Rīgas Tehniskās universitātes “Cicerons” – Ivars Knēts

25-10-2012


Cicerona balva, ko jau četrpadsmit gadus piešķir Latvijas Zinātņu akadēmija sadarbībā ar Latvijas Universitāti un sabiedriskajām organizācijām, uzskatāma par sabiedrības atzinības apliecinājumu cilvēkiem, kuri ar savu profesionālo darbību un stāju dara godu savai valstij un savai tautai. Šogad balvu nacionālās izglītības kategorijā saņēma Rīgas Tehniskās universitātes bijušais ilggadējais rektors akadēmiķis profesors IVARS KNĒTS, kuram apbalvojumu pasniedza RTU 150. jubilejas svinīgajā sarīkojumā Rīgas Latviešu biedrības namā.

Komentējot šo izvēli, balvas žūrijas komisijas priekšsēdētājs akadēmiķis Jānis Stradiņš teica: “Izglītības pamatīgums kā Latvijas galvenā bagātība bija galvenais šī gada laureātu izvirzīšanas vadmotīvs. Ar šo nomināciju sev un pasaulei vēlamies vēstīt, ka Latvija ir un būs prāta iespēju zelta raktuves. Ne tikai pirms 150 gadiem, kad Eiropa bija pārsteigta par Rīgas Politehnikuma ambiciozajiem izaicinājumiem, bet arī šodien, kad Tehniskā universitāte ir kļuvusi par ietekmīgu izglītības procesu virzītāju. Ne maza loma ir bijusi konkrētām personībām. Ivars Knēts ir viena no spilgtākajām.”

Tikāmies ar Ivaru Knētu konferencē “Akadēmiskās bibliotēkas 21. gadsimtā”, ko lielās jubilejas daudzskaitlīgo pasākumu ietvaros rīkoja RTU Zinātniskā bibliotēka, kurai arī šis ir 150. jubilejas gads.

Cik gadus no Rīgas Tehniskās universitātes (Rīgas Politehnikuma, Rīgas Politehniskā institūta, Latvijas Universitātes tehnisko fakultāšu, atkal Rīgas Politehniskā institūta un beidzot Rīgas Tehniskās universitātes) 150 gadiem ar to ir bijis saistīts Ivars Knēts?

Vispār jau ļoti daudz – kopš 1958. gada, kad tiku ieskaitīts atjaunotā Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultātes trešajā kursā, būs pagājuši 54 gadi. Pirms tam divus gadus mācījos Latvijas Valsts universitātē, bet tad studijas Rīgas Politehniskajā institūtā. 1961. gadā saņēmu diplomu, ka biju iestājies RPI 1958. gadā un pilnu kursu pabeidzis 1961. gadā, tātad – trijos gados. Tas vēl nebija lielākais kuriozs – dažs labs saņēma diplomu, ka institūtu pabeidzis vienā gadā. Pēc institūta pabeigšanas mani uzaicināja strādāt zinātnisko darbu RPI plasticitātes problēmu laboratorijā pie akadēmiķa Mālmeistera, kurš bija viens no vadošajiem zinātniekiem cietvielu mehānikā. 1963. gadā visa laboratorija pārgāja uz jaundibināto Polimēru mehānikas institūtu Zinātņu akadēmijas sastāvā, kur es nostrādāju līdz 1987. gadam, kad mani uzaicināja strādāt par Rīgas Politehniskā institūta zinātņu prorektoru. Šī gada augustā palika 25 gadi, kopš esmu bijis pamatdarbā RPI, tajā skaitā 23 gadus vai nu RTU prorektors vai rektors. Taču arī strādādams Polimeru mehānikas institūtā, es lasīju lekcijas RPI, biju ievēlēts gan par docentu, gan, pēc otrās, PSRS doktora disertācijas aizstāvēšanas – par profesoru.

Kas pa visiem šajiem garajiem darba gadiem pašam šķitis būtiskākais?

Katram etapam ir bijusi sava loma un nozīme. Polimeru mehānikas institūtā tas bija laiks, kad Latvijā tika dibināts jauns zinātnes virziens biomehānika. Kad pārgāju strādāt par RPI prorektoru, piekritu ar nosacījumu, ka man dod līdzi visu laboratoriju. Pirmo reizi Zinātņu akadēmijas vēsturē veselu struktūrvienību ar visu algas fondu atdeva Politehniskajam institūtam. Tas bija grūts, bet interesants laiks.Vajadzēja iekārtoties jaunās, šaurākās telpās – pēc Polimēru mehānikas modernās ēkas plašumiem, kur laboratorijai bija vesels liels stāvs. Sākumā skaitījamies Būvniecības fakultātē, bet tagad jau esam RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Biomateriālu un biomehānikas institūts, kurā es nemainīgi esmu direktors. Kad atnācu par prorektoru, toreizējais rektors Egons Lavendelis, kurš mani bija uzaicinājis, iepazīstināja ar to, kas tad man būs jādara. Tas pilnībā sakrīt ar to, kas joprojām ir aktuāli – attīstīt zinātnisko darbību, vairāk doktorantus, vairāk aizstāvētas disertācijas, panākt, lai zinātnieki apgūst svešvalodas. Viena no zinātņu prorektora galvenajām funkcijām bija valsts piešķirtā finansējuma sadale zinātniskajiem līgumdarbiem. Padomju laikos lielajām rūpnīcām savos budžetos bija jāparedz zinātniskās darbības finansēšana. Tāpēc šīs rūpnīcas bija ļoti ieinteresētas finanšu plānus izpildīt, pasūtot zinātniekiem dažādus līgumdarbus. Bija no zinātnei paredzētās naudas jātiek vaļā, jo citādi draudēja lielas sankcijas. Taču zinātniekiem netika dotas tiesības saņemt pilnu darba algu par paveikto. Tagad ir otrādi – mēs būtu gatavi strādāt un saņemt atalgojumu, bet nav lielo ražotāju, kas pasūta pētījumus.

Pasūtītāji taču bija ne tikai no Latvijas?

Protams. Katram institūtam bija tā sauktā slēgtā jeb slepenā daļa, dokumentus glabāja slēgtā iztabā, no kurienes neko nedrīkstēja ārā nest. Ja bija jārunā ar pasūtītājiem, tad ieslēdzās tajā istabā. Bija jāparakstās burtnīcā, kad esi tajā istabā atnācis, kad aizgājis. Tāpat bija jāparakstās par to, cik tāda un tāda dokumenta kopijas esi izdarījis ar kopējamo mašīnu, kas arī atradās īpašā istabā, lai, nedod die’s, nekopētu kādus Imanta Ziedoņa dzejoļus vai vēl ko trakāku.

Kādi pašam bija galvenie zinātniskie virzieni?

Sākumā bija materiālu mehānika, plasticitātes teorija, čaulu teorija. Savu pirmo disertāciju par plānsieniņu čaulu noturību plastisko deformāciju zonā aizstāvēju 1965. gadā. Neilgi pēc tam tika noslēgta vienošanās starp ASV un PSRS ZA par zinātnieku apmaiņu un vairākas vietas tika piešķirtas arī Latvijas ZA. Tika meklēti kandidāti un arī man tika piedāvāta šāda stažēšanās iespēja. Prasība bija – jābūt jaunam, ar zinātnisko grādu un jāprot angļu valoda. Es tikko biju kandidāta disertāciju aizstāvējis, man bija 27 gadi un valodu arī pratu. Iesniedzu dokumentus un divus gadus nekas nenotika, līdz 1967. gada vasarā pienāca ziņa no Maskavas, ka nedēļas laikā jāizbrauc uz Ameriku uz 10 mēnešiem. Stažēšanās laikā sarakstīju grāmatu par mūsdienu virzieniem matemātiskajā plasticitātes teorijā.

Pēc atgriešanās institūtā kādā seminārā uzstājos ar referātu par to, kā notiek asins kustība asinsvados. Institūta direktors Mālmeistars ieaicināja pie sevis un teica, ka vajadzētu mācīties no dabas un izmantot dabas likumus, lai izveidotu mākslīgus materiālus. Vai es nebūtu ar mieru sākt biomehānikas pētījumus. Piekritu, un tā 1970. gadu sākumā tika izveidota Biomehānikas laboratorija, kas vēlāk kļuva par vadošu centru biomehānikas un daļēji arī biomateriālu jomā PSRS mērogā. Uz tās bāzes, kopā ar traumatologiem un asinsvadu ķirurgiem, tika organizētas lielās starptautiskās PSRS biomehānikas konferences 1975., 1979., 1983. un 1986. gadā.

Sākot biomehānikas pētījumus, vispirms bija jāizprot kaul­audu uzbūve un to izmaiņas dzīves procesā. Kauls, atšķirībā no metāla, nepārtraukti mainās un kaulaudu struktūra cilvēka organismā dzīves laikā tiek nomainīta trīs–četras reizes. Viena daļa kaulaudu nepārtraukti noārdās, bet otra apmēram 20 gadu ilgā periodā atjaunojās. Jo cilvēks ir fiziski aktīvāks, jo šīs izmaiņas, šī organisma reorganizācija notiek aktīvāk. Tas pats notiek ar asinsvadiem. Tradicionālās komerciālās protezes labi stiepjas garenvirzienā, bet tikpat kā nestiepjas šķērsvirzienā. Tas protezes savienojuma vietā ar dabīgo asinsvadu rada lielas sprieguma koncentrācija un nepieciešamību atkārtot operāciju. Ar asinsvadiem nodarbojās mans bijušais students, tagad profesors Vladimirs Kasjanovs ar savu grupu. Viņi piedāvāja protēzes sieniņu veidot kā kompozītu no dažādu mehānisko īpašību šķiedrām, veidojot specifisku struktūru. Tika panākts, ka mākslīgā protēze darbojās analogi dabīgajiem asinsvadiem.

Ar I. Knētu sarunājās Z. Kipere

Sarunas nobeigums nākamajā “ZV” numurā

Powered by Elxis - Open Source CMS