Latvijas Zinātnes padomē

29-09-2012


Ko darīsim, kad zinātnei ievērojami samazināsies ES finansējums?

Šī gada 20. septembrī notika Latvijas Zinātnes padomes sēde, kurā piedalījās LR izglītības un zinātnes ministrs Dr. ROBERTS ĶĪLIS un LR Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja profesore INA DRUVIETE. Par LZP sēdē skartajiem jautājumiem – saruna ar LZP priekšsēdētāju akadēmiķi ANDREJU SILIŅU.

Kādēļ uz Latvijas Zinātnes padomes sēdi tika aicinātas, un arī atnāca, šobrīd Latvijas zinātnes pasaulē augstākās valsts amatpersonas? Vai tas bija saistīts ar gaidāmo straujo finansējuma kritumu zinātnei no Eiropas Savienības struktūrfondiem un nepieciešamību palielināt valsts budžeta finansējumu?

Arī tas, bet īstenībā tā bija sakritība. Kā mēs labi zinām, vasaras sākumā, 14. jūnijā LZP izdarīja to, kas tai bija jāizdara – procentuāli sadalīja finansējumu pa zinātņu nozaru grupām. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad nolēma – tā kā nekāds finansējuma pieaugums nav gaidāms, tādēļ mēs to nepārdalām, tagad nolēma, ka tādā stilā uz priekšu turpināt vairs nevar un tomēr vajadzēs cīnīties par finansējuma pieaugumu un parādīt, ka Latvijas zinātnieki dara kaut ko vērtīgu. Ļoti saudzīgā variantā notika finansējuma pārdale starp nozaru grupām. Trīs nozaru grupām tas mazliet samazinājās, ieskaitot humanitāro un sociālo nozaru bloku, un divām palielinājās – dabaszinātnēm un matemātikai, un inženierzinātnēm. Četru nozaru grupu pārstāvji tam piekrita, izņemot humanitāro un sociālo zinātņu nozaru grupu, kas šo lēmumu apstrīdēja, kaut arī tas bija pieņemts ar 78 % balsīm par, pamatojoties uz to, ka nav veikta pilna zinātniskās produkcijas uzskaite. Tika rakstītas vēstules gan uz Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju profesorei Druvietei, gan uz ministriju. Saeimā komisija noorganizēja ārkārtas sēdi, kurā uzklausīja humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvju argumentāciju. Atzinums pamatā bija, protams, ka finansējums ir nepietiekams un ka ir jāsakārto produkcijas uzskaite. Tam visam var piekrist. Es pēc tam Padomes vārdā aizrakstīju profesorei Druvietei atbildi, ka tā ir taisnība, bet ka nauda vajadzīga visai zinātnei, ne tikai humanitārajām un sociālajām zinātnēm. Vēl jo vairāk tādēļ, ka beidzas Eiropas struktūrfondu finasējums.

Lūdzu, mazliet raksturojiet, ar ko tas draud Latvijas zinātnei. Jūs, uzstājoties LZP sēdē, teicāt, ka 2011. gadā vairāk nekā 50 % no visa zinātnes budžeta bija starptautisks finansējums – no 99,4 miljoniem latu 50,7 miljoni nāca no ārvalstīm.

2013. gadā līdz ar finansu cikla beigām ES struktūrfondu finansējums krietni nokrītas. Gluži līdz nullei tas nenoiet, bet būtība ir tāda, ka līdz šim struktūrfondu pirmās kārtas beidzas divos virzienos – cilvēkresursu projektos, kur piesaista jaunos zinātniekus, un uz praktiskiem pētījumiem orientētā virzienā, kur tiek radītas jaunas zinātnieku grupas un aizsākti jauni pētījumu virzieni. Katra kārta ilgst trīs gadus un ar MK lēmumu mūsu zinātnei tiek piešķirti aptuveni 27 miljoni latu gadā. Ir arī otrā kārta, ko MK vēl nav apstiprinājis, un tajā ir paredzēti 20 miljoni latu divarpus gadiem, sākot ar nākošo gadu. Tas ir apmēram 7 miljoni gadā. Tātad, ļoti strauji nokrītās pirmās kārtas finansējums, lēni uzsākas otrā, kura nesasniedz pirmās kārtas līmeni. Starpība ir 20 miljoni latu gadā, kurus vairs nesaņemsim. Mēs esam aizrakstījuši vēstules visām atbildīgajām instancēm, ka beidzot vajadzētu sadūšoties un pildīt Zinātniskās darbības likumā ierakstīto par ikgadējo 0,15 % pieaugumu no iekšzemes kopprodukta. Tas arī ir 20 miljoni latu un kompensētu zudumu no ES struktūrfondiem. Tad mēs varētu uz kaut jo cerēt un pie viena, kā tas tiek prasīts, arī paaugstināt atdeves efektivitāti. Struktūrfondiem ir stipri liela birokrātija, ko drīkst un ko nedrīkst strādāt, cilvēki ir ielikti stipri šauros rāmjos. Ja tā ir Latvijas budžeta nauda, tad mums tomēr ir kaut kādas iespējas pašiem izvēlēties galveno, ko darīt. Divas dienas pirms LZP sēdes bija saruna ar izglītības un zinātnes ministru par šiem jautājumiem, jo priekšlikumiem valdībai par budžeta palielinājumu ir jānāk no ministrijas, kurai LZP tos ir iesniegusi. Līdz šim tie nav tālāk virzījušies un atrodas iepriekšējā statusa stāvokli. Ierēdņu līmenī izpratnes par zinātni nav. Ministrs ar to palēnām iepazīstas un iejūtas. Sarunā viņa galvenais aicinājums zinātniekiem bija, ka, iekams prasīt valdības atbalstu, zinātnei jāpierāda, ka tā pati spēj pārorientēties – kā darīt labāk, kā atbalstīt labākos zinātniekus un pētījumu virzienus. Kā labāk izvērtēt sasniegto. Tas bija otrs moments, kāpēc uz LZP sēdi tika aicināti profesore Ina Druviete un ministrs Roberts Ķīlis. Tas sasaucās arī ar vēstuli no ministrijas ar priekšlikumu organizēt vēl vienu LZP sēdi, kurā vēlreiz aplūkotu jautājumu par zinātnes produktu izvērtēšanu.

Vai pie kaut kāda slēdziena sēdes gaitā izdevās nonākt?

Tas jau bija izdarīts vasaras sākumā, bet daži nepiekrita šim slēdzienam un vēlējās saglabāt iepriekšējo statusu. To nevar darīt viena iemesla dēl – tādā gadījumā mums nav nekādu argumentu prasīt zinātnei kaut ko vairāk. To jau mēs esam pirms četriem gadiem pārbaudījuši – ja neko nedara, neko arī nedabū. Šoreiz mēs parādījām, ka kaut ko darām, un mutisks solījums no ministra puses ir tāds, ka viņš saprot zinātnieku pašu cenšanos sapurināties, un līdz ar to ir pamats prasīt no budžeta papildus finansējumu, ko viņš sāks arī darīt. Tas bija galvenais, ko mēs dzirdējās LZP sēdē, kur viņš apstiprināja iepriekšējā sarunā teikto. Otrs, kas tika pateikts, – mums šobrīd galīgi nav īstais laiks pārskatīt iepriekšējos lēmumus, mums jāskatās uz priekšu, kā mēs vēl labāk varam sakārtot zinātniskā produkta uzkaites un vērtēšanas sistēmu. Tagad mums beidzās tematisko pētījumu projekti, kurus mēs pārskatām. Nākamgad beigsies sadarbības projekti. Atkal no jauna tiek iesniegti pieteikumi, un pēc to izskatīšanas un izvērtēšanas nodaļas no jauna varēs prasīt pārskatīt finansējuma sadali. Viss ir procesā un, ja vienai nozarei kaut kas uzlabojas un citai krītas, mēs varam procentus pārskatīt. Un tie arī tiks pārskatīti. Tikai ne ar atpakaļejošu datumu.

Citēju no jūsu uzrakstītās anotācijas šai LZP sēdei, kas saucās “Metodika un aprēķinu principi valsts budžeta līdzekļu sadalei pa zinātnes nozaru grupām”: “Jaunradītās zināšanas iegūst noteiktu intelektuālo vērtību tad, kad tās ir darītas zināmas (publicētas) un akceptētas sabiedrībā. Katrā publicētajā darbā (zinātniskā rakstā vai monogrāfijā) sākotnēji intelektuālās vērtības daudzumu raksturo šī darba iepriekšējās zinātniskās ekspertīzes kvalitāte (augsta ranga zinātniskos žurnālos darbus ar mazu intelektuālo vērtību nepieņem publicēšanā). Laika gaitā publicētā zinātniskā darba patieso intelektuālo vērtību precīzāk raksturo citu zinātnieku un sabiedrības locekļu atsauksmju daudzums (citēšana) uz doto darbu.” Šķiet, tas arī bija viens no pretargumentiem – ne jau visi humanitārā virziena darbi var cerēt uz publicēšanu starptautiski atzītos žurnālos, jo ne jau viss ir interesants Jupīteram. Kaut kas interesēs tikai vērsi.

Bet tāda pat situācija ir lietuviešīem un igauņiem. Viņiem arī ir nacionālā zinātne. Bet, skatoties uz to, kā viņi savu nacionālo zinātni prezentē starptautiskā arēnā – arī nacionālā zinātne ir jāparāda starptautiskā arēnā – , igauņi un lietuvieši to prezentē desmit reizes redzamāk. Desmit reizes! Protams, var atrast visādus attaisojumus – mums nebija žurnālu, mums nebija laika, mēs nezinājām, ka tas jādara u.t.t. Teikt, ka igauņu un lietuviešu nacionālā zinātne ir desmit reizes labāka par mūsējo, nebūtu godīgi, jo ne jau mūsu zinātnieki vien pie tā vainīgi, ir bijuši dažādi apstākļi. Bet tas, ka mūsu humanitārie zinātnieki var vairāk, arī ir tiesa. Latvijas ir Eiropas valsts, tās vēsture ir Eiropas kopējā vēsture. Es nedomāju, ka arī Latvijas ekonomiskie un sociālie procesi, jurisprudence nebūtu interesanti starptautiskā mērogā.

Vēl kāds satraucošs jautājums, par ko “Zinātnes Vēstnesis” rakstīja jau iepriekšējā numurā, proti, ka Latvija ar savām iemaksām ietvarprogrammās finansē attīstīto valstu zinātni, jo mēs šīs iemaksas vairs neatpelnām. Kā tas ir radies? Vai mums zinātnieki katastrofāli gājuši mazumā?

Tas ir vēl viens no argumentiem, ka nepieciešams palielināt valsts finansējumu zinātnei, kam es gribēju pieskarties. No vienas puses, mēs it kā varam būt briesmīgi lepni, ka no savas trūcības palīdzam citiem vareniem finansēt viņu zinātni. Bet tas ir liels mūsu mīnuss. Lai būtu dubults ieguvums, jāatgūst atpakaļ iemaksātais, tad nauda paliek te un arī zināšanas paliek te. Ja nauda aiziet zviedriem vai somiem, tad zināšanas tiek radītas tur. Kā to atrisināt? Es saredzu, ka var. Pēc analoģijas ar Igaunijas un Lietuvas zinātnieku sekmīgo līdzdalību ES projektos – tikt Eiropas Savienības kopprojektā nevar, ja tu galīgi neesi pazīstams citiem zinātniekiem. Tev jāpiedalās konferencēs, jānopublicē kaut vai kopsavilkums. Tagad par to, cik maz vai daudz zinātnieku mums var piedalīties ietvarprogrammā. Eiropas struktūrfondu programmas ir piesaistījušas diezgan lielu zinātnieku skaitu, it īpaši jaunos zinātniekus. Bet viņi ir ielikti tādās sakās, ka neko citu nedrīkst darīt. Viņi nedrīkst rakstīt jaunu projektu pieteikumus, nedrīkst strādāt neko citu, nevar pretendēt uz ietvarprogrammu. Uzsvari būtu jāpārliek. Es, godīgi sakot, piekrītu igauņiem, un viņi ir dabūjuši starptautisku izvērtējumu, ka zinātnē likt struktūrfondu naudu nav ieteicams. Tā jāliek ceļos, ūdensattīrīšanā, infrastruktūrā, bet zinātnē ir jāliek sava nauda. Pie mums – ir labi, ja kaut kas vispār ir, bet tas, ka struktūrfondu nauda ir pāri par pusi, kā tas ir tagad, ir galīgi šķērsām. Igauņiem ir ne vairāk kā 25 % no kopējā zinātnes budžezta. Un arī saka – par daudz. Struktūrfondiem ir cits mērķis. Tas nav kaut ko jaunu izpētīt, radīt jaunas zināšanas. Tiem mērķis ir izveidot kapacitāti, radīt apstākļus, lai varētu nodarboties ar zinātni, izveidot grupu, kas ir spējīga nodarboties ar zinātni. Tā ir tā pretruna. Līdz ar to mūsu zinātnieki ir iežmiegti rāmjos. Tik daudz cilvēku, lai pietiktu gan struktūrfondiem, gan ietvarprogrammai, mums gluži vienkārši nav. Labākie jaunie zinātnieki, protams, konkursa kārtībā aizgāja uz cilvēkresursu struktūrfondu un tur ļoti sekmīgi strādā. Viņiem ir publikācijas, pasaule viņus iepazīst, algas arī ir pietiekoši lielas.

Bet tas teju teju beigsies.

Tas ir skumji, jo cilvēki jau ir pieraduši pie tāda veida dzīves. Pirmā kārta beigsies. Ir kaut kādi abrkasīši, pārpalikumi otrajai kārtai. Tā sāksies nākošajā gadā un ies līdz 2015. gadam. Tad sāksies jaunie struktūrfondi, faktiski jau ar 2014. gadu, bet gads vienmēr paiet, līdz iešūpojas, un reāli pie naudas būs iespējams tikt tikai 2015. gadā Tas pats attiecas arī uz ietvarprogrammu. Tā kā mūs sagaida dziļš minimums. Tas, ka LZP sēdē piedalījās divas augstas amatpersonas, ir uzskatāms jau par lielu sasniegumu. Ne viens, ne otrs no viņiem nav teicis, ka zinātnei naudu nevajag. Ir jādod klāt, bet tad ministrs grib dzirdēt argumentus, kāpēc tas ir jādara. Ir jābūt skaidrībai, uz kādiem pamatmērķiem fokusēties.

Z. Kipere

Pēdējā atjaunošana 29-09-2012
Powered by Elxis - Open Source CMS