Jānis Stradiņš

Rīgas Politehnikuma/RTU slaveno jubileju aizvadot

(uzruna RTU 150. gada dienas svinīgā akta noslēgumā, 2012. gada 13. oktobrī)

Šī diena un šis svinību vakars Rīgas Latviešu biedrības namā piederēs Latvijas vēsturei kopumā. Jo mēs svinam ne tikai vienas augstskolas dibināšanas atceri, bet 150 gadus augstākās izglītības pastāvēšanai Latvijā vispār. Jo Rīgas Politehnikums ir ne tikai Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) sākums, bet savā ziņā Alma mater vismaz divām Latvijas augstskolām – Latvijas Universitātei un Latvijas Lauksaimniecības universitātei. Nākamās paaudzes vērtēs, kā tika atzīmēta RPI 50 gadu jubileja 1912. gadā (73 apsveicēji un 1000 telegrammas), cik pieticīga bija nule atjaunotā RPI 100. jubileja 1962. gadā VEF kultūras pilī un cik vērienīgi tiek svinēts šogad, kādas noskaņas valdīja katrā no šīm gadskārtām.

Godājamais rektors Leonīds Ribickis sīki un pareizi apcerēja gan vēsturiskā ceļa posmus, gan mūsdienu sasniegumus – neatkārtošos. Varbūt tomēr jāuzsver atšķirība starp augstākās izglītības un zinātnes situāciju lielvalstī, kādā tapa RP, un mazā valstī, kādā dzīvojam šodien. Rīgas Politehnikums tika iecerēts toreizējām Baltijas guberņām, tas gan, taču pa daļai kalpoja arī kā svarīgs eiropeizācijas un modernizācijas instruments visai toreizējai milzu Krievijas impērijai, Polijai, visai Eirāzijai. Ja Krievijas impērija būtu aizgājusi pa Aleksandra II sākotnēji iezīmēto liberālo reformu taku, varbūt citādi būtu veidojusies pasaules vēsture. Tad varbūt gan 1918. gadā mums nebūtu neatkarīgās Latvijas vai arī tā būtu tapusi atšķirīgā veidā, pakāpeniski.

“Vecais” RPI nebija nacionāla, latviska augstskola. Tā bija sākumā vāciska, vēlāk vāciski krieviska tehniska augstskola. Cara laikā studējošo latviešu skaits te nepārsniedza 10–17% (mazāk nekā Baltijas vāciešu, poļu, krievu, ebreju), taču te lielā mērā izauga latviešu tehniskā inteliģence – mācīti latviešu inženieri, tautsaimnieki, agronomi, mežkopji, finansisti. Ja tādu nebūtu, 1918. gadā nevarētu veidoties neatkarīgā Latvija kā eiropeiska valsts. Atgādināšu, ka RPI Latvijai deva Vili Olavu, Zigfrīdu Meierovicu, Hugo Celmiņu. Taču šodien mēs runājam ne par politiku, bet par augstāko izglītību.

Joprojām mūs fascinē to izcilo zinātnieku, inženieru, arhitektu uzvārdi, kas Rīgu un RPI darījuši pazīstamu pasaulē. Fizikālās ķīmijas pamatlicējs Nobela prēmijas laureāts Vilhelms Ostvalds, fiziķis Augusts Teplers, kurš pirmais “ieraudzīja skaņu”, būvmehāniķis Vilhelms Riters, elektromašīnbūves celmlauzis Engelberts Arnolds, izcilākais latviešu izcelsmes dabzinātnieks – ķīmiķis Pauls Valdens – visi tie bija “vecā” RPI profesori. No audzēkņiem mēs godam pieminam Frīdrihu Canderu, Mihailu Doļivo–Dobrovoļski, RP stažieri – zviedru Svanti Arrēniusu(jonu teorijas un globālā sasiluma teorijas autoru, Nobela laureātu), organiskās ķīmijas profesoru Gustavu Vanagu, arhitektus Konstantīnu Pēkšēnu un Eiženu Laubi (lai šodien nosarkstam kaunā, ka mūsdienu neatkarīgā Latvija ļauj iet bojā viņa izcilākajai celtnei – Ķemeru viesnīcai!). Šogad esam atklājuši, ka Sanfrancisko Zelta tilta un daudzu citu “uzkarināto” tiltu teorijas autors Leons (Leibs) Moisejevs ir mācījies RP, un daudzi absolventi un mācībspēki vēl paliek nenosaukti.

Visi šie cilvēki ir bijuši saistīti ar RP un “veco” RPI, visi tie studējuši vai darbojušies lielākoties 19./20. g. s. mijā vai 20. g. s. pirmajā pusē. Rīga kā pētniecības un inovāciju centrs toreiz pieredzēja savus ziedu laikus. Rīga bija “Silicija ieleja” Krievijas impērijai un lieliskas arhitektūras citadele, kuru nebeidzam apbrīnot arī šodien. Šī laikmeta sasniegumus šodien pārspēt nav izdevies, un “vecais” RPI paliek kā fenomens vēsturē.

Jā, šodien gan Latvijas zinātnei, gan augstākajai izglītībai ir starptautiski atzīti sasniegumi, par kuriem tik pārliecinoši runāja rektors un ko redzējām filmā. Ar daudziem zinātniekiem, ar spožiem arhitektiem un ar pašu RTU Latvija drīkst lepoties, lai gan formālo rādītāju ziņā pagaidām vēl esam bronzas medaļu ieguvēji Baltijas universitāšu vidū. Tomēr skaidrs – varam ne tikai dižoties ar slaveno pagātni, ar vēsturi, ar personībām, bet arī pamatoti daudzināt Latvijā un ārzemēs mūsu šīsdienas sasniegumus un vēl jo vairāk cerēt uz nākotni 21. g. s. Eiropas Savienībā.

Taču vairums no mums apzinās, ka zinātnes un augstākās izglītības attīstība atjaunotajā Latvijā visumā tomēr nav bijis veiksmes stāsts vien. Sekojot slavenā reliģijas vēsturnieks profesora Haralda Biezā aicinājumam: “Saki tā, kā tas ir”, esmu spiests sacīt rūgtus vārdus. Pārejot no lielvalsts uz mazu valsti, atbalsts zinātnei gan no sabiedrības, gan varas elites puses ir krasi sarucis. Finansējuma un inovatīvo tehnoloģiju ziņā Latvija ierindojas pēdējās vietās pārējo ES valstu vidū. Arī Nacionālā attīstības plāna projekts, diemžēl, neierāda augstākajai izglītībai, zinātnei un inovatīvajām tehnoloģijām tās pozīcijas, kas izrautu mūs no šīs atpalicības.

Šīs patiesības ir jāpasaka lielās jubilejas reizē, lai to zinātu arī nākotnes vēsturnieki, kas rakstīs par RTU tās 200. jubilejā. Vai rakstīs? Ceru, nē – esmu pārliecināts, ka tomēr rakstīs, jo ministrs Roberts Ķīlis solīja tomēr nelikvidēt RTU tuvāko divu gadu laikā, bet mūsu Valsts prezidents Andris Bērziņš, šodien inaugurētais RTU goda biedrs, vakardienas intervijā “Dienai” (“Diena” 2012. g. 12. okt.) sacīja, ka izskaitļojis, ka vismaz pēc 47 gadiem Latvija sasniegšot ES attīstītāko valstu vidējo līmeni. Tad arī svinēsim to 200 gadu jubileju, un tad arī varbūt UNESCO iekļaus šo gadskārtu starptautiski atzīmējamo datumu sarakstā. Bet priekš tā ir nepieciešams, lai mūsu gaišākie prāti neaizklīstu tālumos, lai mums būtu sava ražošana, sava celtniecība, tepat uz vietas, lai absolventi varētu atrast darbu dzimtenē, lai beigtos tā drausmīgā emigrācijas straume. To es saku kā Latvijas patriots, ar sāpēm, nevis ar pārmetumu vai nelabu prieku.

Gribu vēl un vēlreiz uzsvērt, ka jau šodien Latvijā ir pietiekami augsta Eiropas līmeņa augstākā izglītība, kura, protams, ir būtiski un nemitīgi jāuzlabo. Ir vajadzīgas reformas, par tām jādiskutē, tās jāīsteno. Taču noniecināt šīs izglītības vispārējo kvalitāti ne tikai šajā jubilejas vakarā, bet vispār, manuprāt, ir taktiski aplami, ir nesaprātīgi. Lasot bargās (daļēji gan pamatotās) apsūdzības pašreizējai Latvijas augstākajai izglītībai, uzreiz gribas vaicāt: kurš saprātīgs ģimnāzijas absolvents vēlēsies studēt tik brūkošajās augstskolās, ja ārzemēs viss ir nesalīdzināmi labāk, un kurš sevi cienošs ārzemju zinātnieks (pat nesen emigrējis latvietis) gan tieksies strādāt neglābjami atpalikušajās un knapi finansētajās Latvijas universitātēs!? Kāda ir šī “atpalicība”, to redzam šodien, šajā zālē. Viegli ir smādēt – grūtāk ir darīt reālus darbus reālos apstākļos ar reāliem cilvēkiem, aktivizēt un iedrošināt jaunatni. Protams, pašreizējā konservatīvā, kaut kā iesīkstējusī gaisotne ir jāpārveido, taču evolūcijas ceļā, paverot durvis jauniem cilvēkiem, varbūt arī kādiem izmeklētiem ārzemju docētājiem. Galu galā 28 gadus vecā Vilhelma Ostvalda (dzimuša rīdzinieka) atgriešanās Rīgā 1882. gadā pārveidoja visu lietu gaitu augstskolas ķīmijā, radīja pavisam jaunu reputāciju RP!

Savulaik Pauls Valdens, kurš vienīgais no RPI rektoriem ir vadījis šo augstskolu divas, pat trīs reizes (1902–1905; 1917–1919) viskritiskākajos tās pastāvēšanas laikos, ir pratis ik reizes atrast kādu izeju, kaut arī pēdīgi tomēr izšķīries atstāt Latviju, lai mūža nogali aizvadītu svešumā.

RP/RPI, RTU vēsturē pavisam ir bijuši 12 rektori. Pirmais RPI rektors 20. gadsimtā bijis tieši profesors Pauls Valdens (ievēlēts 1902. g.), pēdējais 20. gadsimtā ievēlētais rektors (1999. g.) ir bijis profesors Ivars Knēts. Pirmais 21. gadsimtā ievēlētais rektors (2011.g.) savukārt ir godājamais profesors Leonīds Ribickis. Šodien ir pirmā RTU jubileja 21. gadsimtā, un šajā reizē mēs atvadāmies no 20. gadsimta. Ivars Knēts kaut kādā veidā ir saistījis 21. gadsimtu ar 20. gadsimtu, ar pašu tā sākumu, ar “veco” RPI.

Ivars Knēts ir ievērojams zinātnieks, biomehānikas speciālists, kurš savulaik organizējis pašu pirmo Biomehānikas kongresu toreizējā PSRS, vēl strādādams Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā. Kopš 1987. gada viņš nokļuvis pie stūres RPI, sākumā kā zinātņu prorektors, kopš 1999. gada kā rektors, kopumā stūrējot 24 gadus. Vadījis arī Latvijas Zinātnes padomi. Ja ne Ivars Knēts un rektors Egons Lavendels, Rīgas Tehniskās universitātes un arī Latvijas zinātnes stāvoklis varētu būt bijis vēl bēdīgāks, jo varas un arī sabiedrības atbalsts Latvijā ir bijis niecīgs, arī zinātnieki paši – apmulsuši un dezorientēti.

Ivars ir interesējies arī par vēsturi, ierosinot sacerēt apjomīgu daudzsējumu izdevumu “Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā”, (vairāk nekā 2000 lappuses, 4,4 kg smags). Viņš piedalījies izdevuma tapšanā – rakstījis dažas sadaļas, rediģējis grāmatu un nodrošinājis tās iznākšanu.

Par Ivara veikumu zinātnē un augstskolu dzīvē man šodien ir gods pasniegt profesoram Ivaram Knētam sabiedrības cieņas balvu – Cicerona diplomu. To savulaik, arī 1999. gadā, iedibināja pēc Žurnālistu Savienības un Zinātņu akadēmijas ierosmes, tā piešķirta balvas cienīgiem Latvijas cilvēkiem, arī daudzu valstu vadītājiem, sākot ar Vāclavu Havelu un beidzot pagaidām ar Angelu Merkeli.

Cicerons ir arī cieņas zīme mūsu senākajai augstskolai, Alma mater, tās profesoriem, rektoriem, doktorantiem un studentiem. Augstākā izglītība Latvijā šodien tomēr ir tikpat laba kā Latvijas valsts Eiropas Savienībā (kas nupat saņēmusi Nobela prēmiju – arī ne pašā labākajā tās vēstures brīdī). Es pat sacītu, ka augstākā izglītība varbūt pat ir maķenīt labāka nekā mūsu valsts. Kardinālas pārvērtības nepieciešamas abām – gan Latvijai, gan tās augstākajai izglītībai un zinātnei, arī vispārējās nostādnēs un sabiedrības aktīvākā iesaistē. Lai veicas Latvijai, lai veicas tās universitātēm, lai veicas Rīgas Tehniskajai universitātei, lai panākumi pavada dinamisko un optimisma pilno akadēmiķi Leonīdu Ribicki ar viņa Ķīpsalas iecerēm un lai visiem laba veselība un augsts gara lidojums.

Rektors Pauls Valdens taču ir runājis par 5 G – īpašībām, kas nepieciešamas labam ķīmiķim, bet es to pašu novēlētu katram labam zinātniekam, pētniekam, profesoram un arī pašai reformu gaitai augstākajā izglītībā:

    “Geist, Genauigkeit, Geduld, Glück, Geld
    gars (talants), precizitāte, pacietība, laime (veiksme), nauda.”

Daudz laimes dzimšanas dienā mūsu senākajai augstskolai!