29. novembrī Latvijas Zinātņu akadēmijas gadskārtējā Rudens pilnsapulcē notiks LZA Lielas medaļas 2012. gada laureāta akadēmiskā lekcija, LZA prezidenta un jaunu locekļu vēlēšanas un, kā parasts, arī debates, kurās akadēmijas locekļi runās par viņus interesējošiem jautājumiem. Redakcija ir saņēmusi LZA īstenā locekļa, iepriekšējo gadu Lielās balvas laureāta VITAUTA TAMUŽA vēstuli, kurā viņš komentē LZA prezidenta Jura Ekmaņa uzstāšanos 2012. gada 14. februārī LZA 20 gadu jubilejas svinīgajā Senāta sēdē (“Zinātnes Vēstnesis” Nr.4 (430), 2012. gada 12. marts).

“1992. gada 14. februārī akadēmija pārtapa par personālo akadēmiju. Vai izdarījām pareizi? Viennozīmīgas atbildes nav”  (citāta beigas).

Man ir viennozīmīga atbilde. Šis solis bija rupjākā kļūda Latvijas zinātnes vēsturē. Tas atļāva izlaupīt gadu gaitā izveidoto ZA struktūru, visus SKB, slaveno jahtu. Institūti skraidīja un meklēja saimniekus (apmēram kā bezpajumtes suņi, kas pazaudējuši saimnieku). Tagad ir pienācis laiks noslēgt galīgo Lielupes Zinātnes nama izlaupīšanu. Lielā bibliotēkas ēka Lielvārdes ielā ir nodota Latvijas Universitātei un slēgta “līdzekļu ekonomijas dēļ”. Vienīgais, par ko man nav viennozīmīgas atbildes ir, kam tas bija izdevīgi? Es nevaru atrast nevienu faktu Latvijas zinātnē, kam 1992. gada 14. februāris būtu nācis par labu. Sākotnējais blefs bija apgalvojums, ka reizē ar to būšot radīta austākās izglītības un zinātnes sintēze. Tam var noticēt tikai neprofesionāļi, kuri nav gribējuši vai varējuši, vai vienkārši nav lietas kursā par patieso stāvokli un sadarbību starp Zinātņu akadēmijas institūtiem un attiecīgiem centriem, profilējošām katedrām augstskolās pirms 1992. gada.

Varētu vēl daudz runāt un rakstīt gan par divkāršo zinātnisko grādu nolikvidēšanu, gan par disertāciju līmeņa izmaiņām, bet varbūt šai reizei pietiks.

Academia Europaea (AE) loceklis
Eiropas Zinātņu akadēmijas (EURASC) loceklis
Latvijas Zinātņu akadēmijas loceklis