiskās kvalitātes objektīva un universāla standartmēra. Humanitāro un sociālo pētījumu publicēšanas kultūra, tāpat kā to sabiedriskā nozīmība un lietojamība ir pašos pamatos tik atšķirīga no medicīnas un dabzinātnēm, ka ir pilnīgi nepamatoti uzstāt, lai vienas nozares izvērtējuma instrumenti automātiski tiktu piemēroti arī citām. Patlaban esam tālu no ticama un plaši akceptēta ietekmes faktoru un citēšanas indeksu izmantojuma humanitārajās un sociālajās zinātnēs, tas pats attiecas arī uz starptautisku žurnālu klasifikāciju. Citiem vārdiem, trūkst pamata tam, ko varētu uzskatīt par objektīvu izvērtējuma sistēmu.

Šis secinājums nebūtu tik satraucošs, ja vien dažādās pārvaldes institūcijas, kā Eiropas Komisija, nacionālās valdības, universitāšu domes un zinātnes padomes nelietotu ietekmes faktorus, publikāciju skaitu dažādās kategorijās un citēšanas indeksus, lai argumentētu lēmumu pieņemšanu. Iegūtie dati tiek publicēti salīdzinājuma tabulās un lietoti politikas izstrādē. Vēl ļaunāk, universitāšu salīdzinājums arī tiek būvēts ar šādu datu palīdzību, tas nozīmē, ka institūta reputāciju var pasludināt par labu vai sliktu uz ļoti apšaubāma pamata. Tā kā nozares pētnieku un zinātnes vērtēšanas ekspertu starpā nav vienprātības par šo instrumentu lietojumu visā nozaru spektrā, šķiet, pastāv visai reāli draudi, ka produktivitātes aplēses aizvien būs sagrozītas, tāpat kā ieskati par noteiktu nozaru pētniecības kvalitāti.

Pieņēmums, ka metodes, kādas piemērotas virknei medicīnas un dabas zinātņu, var tikt vienkārši lietotas citās jomās, ignorē citu nozaru – īpaši humanitāro un sociālo zinātņu – specifiskās pētniecības tradīcijas un mērķus. Tās tiek mērītas saskaņā ar standartiem, kas ir nesaderīgi ar to metodoloģiju un darba praksi. Šīs parādības iemeslus jau kopš 2002. gada pēta Eiropas Zinātnes padomes Humanitāro zinātņu pastāvīgā komisija. ISI Humanitāro un mākslas zinātņu citēšanas indekss (Arts and Humanities Citation Index, AHCI) ir atzīts par nederīgu vērtēšanas instrumentu šais nozarēs, un tālab Eiropas politikas veidotājiem to nevajadzētu lietot. Turklāt AHCI piemīt kļūdaina nosliece par labu angļu valodas žurnāliem; tas ietver tikai nedaudzus no labākajiem žurnāliem, kuri publicēti ārpus ASV, un tas nekādā veidā neņem vērā humanitāro zinātņu atšķirīgo publicēšanas kultūru, kura vairāk balstās uz grāmatām un krājumiem. ISI koncentrējas uz svarīgiem rakstiem pirmajos gados pēc to publicēšanas, kamēr nozīmīgas humanitāro un sociālo zinātņu publikācijas savu svaru saglabā dekādēm ilgi. (7) Šāda iemesla dēļ Nobela prēmijas, tai skaitā medicīnā un dabzinātnēs, netiek piešķirtas uz nesenu publikāciju pamata, bet gan, ņemot vērā ietekmi, kāda pētījumam ir pēc vairākām dekādēm tās visplašākajās izpausmēs.

Zinātnes vērtēšanas eksperti atzīst, ka cirkulē milzum daudz metožu un tehniku, bet vienlaikus “nepastāv nekas, kas līdzinātos vadošajai institūcijai vai metodoloģijai”. (8) Pie šāda postoša secinājuma attiecībā uz humanitārajām un sociālajām zinātnēm nonākušas tādas organizācijas kā Vācijas Zinātnes padome (9), Karaliskā Flāmu Zinātņu akadēmija (10), Karaliskā Holandiešu Zinātņu akadēmija (11) un Nīderlandes juridisko fakultāšu dekāni (12). Arīdzan ekonomikas kontekstā ir tikusi atzīmēta tendence oportūnistisku iemeslu dēļ reducēt pētnieku sabiedriski nozīmīgos uzdevumus uz tiem nozares aspektiem, kas atbilst ASV Nacionālās pētniecības padomes kritērijiem. (13)

Ir saprotams, kālab ISI nav intereses attīstīt patiesi reprezentatīvu citēšanas indeksu humanitārajās un sociālajās zinātnēs: tas nav ienesīgs sektors, jo pētnieku kopienas ir daudz mazākas dažādo valodu un nozaru dēļ, arī tāpēc, ka izpētes tēmas nav tik universālas un tāpēc, ka finansiālie ieguldījumi kopumā ir daudz mazāki. Šo iemeslu dēļ nav arī izveidota standartizēta publicēšanas kultūra. Matemātikā, ķīmijā, fizikā un bioloģijā vairāk nekā pusi publikāciju saražo žurnāli, bet humanitārajās un sociālajās zinātnēs tā ir mazāk nekā trešdaļa. (14) Zināšanu izplates lielāka dažādība nozīmē to, ka citēšanas skaitļi ir mazāk svarīgi, jo vidējā citējamība ir zemāka un mazāk reprezentatīva.

Vai tas nozīmētu, ka humanitārajām un sociālajām zinātnēm jāpielāgojas likumiem, kas derīgi medicīnā un dabzinātnēs? Tiesa, šādi likumi var veicināt lielāku vērību pret publikāciju kvalitāti un pētniecisko debašu internacionalizāciju (12), tomēr jāpatur prātā, ka humanitārās un sociālās zinātnes pilda atšķirīgu misiju, kam citi saziņas kanāli ir piemērotāki. Ja kāds to neatzīst, tas pazaudē humanitāro un sociālo zinātņu pienesuma būtību sabiedrībām, kurās tās sakņotas. Šī patiešām ir vislielākā atšķirība no medicīnas un dabzinātnēm.

Humanitārās un sociālās zinātnes nepēta universālas patiesības, kas apiet atsevišķo domājošo indivīdu, bet gan lūkojas uz konkrētām sabiedrībām un kultūrām, pie kurām pētnieki nereti paši piederīgi. Viņu pētnieciskie vērojumi, pirmkārt, domāti sabiedrībai, lai sniegtu dziļāku ieskatu cilvēku rīcībā un taktikā un palīdzētu virzīt uzvedības maiņas. Tas nozīmē, ka primārais adresāts galvenokārt ir nevis starptautiskā, bet gan nacionālā pētnieku kopiena; vēl vairāk – arī nezinātnieki var būt mērķauditorijas daļa, kā politikas veidotāji, ierēdņi, lēmēji, juristi, skolotāji, žurnālisti un izglītotie pilsoņi. Tas vedina secināt, ka šais pētījumu jomās publikācijas angļu valodā nebūt nav piemērotākais avots, tāpat kā starptautiskais forums ne vienmēr būs kompetentāks spriedumos par pētījumu kvalitāti. Tas nozīmē arī to, ka kanāli saziņai ar mērķauditoriju ir daudzveidīgāki un iziet ārpus specializēta zinātniska raksta, – grāmatas, krājumi, ziņojumi un nespecializētas publikācijas tāpat piedalās humanitāro un sociālo zinātņu misijas veikšanā.

Tā kā liela daļa humanitāro un sociālo zinātņu pētījumu tiek radīta dzimtajā valodā bez attīstīta augsti specializēta žargona, tie ir daudz pieejamāki nespeciālistiem. Tomēr šāds ciešs kontakts pastāv arī starp tehnisko, lauksaimniecisko un farmaceitisko pētniecību un industriālajām, saimnieciskajām un sabiedriskajām organizācijām, kam tie svarīgi. (12) Ir milzīga nespeciālistu auditorija, kura svārstās – atkarā no tēmas un valodas – starp desmitiem un simtiem tūkstošu, kas izsalkusi pēc jaunākajiem zinātniskajiem vērojumiem populāru rakstu, grāmatu, izstāžu un tūrisma informācijas veidā. Sabiedriski nozīmīgas tēmas, kā: veselības politika, ētiskas un tiesiskas dabas jautājumi, kultūridentitāte, reliģiskā doma, tehnoloģiju un sociālās mobilitātes nestās pārmaiņas kultūrā, resursu un bagātību sadale pieprasa tiešu saziņu starp pētniekiem un dažādiem sociālajiem partneriem. Katrai sabiedrībai ir tiesības uz dziļu un pamatīgu savas pastāvēšanas analīzi un izpētē balstītu informāciju šai lietā, turklāt augsti attīstītās sabiedrībās visu jomu lēmumi tiek balstīti akadēmiskā izpētē. Novotnijs (et al., 15) to dēvē par „sociāli robustām zināšanām”.

Tām humanitāro un sociālo zinātņu nozarēm, kas īpaši centrējas uz problēmām pašu sabiedrībā, primārajai foruma valodai jābūt dotās sabiedrības valodai. Ar šādu nostādni iepazīstina Biljets (et al. 10). Šis princips attiecināms arī uz pētāmajām kultūras parādībām un sociālajām tendencēm. Piemēram, itāliešu un vācu valoda ir ne tikai piemērotākās saziņas valodas itāliešu un vācu valodas, pagātnes un tagadnes sabiedrību un kultūru izpētē, bet arī piemērotākās valodas mūzikas vēstures pētniecībā. Patiesībā daudzu angļu un Ziemeļamerikas akadēmiķu niecīgās svešvalodu zināšanas nozīmē to, ka tie nevar izmantot milzīgo zināšanu kopumu, kāds dažādās Eiropas valodās laikmetu gaitā uzkrājies, piemēram, Austrumu pētniecībā vai klasiskajā arheoloģijā. Šīs nozares it īpaši nedrīkstētu ciest no dogmatiskā pieņēmuma, ka angļu valoda apliecina augstāku zināšanu standartu nekā jebkura cita nacionālā valoda.

Tiesiskā sistēma tradicionāli ir cieši saistīta ar valsti. Acīmredzami tāpēc tai rodas nepieciešamība izmantot nacionālo valodu dažādās definīcijās un institūcijās. Juristi, kuri strādā ar pilsoņiem, ir spiesti sniegt saprotamus pašreizējo likumu un regulējumu skaidrojumus. Juristi palīdz veidot valsts tiesu sistēmu, izstrādājot jaunus likumus, soda mērus un tiesnešu spriedumus. Politiķi un tiesneši savukārt balstās uz juristu piezīmēm un komentāriem. (10, 12) Lai pienācīgi novērtētu šo sociāli nozīmīgo jomu, nepieciešams nevis pievērst uzmanību citātu skaitam starptautiskos žurnālos, bet gan primāri ņemt vērā pašas jomas profesionālos saziņas kanālus. Tāpēc katras nozares vērtējumam par pamatu jāņem tās sabiedriskā funkcija un jāvērš uzmanība uz specifiskajiem saziņas kanāliem, kādi nepieciešami, lai minēto funkciju īstenotu. Vēl aizvien vērojams, cik nelielu telpu respektablie angļu valodā iznākošie žurnāli tiecas atvēlēt tēmām, kas attiecas uz daudzajām un dažādajām nācijām. Amerikāņu juridiskie žurnāli tikai laiku pa laikam publicē ārzemju autoru rakstus, kā rezultātā – ar dažiem izņēmumiem – juridiskā pētniecības kopiena vēl aizvien ir sašķelta pasaule. (16)

Līdzās funkcijām, kas tiešā veidā būtiskas sabiedrībai, katra nozare vēlas pētīt arī tādas jomas, kas var gūt labumu gan no starptautiska salīdzinājuma, gan pārnacionālā līmenī veiktas analīzes. Atgriežoties pie tiesiskās sistēmas, valsts likumdošana aizvien lielākā apjomā šobrīd tiek veidota, balstoties nevis nacionālo parlamentu, bet gan Eiropas regulās. Tieslietu internacionalizācija likumsakarīgi ved pie starptautiskā foruma izplešanās. Arī humanitārajās un sociālajās zinātnēs ir virkne nozaru, kas pievēršas universālākām tēmām, piemēram, ekonomika, psiholoģija, valodniecība. Dažās nozarēs, kā sinoloģijā vai arābu studijās, pieņemamākais veids ir publicēšana angļu valodā. Tomēr, neraugoties uz visiem minētajiem piemēriem, kultūrspecifiskās atšķirības un to attiecības ar noteikto sociālo kontekstu nedrīkst palikt ārpus procesa. Šajā ziņā ir iespējams runāt par sekundāro foruma valodu.

Izpētes sasniegumu vērtēšanā pašlaik galvenais kritērijs ir publikāciju skaits un statuss. Tiekšanās pēc objektivitātes ar kvantitatīvu rādītāju palīdzību, nav apšaubāma tiktāl, ciktāl tiek ņemta vērā kontekstu un forumu dažādība. Tomēr pastāv draudi ierobežot vērtēšanas procesu, reducējot to uz tīri kvantitatīviem rādītājiem un vienkāršajām attiecībām starp investīcijām resursos (finansiālajos, kā arī cilvēkresursos, kas tiek mērīti pilna laika ekvivalentos) un rezultātiem publikāciju formā. Rodas risks novērtēt par zemu to īpašo vērtību, ko humanitāro un sociālo zinātņu pētījumi spēj dot sabiedrībai. Katra pētniecības grupa, katra universitātes nodaļa un katrs institūts tiecas īstenot misiju, kas sasaucas ar noteiktu kopienas references grupu vajadzībām. Tās sastāv no ieinteresētām pusēm, tostarp citiem pētniekiem, patērētājiem un kolēģiem., kas izmanto šīs zināšanas. Būtu vēlams, ka visi misijas aspekti tiek iekļauti redzeslokā, lai kvalificēti eksperti var izvērtēt, vai mērķi ir veiksmīgi īstenoti un kādā ceļā tas sasniegts. Kvantitatīvie rādītāji ne vienmēr būs piemēroti šīm atsevišķajām novērtēšanas dimensijām. Tādā gadījumā tas būs atkarīgs vien no ekspertu gudrības – darba gaitā izšķirties, kā izsvērt un salīdzināt nevienlīdzīgus vērtējumus. (5, 10, 11)

Humanitārās un sociālās zinātnes ir pozitīvi reaģējušas uz citējamības izaicinājumu, pievēršot vairāk uzmanības starptautiskām publikācijām un vērtēšanas standartiem. (16) Rakstu anonīma recenzēšana tiek praktizēta aizvien vairāk un vairāk. Tomēr humanitārajām un sociālajām zinātnēm, tāpat kā citām pētniecības nozarēm, nav jāattaisno resursu izmantojums vienīgi ekspertu acīs. Tās ir atbildīgas arī pret sociālo vidi, kurā tās strādā; arī citi zināšanu izmantotāji un patērētāji ir iesaistāmi pētnieciskas grupas vai institūta vērtēšanā. Šķiet, ka humanitāro un sociālo zinātņu pētnieki, lielākā mērā nekā ierindas dabzinātnieki, spēj ar saviem pētījumu rezultātiem uzrunāt plašu auditoriju, izmantojot pieejamas grāmatas un virkni masu mediju. Viņi ir mazāk ieslēgti izolētās profesionālajās aprindās un cenšas daudz tiešāk komunicēt ar plaša mēroga mērķauditoriju, tostarp politikas veidotājiem, sabiedriskajām organizācijām un izglītības jomas pārstāvjiem, kā arī ar plašu interesentu loku sabiedrībā kopumā.

Tāpēc vērtēšanas instrumentos būtu ietilpināms daudz plašāks rādītāju klāsts, ne tikai bibliometriskie parametri, kuri aprobežojas ar to, ka mēra īstermiņa saziņu līdzinieku starpā. Šim nolūkam ir izveidots t.s. "radara modelis", kurš ticis izmantots lauksaimniecības un farmakoloģijas zinātnē. (5) Ir skaidrs, ka mums jāatsakās no domas, ka jebkad būs iespējama universāli izmantojama sistēma, ar kuru varēs izmērīt un uz vienkāršiem skaitļiem reducēt tik kompleksu procesu kā pētniecisko zināšanu kvalitātes un aprites vērtēšana. Šāda sistēma var tikai nodarīt vienādu kaitējumu visām nozarēm un nākt par ļaunu jebkuras jomas pētnieku sasniegumu pienācīgam vērtējumam.

No angļu valodas tulkojuši Dace Bula un Pauls Daija

Atsauces

1 Smith, R. (2006) The Trouble with Medical Journals, RSM Press, London

2 Light, D.W. (2007) Struggling for the Soul of Academic Publishing. The American Journal of Bioethics, in the press

3 Council for Medical Sciences of the Royal Netherlands Academy of Sciences (2002) The Societal Impact of Applied Health Research: Towards a Quality Assessment System, Royal Netherlands Academy of Arts and Sciences, Amsterdam

4 Weingart, P. (2003) Bibliometric Indicators in the Context of Science Policy: Numbers Game or Valuable Tool for Research Assessments? Bibliometric Analysis in Science and Research: Applications, Benefits and Limitations Conference, Forschungszentrum Jülich, Jülich, Germany, 5–7 November 2003

5 Spaapen, J. and Dijstelbloem, H. (2005) Evaluating Research in Context: a Method for Comprehensive Assessment, Commissie van Overleg Sectorraden, The Hague

6 van Leeuwen, Th. N. (2004), Second Generation Bibliometric Indicators: the Improvement of Existing and Development of New Bibliometric Indicators for Research and Journal Performance Assessment Procedures. Ph.D. Thesis, Leiden, The Netherlands

7 Peyraube, A. (2002) Project for Building a European Citation Index for the Humanities. In Reflections, pp. 14–15, ESF, Strasbourg

8 Shapira, P. and Kuhlmann, S. (eds) (2003) Learning from Science and Technology Policy Evaluation: Experiences from the United States and Europe, Edward Elgar, Cheltenham

9 Wissenschaftsrat (2004) Recommendations for Rankings in the System of Higher Education and Research. Part 1: Research, Wissenschaftsrat, Hamburg

10 Billiet, J., Bocken, H., Bruynseraede, Y., Clarysse, W. De Dijn, H., De Mey, M., De Schutter, G., Schamp, N., Simons, L., Storme, M. et al. (2004) Bibliometrie in de Humane Wetenschappen, Royal Flemish Academy of Belgium for Sciences and Arts, Brussels

11 Council for Humanities and the Social Sciences Council (2005) Judging Research on its Merits, Royal Netherlands Academy of Arts and Sciences, Amsterdam

12 Commissie Voorbereiding Onderzoeksbeoordeling Rechtsgeleerdheid (2005) Oordelen over Rechten, VSNU, The Hague

13 Holcombe, R. (2004) The National Research Council Ranking of Research Universities: Its Impact on Research in Economics. Economic Journal Watch 1(3), 498–514

14 Debackere, K. and Glänzel, W. (2004) Using a bibliometric approach to support research policy making: the case of the Flemish BOF-key. Scientometrics 59(2), 253–276

15 Novotny, H., Scott, P. and Gibbons, M. (2001) Re-Thinking Science: Knowledge and the Public in an Age of Uncertainty, Polity Press, Cambridge

16 Stolker, C.J.J.M. (2005) Legal Journals: in pursuit of a more scientific approach. European Journal of Legal Education 2(2), 77–94

Pēdējā atjaunošana 4-06-2012
Powered by Elxis - Open Source CMS