Pārdomas par Kārli Ulmani un Raimonda Staprāna lugu “Gūsteknis pilī”

29-09-2012


Replika

Pārdomas par Kārli Ulmani un Raimonda Staprāna lugu “Gūsteknis pilī”

Sakarā ar Dailes teātra turneju ASV un Kanādā ar R. Staprāna lugu “Gūsteknis pilī” (teksts publicēts “Jaunā Gaita”, 2012., Nr. 268.), jāsaka – apgalvojums, ka Staprāns lugai izmantojis pils komandanta Oskara Neimaņa piezīmes, ir nepatiess. Patiesībā piezīmes par K. Ulmaņa pēdējiem brīžiem Rīgas pilī uzrakstīja Nei­maņa dēls Viktors, dzejnieces Ainas Kraujītes vīrs. Protams, balstoties arī tēva atmiņās un piezīmēs. Uz faktu neprecizitāti šajās piezīmes norādījis profesors H. Biezais apcerē “Meditācija par “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās”” grāmatā “Šķautnes” (ASV, Gaujas apgāds, 1983). Pēc ļoti pamatīgas Neimaņa piezīmju analīzes profesors Biezais secināja: “Neimaņa atmiņu stāstam ir ļoti zema ticamības pakāpe”. Un līdz ar to ļoti zema ticamības pakāpe ir arī daudziem Staprāna lugā minētajiem faktiem.

Tas nenozīmē, ka Staprāna lugai nav mākslinieciskas vērtības un ka tā nerosina domāt. Neskaitāmi izcili autori ir jaukuši un jauc faktus ar fantāziju. Tā darīja jau Šekspīrs un Rainis.

Par Ulmani un viņa 15. maija režīmu domājot, jāmin, ka parasti to mēdz apcerēt tikai latviskās sakarībās. Lai režīmu labāk izprastu, tas ir jāredz sava laika un kaimiņu zemju kontekstā.

Autoritāri režīmi Ulmaņa laikā pastāvēja arī citās Austrumeiropas valstīs. Igaunijā un Lietuvā pat daudz ātrāk kā Latvijā. Paradoksāli, ka B. Musolini Itālijā un Ā.Hitlers Vācijā pie varas nāca demokrātisku vēlēšanu rezultātā.

Tajā pašā laikā ārkārtīgi asiņainas diktatūras pastāvēja Padomju Savienībā un Hitlera Vācijā, kas savos oficiālajos valsts nosaukumos ietilpināja arī sociālisma vārdu. Hitlers savu partiju pat nodēvēja par strādnieku partiju “Nationalsozialistische Deutsche Arbeiter Partei” (Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku Partija).

Divdesmito gadu beigās un trīsdesmitajos gados komunistiskā Krievija un hitleriskā Vācija ar visādiem nelegāliem līdzekļiem mēģināja graut Latvijas neatkarību. Maskavā pastāvēja pat speciāla augstskola, kurā sagatavoja pagrīdes darbiniekus Latvijai, lai grautu tās neatkarību. Par to plašas ziņas atrodamas Daugavpils Universitātes profesora Vitālija Šaldas grāmatā “Latvieši Maskavā 1923–1938”, (2010, 533 lpp.). Pēc Padomju Savienības sabrukšanas, kad uz brīdi bija iespējams piekļūt svarīgiem padomju dokumentiem, Jeilas (Yale) universitāte ASV publicēja virkni sējumu ar dokumentiem, kā Padomju Savienība gan ar naudu, gan rekvizēto dārglietu sūtījumiem atbalstīja komunistu pagrīdes dažādās valstīs, t.sk. arī Latvijā. Komunisti mēģināja iefiltrēties arī Latvijas sociāldemokrātu partijā, un tas savā veidā izdevās. Pāršķirstot sociāldemokrātu gadagrāmatas, kuras iznāca līdz 1934.gadam, redzam, ka tur lielus sludinājumus publicēja Padomju Savienības “Meždunarodnaja Kņiga”.

Šajās gadagrāmatās minēta virkne pagrīdes komunistu, arī tādi, kuri pēc krievu okupācijas sadarbojās ar komunistiem. Nav noslēpums, ka daži ļoti prominenti Latvijas sociāldemokrātu darbinieki, piemēram, Ansis Buševics, sadarbojās ar komunistiem, iestājās to partijā. Hitlera Vācijai iebrūkot Latvijā, Buševics evakuējās uz Krieviju, kur 1943.gadā nomira.

Ulmaņa laikā intensīvu pagrīdes darbību Latvijā veica Hitlera Vācija. Šīs Hitlera režīma atbalstītās darbības rezultātā baltvācu jaunatne gandrīz pilnīgi tika hitlerizēta. Vācijā tajā laikā bija PSRS “Sakaru komitejām ar tautiešiem ārzemēs” līdzīgas iestādes, kas aicināja baltvācu jaunatni ciemoties Hitlera Vācijā, apgādāja to ar propagandas materiāliem, veidojot doktrināru sabiedrību. Hitlera valdības iestādes slepeni finansēja arī vadošo un ilggadējo Rīgas vācu avīzi “Rigasche Rundschau”, lai tā kļūtu Hitlera Vācijai labvēlīga. Rezultātā baltvācu kopiena Latvijā trīsdesmito gadu beigās nokļuva hitleriski noskaņotu personu vadībā. Nebija nekāds noslēpums, ka jau pēc 1905.gada revolūcijas un pēc Pirmā Pasaules kara daudzi uz Vāciju pārcēlušies baltvācu vadošie darbinieki vēlējās likvidēt Latvijas valsti, lai tur atjaunotu savas privilēģijas Vācijas virskundzībā. Jāmin, ka visu Latvijas Saeimu baltvācu kopienas deputāts Šīmanis bija antihitlerietis un neaizbrauca kopā ar daudziem citiem savas kopienas brāļiem un māsām uz poļiem atņemtajiem un Vācijā iekļautajiem apgabaliem. Hitleriskā pagrīde ieguva arī simpātijas zināmās pērkoņkrustiešu un tiem radniecīgās aprindās, kurām likās visai simpātiskas daudzas Vācijas nacionālsociālistu idejas. Ulmanis Pērkoņkrusta organizāciju tā agresīvā antisemītisma un citu iemeslu dēļ bija slēdzis. Tās vadonis Gustavs Celmiņš tika apcietināts un izraidīts no Latvijas. Sava veida paradokss – ja vācu okupācijas pašā sākumā Celmiņš bija ar mieru sadarboties ar hitlerisko režīmu, vēlāk viņš kļuva par tā pretinieku un tika iespundēts koncentrācijas nometnē.

Es domāju, ka par komunistu un hitleriešu nelegālajām izdarībām Latvijas valdība Ulmaņa režīma laikā bija samērā labi informēta. Kaut arī to pie “lielā zvana” nedrīkstēja celt, jo tas neapšaubāmi izraisītu oficiālus PSRS un Vācijas valdības protestus.

Jāmin, ka ideāla demokrātija tajā laikā nepastāvēja arī ASV un pat Anglijā. Starp citu, F.D. Rūzvelts savulaik apbrīnoja Musolini, tāpat kā V. Čerčils. Kad latviešu bēgļi pēc Otrā Pasaules kara iebrauca ASV, tad dienvidu pavalstīs (štatos) un ne tikai tur, bija smaga diskriminācija pret afroamerikāņiem, arī balsstiesības nebija visiem ASV iedzīvotājiem. Lai cik nesimpātiskas, ar šodienas brillēm skatoties, šķiet dažas Ulmaņa režīma laika izdarības un vadoņa godināšanas ar goda vārtiem utt., līdzīgā veidā godināja arī Rūzveltu viņa vēlēšanu kampaņās. Arī daudzās Austrumeiropas valstīs autokrāti tika godināti, par Hitlera Vāciju un Padomju Savienību nemaz nerunājot.

Ulmaņa režīms, kā jau patiesi tiek bieži apgalvots, nevienu politisko ienaidnieku nenogalināja. Skumji, ka viņš parakstīja Padomju Savienības uzspiestos kapitulācijas dokumentus. Bet tādus parakstīja arī Igaunijas un Lietuvas valstsvīri.

Starp citu, igauņi pirmie, nesazinoties ar Latvijas valdību,1939.gada 29. septembrī parakstīja līgumu par krievu militāro bāzu ierīkošanu Igaunijā. Padomju armija jau 17. septembrī bija iebrukusi Polijā, gandrīz vienlaikus ar Vācijas iebrukumu. Somijas valdība atteicās piekāpties Staļina valdības ultimātam, un 30. novembrī Padomju armija bombardēja Helsinkus un iebruka Somijā. Pēc ļoti varonīgām cīņām, somiem, nesaņemot nekādu atbalstu no rietumu lielvalstīm, kuru prioritāte bija cīnīties ar Hitlera armiju, tomēr nācās kapitulēt. 1940.gada 17. jūnijā Padomju armija iebruka Latvijā. Samērā vienlaicīgi tas notika arī Igaunijā un Lietuvā,

Noslēgumā jautājums – kā varēja attiecīgajā laikmetā Latvijā pastāvēt ideāla demokrātija un kā varēja Otrā Pasaules kara notikumu gaitā gūsteknis pilī novērst nelaimi Latvijai? Ka Ulmanim nebija nekādu ilūziju par Staļina un Hitlera impēriju nolūkiem, pierāda fakts, ka Latvijas valdība 1940.gada 18. maijā piešķīra ārkārtējās pilnvaras Latvijas sūtņiem Anglijā un ASV vajadzības gadījumā rīkoties Latvijas valsts valdības vārdā, kā arī aizsūtīja Latvijas zelta krājumu uz Angliju. Ulmanis ar savu rīcību, Padomju Savienībai okupējot Latviju, vēlējās novērst asinsizliešanu Latvijā. Īslaicīgi tas viņam izdevās, bet, diemžēl, tikai īslaicīgi.

LZA ārzemju loceklis
Jānis Krēsliņš, Sr., Bronksā

2012.g. 1. septembrī

Pēdējā atjaunošana 29-09-2012
Powered by Elxis - Open Source CMS