Nikolajs Skuja

(05.10.1913. – 16.10.2012.)

2012. gada 16. oktobrī mūžībā aizgājis izcilais ārsts–gastroenterologs, LZA goda loceklis profesors Nikolajs Skuja.

Nikolajs Skuja dzimis 1913. gada 5. oktobrī skolotāja Aleksandra Skujas un viņa sievas Olgas ģimenē. Pēc atgriešanās Latvijā no Pirmā pasaules kara bēgļu gaitām tēvs 1920. gadā ieguva latviešu valodas skolotāja vietu Cēsu pilsētas skolā, kur uzsāka mācības arī Nikolajs. Tēvs mācījis dzīvot tā, lai katru dienu būtu grūti – mācīties un sportot, katru dienu svīstot garīgi un fiziski. Nepārtrauktā tiekšanās pārvarēt grūtības saglabājās kā viena no Nikolaja Skujas dziļākajām rakstura iezīmēm.

Pēc studijām Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē un ārsta grāda iegūšanas 1936. gadā viņš 22 gadu vecumā kļuva par jaunāko tā laika ārstu Latvijā. 1938. gadā dr. Skuja apprecējās ar dzejnieci Veltu Tomu un 1941. gada martā tika pieņemts darbā Latvijas Universitātes 2. Iekšķīgo slimību katedrā. 1943. gadā universitātes vadība viņu nosūtīja apgūt moderno gastroskopiju uz Berlīnes Humbolta universitātes Charite klīniku pie profesora Heinca Kalka. No Berlīnes dr. Skuja pārveda pirmo cieto gastroskopu, ar kuru viņš strādāja gandrīz desmit gadu, kļūdams par pirmo latviešu gastroenterologu endoskopistu. 1944. gadā viņu iesauca Latviešu leģiona 19. divīzijā kā kara ārstu, un līdz pat kara beigām viņš strādāja Kuldīgas un Irlavas kara hospitāļos Kurzemē. Pēc kara beigām dr. Skuja nokļuva tā sauk­tajā “filtrācijas nometnē” Tulā, kur smagi saslima un tika ievietots nometnes slimnīcā, bet pēc veselības uzlabošanās tika paturēts darbā par ārsta palīgu.

1946. gada vasarā Nikolaju Skuju atbrīvoja no apcietinājuma, un viņš drīkstēja atgriezties dzimtenē un strādāt par asistentu LVU Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību propedeitikas katedrā. 1948. gadā viņš otro reizi apprecējās ar Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta laboranti Irēnu Briedi un viņu ģimenē piedzima trīs bērni – Vidaga (1948), Jana (1949) un Linards (1952). 1953. gadā N. Skuja aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju “Funkcionālās un morfoloģiskās pārmaiņas pie divpadsmitpirkstu zarnas čūlas slimības”, tomēr tikai 1959. gadā viņu 45 gadu vecumā ievēlēja par katedras docentu un norīkoja strādāt Rīgas pilsētas 1. slimnīcā, kur viņam izveidojās labas koleģiālās attiecības ar profesoru Jūliju Anšeleviču. Docents Skuja šajā periodā izstrādāja oriģinālu teoriju par žultsakameņu alerģiski infekciozo izcelsmi patoloģiski izmainītas zarnu mikrofloras ietekmē, par ko 1967. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu doktora disertāciju “Hroniskā holecistīta patoģenēze un agrīnā diagnoze”. 1968. gadā
N. Skuju ievēlēja par RMI terapijas katedras profesoru un iecēla par Gastroenteroloģijas un dietoloģijas centra (GEDC) vadītāju, kuru viņš ar sev raksturīgo enerģiju izveidoja par vienu no vadošajiem centriem bijušajā PSRS. Centrs bija labi apgādāts ar jaunāko ārzemju literatūru, un labo svešvalodu prasmju dēļ profesoram atļāva uzstāties starptautiskās konferencēs ārzemēs. 1972. gadā Ļeningradā iznāca viņa monogrāfija “Hroniskas žults ceļu saslimšanas: patoģenēze un laboratoriska diagnostika”, 1981. gadā Rīgā monogrāfija “Holangio–duodeno–pankreātiskās zonas slimības”, un 1986. gadā Maskavā – “Aizkuņģa dziedzera slimības” mūsdienās neiespējamā 120 tūkstošus eksemplāru lielā tirāžā. Kā vienam no pēdējiem viņam 1988. gadā piešķīra LPSR Nopelniem bagātā ārsta nosaukumu.

1989. gadā profesoru ievēlēja par Latvijas Gastroenterologu asociācijas goda prezidentu, 1990. gadā – par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli. 1995. gadā profesoru Skuju apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Līdz pat 81 gada vecumam (1995. gada aprīlim) Nikolajs Skuja aktīvi pildīja profesora darba pienākumus Latvijas Medicīnas akadēmijā (bijušajā RMI, tagad – Rīgas Stradiņa universitātē). Arī pēc tam kā emeritētais profesors viņš turpināja piedalīties Stradiņa slimnīcas klīniskajā darbā līdz pat 2008. gadam, kas uzskatāms par savdabīgu rekordu Latvijas medicīnas vēsturē. Īpaši prātā palikusi viņa spīdošā uzstāšanās par internās medicīnas sūtību un nākotnes izredzēm moderno tehnoloģiju laikmetā. Arī datortehnoloģiju laikmetā viņš saglabāja sev raksturīgo darbīgumu, ar lielu entuziasmu apmeklēdams mācību nodarbības Stradiņa slimnīcas Elektroniskajā bibliotēkā. Kā ilgās klīniskās pieredzes vainagojums 1999. gadā gaismu ieraudzīja pēdējais viņa kopdarbs ar saviem skolniekiem – profesoru Anatoliju Danilānu un Dr. Guntu Geldneri – monogrāfija “Praktiskā gastroenteroloģija un hepatoloģija”. 2001. gadā profesoram Skujam tika piešķirta Kristapa Rudzīša balva. 2003. gadā viņš tika ievēlēts par Latvijas Ārstu biedrības goda biedru, un Stradiņa slimnīcas Gastroenteroloģijas centrā tika nosvinēta viņa 90. dzimšanas diena. Izrādot godu par mūža ieguldījumu, profesoram Skujam 2005. gadā piešķirts valsts apbalvojums Atzinības krusts, 2008. gadā – Veselības ministrijas gada balva, kad viņš pēdējo reizi 95 gadu vecumā uzstājās televīzijas kameru priekšā uz Dailes teātra skatuves kā vecākais tā laika ārsts Latvijā...

Valdis Pīrāgs, LZA korespondētājloceklis