Pirmo raizi Latvijas Zinātņu akadēmijas 66 gadu pastāvēšanas laikā par tās prezidentu kļuvis humanitāro zinātņu pārstāvis, mākslas vēsturnieks. Dabaszinātņu un tehnisko zinātņu pārstāvjiem jūs savā ziņā esat vēl neatminēta mīkla, kaut arī daudzās intervijās esat sniedzis savu Zinātņu akadēmijas lomas redzējumu. (Interesenti var izlasīt Ojāra Spārīša uzstāšanos LZA Pavasara pilnsapulcē 2012. gada 12. aprīlī. Publikācija atrodama “Zinātnes Vēstneša” 2012. gada 6. numurā 2012.gada 15.maijā un izlasāma internetā.) Šoreiz gribētu jautāt, kāda ir humanitāro zinātņu loma šodienas pasaulē un līdz ar to arī, protams, Latvijas Zinātņu akadēmijā.

Es salīdzinātu humanitāro zinātņu pārstāvja lomu ar priestera un arī ar skolotāja lomu, kurš ir ideju multiplikators, zinību izskaidrotājs un popularizētājs. Jo humanitāro zinātņu pārstāvjiem, ja vien viņi nemēģina palikt tikai šaurā valodniecības, literatūras vēstures vai kultūras arheoloģijas sfērā, ir jāatrodas cilvēciskās esamības un zinātnes starptelpā. Šī starptelpa, ko mēs moderni dēvējam par starpnozaru vidi, ir šodienas zinātnes obligāta sastāvdaļa, ja mēs apzināmies, ka arī fizika nepastāv tikai kā fizika par sevi, un arī matemātika nav tikai matemātisko vienādojumu dēļ. Matemātiku var tikpat labi izmantot kā astronoms, tā degvielas ražotājs vai mediķis. Humanitārās zinātnes operē ar cilvēka eksistencei, indivīda dvēselei, garam būtiskām kategorijām, tādēļ tās vistiešākā veidā skar cilvēka materiālo un garīgo būtību. Dabaszinātnes un materiālā pasaule cilvēku padara turīgu, apģērbj, baro, bet cilvēks kā garīga būtne, manuprāt, ir orientēts uz gara dzīvi un apceri, un šī gara dzīve ir tā, kas rada emocijas, palīdz apziņas līmenī reflektēt par apkārtējo pasauli.

Kopš es atrodos Zinātņu akadēmijas vidē un esmu varējis veidot savu akadēmisko karjeru, 1999.gadā kļūdams par korespondētājlocekli un 2003. gadā – par īsteno locekli, tas ir ietekmējis arī manu domāšanu, kas mākslas vēsturi un teoriju ļauj ievietot tajā plašajā cilvēka darbības un eksistences telpā, kurā pastāv ne tikai urbānā vide, arhitektūras un pārējais materiālās kultūras mantojums, bet arī garīgais matojums un mākslas darbi ar tajos fiksētām cilvēka uzvedības situācijām, kuras indivīds savā mūžā nemaz nav spējīgs izdzīvot. Bet ar mākslas, literatūras, poēzijas un filozofijas palīdzību tās viņam kļūst tuvas un saprotamas. Esmu pārliecināts, ka nav pretrunas starp dabaszinātniekiem un humanitārās sfēras pārstāvjiem. Savulaik Rīgas Tehniskajā universitātē, kad to vēl sauca par Politehnisko institūtu, bija tāds docents Juris Birzvalks, kurš lieliski atdzejoja Šekspīru, analizēja Šekspīra sonetu zemtekstus, bija izzinājis Šekspīra biogrāfijas noslēpumus līdz secinājumam, ka Šekspīra lugu autors nav vis Šekspīrs, bet gan grāfs Ratlends. Un izrādās, viņam bija taisnība, jo, kad es Stretfordā pie Eivonas vaicāju šekspirologiem: kā jūs paši domājat, vai Šekspīra darbi ir viņa paša sarakstīti, tad man atbildēja: jā, mēs zinām, ka tā nav, bet vai jūs gribat, lai mēs ruinējam savu tūrisma biznesu? (Juris Birzvalks bija viens no Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta magnētiskās hidrodinamikas pētniekiem – red. )

Sabiedrības attīstību brīnišķīgi modelē starptautiski atzītā kultūras un personības socioloģijas pētniece profesore Dagmāra Beitnere, kuras pētījumu subjekti un fenomeni arī atrodas sabiedriskajā starptelpā, kam robežas ir grūti nosakāmas, Viņas metodes ir salīdzināmas ar kultūras vēsturnieka un laba teologa pieeju, kurš, pazīstot katra savas draudzes locekļa individuālo pieredzi, spēj modelēt sabiedriskās situācijas tālu uz priekšu. Tā ir cilvēka garīgā pieredze plašā amplitūdā no materiālās kultūras līdz ētiskajām un garīgajām struktūrām, kas determinē viņa uzvedību atvēlētajā mūža nogrieznī.

Ja jādomā par to, uz kurieni sabiedrība ir aizgājusi ar saviem atklājumiem un milzīgo progresu, tad, protams, šī progresa izmantošana civilizācijas labajos vai ne tik labajos darbos ir relatīvas lietas, jo es pieņemu, ka tie zinātnieki, kas izgudrojuši arvien jaunus ieročus vai atklājuši kodoldalīšanās procesu, pieļāva, ka katrs nākamais atklājums atraisīs arvien lielāku postošo spēku, taču, es pieņemu arī to, viņi nebija tie, kas pētīja kodoltermiskos procesus tādēļ, lai sētu iznīcību. Uz ieroču ražošanu viņus pagrūda politiķi un militāristi. Bet, ja mēs vērosim, kā sabiedrībā sadzīvo labā un ļaunā pretstati, tad mēs bieži vien redzēsim to, ka sabiedrības negācijas ļoti mīl modernās literatūras, kino, mākslas un masu kultūras producenti. Kādēļ viņi to dara? Zināmā mērā – lai atbrīvotu cilvēci no tās fobijām vai ļaunuma stereotipiem, vai arī lai parādītu sabiedrībai spoguli, kas tai pavisam nav glaimojošs. Šis brīdinājums var būt visai skarbs – palūkojieties sev visapkārt un padomājiet, kā labad ir vērts dzīvot! Te aktualizējams jautājums par zinātni un ētiku, par ētiku sabiedrībā, zinātnē un ne jau zinātnieku starpā vien, bet par zinātniskā atklājuma ētiku. Iespējams, ka uzņēmējs, kas finansē zinātnisku laboratoriju noteiktām izstrādnēm, nedomās par ētiku, jo viņu dzen tikai doma par peļņu. Viņš vēlas finansēt tikai zinātnisku izstrādni, lai šo produktu pārdotu. Pircējs būs tas, kurš pieliks preces izmantojuma veidam savu ētisko imperatīvu. Ieroču ražotājs nebūt nav persona bez ētikas. Taču tas, kurš šo pistoli pavērš, kā nesen Amerikas Savienotajās Valstīs pret skolniekiem un skolotājiem, tas būs pārkāpis cilvēcības robežu.

Es viņus visus apbrīnoju un par viņiem priecājos tieši tāpat, kā atceroties Juri Birzvalku. Zinātnieki, kas ir ļoti daudz interesējušies par kultūru un to pārzin kā, piemēram, akadēmiķis Jānis Stradiņš, pētīdams Baltijas izglītības un zinātnes saknes, baltvācu kultūras un zinātnes attīstības ceļu, atsevišķu dzimtu vēsturi, iespējams ir devuši sabiedrībai daudz vairāk kā humanitāro un sociālo zinātņu speciālisti, jo viņu izstrādnes fizikā, ķīmijā vai medicīnā plašākai sabiedrībai paliek nezināmas un to garīgi neaudzina. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa raksti būtu jāstudē katram izglītības vai kultūras ministram, katram garīgā darba jomā strādājošajam, lai saprastu, pa kādiem ceļiem, ar kādām grūtībām Latvijā ir ienākusi kultūra, māksla, ar cik lielām prāta investīcijām ir radītas skolas visā to spektrā, kuras nu kaut kādā veidā mēģina degradēt un iznīcināt, bet tas ir ļoti tuvredzīgi. Starpkaru Latvijas augstākais politiskais uzstādījums bija tautas izglītība un labklājība. Es ļoti ceru, ka tie cilvēki, kas rada izglītības struktūras un izprot izglītības lomu cilvēka tapšanā, pietiekoši skaļi un kategoriski sacīs, ka izglītībai un zinātnei nekad nevar būt līdzekļu par daudz, jo tikai šie divi posmi, no kuriem viens dod zināšanas un otrs tās pilnveido un rada praktiski lietojamu produktu, var palīdzēt sekmīgi īstenot valsts ekonomisko programmu un radīt produktus iekšējam un ārējam tirgum. Tā ir aksioma, ka akadēmiskā līmenī attīstīts prāts spēs iedziļināties jebkurā – ne tikai humanitārā, bet arī eksaktā problēmā. Mēs esam ievērojuši, ka Saeimas politiķu sastāvā tieši akadēmiskās vides profesionāļi spēj produktīvi radīt likumus, formulēt to labojumus, strukturāli precīzi rakstīt projektus un būt radoši, definējot jaunus ierosinājumus. Tas, ka Janīnai Kursītei, Andrim Buiķim, Inai Druvietei vai pirms tam arī Baibai Rivžai uz pēdām staigā viens, divi vai vairāki satelīti, kuri kāri uzķer viņu teiktās domas un idejas, nozīmē vien to, ka akadēmiski izglītots prāts, kādu ir izkopis zinātnieks nemitīgā sevis pilnveides ceļā, padara šos cilvēkus par unikālām personībām, īpaši kapacitatīviem intelektuāļiem, kuri spēj izprast ļoti daudzas nozares dziļumā un plašumā, lai būtu gan sekmīgi politiķi, gan sekmīgi savas nozares pārstāvji.

Es runāju par sinerģiju, kas jāveido ar politiku. Savā vēlēšanu dienas debašu runā es sacīju, ka zinātniekiem ir jāiet politikā. Tas nebūt nenozīmē aicinājumu rīt stāties partijā, bet iet politikā nozīmē sadarboties ar valsts institūcijām, ar lēmējvaru un izpildvaru visos iespējamajos līmeņos. Sadarboties ar politiskām struktūrām tādā līmenī, lai gan argumentēti tās pārliecinātu par izglītības un zinātnes lomu valsts dzīvē, gan arī motivētu to, kādā veidā ir veicamas ekspertīzes par nacionālā produkta veidošanu, par nacionālās zinātnes un nacionālās ekonomikas attīstīšanu. Šobrīd iznāk tā, ka izpildvara savā sapratnes līmenī administratīvi dominē pāri visam, un pat sabiedrības vēlētie politiķi ar grūtībām salipinātās koalīcijas dēļ kļūst atkarīgi no izpildvaras reketa, kļūst par nevarīgiem tās ķīlniekiem. Bet zinātnieki, izglītības darbinieki, mediķi, un jebkurš šīs valsts iedzīvotājs – vēl lielākā mērā. Glābjoties no izpildvaras tuvredzības sekām, valstī notiek tas, ka Latvijas ražotāji cenšas aiziet no šīs slikti strādājošās izpildvaras un līdzīgi ekonomiskajiem emigrantiem atstāt šīs valsts ekonomisko zonu, lai dibinātu saites ar pasūtītājiem ārpus valsts. Bizness Latviju pamet, un tur nav vainīga nedz izglītība, nedz zinātne, bet gan nekvalificētā izpildvara, kuras rindās nav zinātnieku, nav nozaru stratēģu, bet kura ir kļuvusi par šauri ierēdnieciski domājošiem grāmatvežiem, kas spējīgi domāt vien dilstošā budžeta ietvaros, neuzdodot pašu būtiskāko jautājumu – kāpēc skaitļi nepieaug.

Šis jautājums ir aktualizējies gadu mijā, kad ap 500 jauno zinātnieku, kuri strādā dažādās zinātniskajās institūcijas un kuri ar Eiropas Savienības fondu finansējumu trīs gadu laikā saņēma grantus savas kvalifikācijas nodrošināšanai un eksistencei – doktora darba izstrādei, pētījumiem, pieredzes apmaiņai, savām algām, ar janvāri finansējumu zaudē, jo Finansu ministrija, pēc manām domām, šo finansējumu sadalīja nepareizā secībā. Krīzes gadu sākumā izvēloties grantus sociālā spilvena funkcijai, netika iepirktas tehnoloģijas, ar kurām attīstīt jaunās izstrādnes. Tagad, kad trīs gadu grantu finansējums personāliju attīstībai ir beidzies, Finansu ministrija piešķirs līdzekļus tehnoloģiju iepirkšanai. Veidojas absurda situācija: būs mašīnas, bet cilvēkiem nebūs darba, nebūs algu. Šī secība varēja būt vai nu otrāda – vispirms tehnoloģija, kuru daļēji var apgūt jau ar esošo pieredzi vai, ideālākajā variantā būtu to darīt vienlaicīgi: attīstīt tehnoloģiju un veidot sociālo amortizāciju, lai zinātnieki uz šīs tehnoloģijas varētu veikt savas zinātniskās izstrādnes. Tad, kad būs nodrošināta jaunā tehnoloģija, cik no šiem zinātniekiem būs palikuši Latvijā – tā ir traģēdija, kuru valdība un izpildvara netika nedz modelējusi, nedz spēj vērst par labu ar bezsatura frāzi par “politisko atbildību”. Par finansējuma pārdales un menedžmenta prasmi izpildstruktūrās bieži vien nākas šaubīties, ja uzdodam jautājumu – kā četrus gadus pēc krīzes perioda valdība drīkst nepildīt pašas pieņemtā un neatceltā Latvijas Republikas Zinātniskās darbības likuma 33.panta normu, kura paredz ikgadēju zinātnes finansējuma palielinājumu 0,15% apmērā no IKP. 2009. gadā sekoja 50% izglītības un zinātnes budžeta samazinājums, par kura kompensāciju vai atjaunošanu agrākajā apmērā netiek runāts. Lai gan premjers ik brīdi stāsta, ka ekonomiskie rādītāji uzlabojas – kā var teiktajam ticēt, ka bez attīstības novārtā atstātajās zinātnes ganībās iespējama pilnvērtīga raža?

Vai, mēģinot atrast vainīgo un uzstādot diagnozi, būs līdzēts? Jājautā –kas notiks, kad vainīgais tiks identificēts, un kas tiks likts vietā? Ko Latvijas valsts liks vietā izglītības un zinātnes apcirpšanai? Absolūtajos budžeta skaitļos jau nav iespējams finansējuma palielinājums, bet gan tikai esošā budžeta pārdale ar krītošu soli, voluntāri samazinot pretendentu skaitu. Ja notiktu brīnums un izglītības un zinātnes budžets palielinātos, tad būtu iespējams konkurences ceļā cīnīties, pieteikt savus projektus un izstrādnes.

Gribas pasacīt, ka arī mākslas pasaule neatrodas tālu no eksaktajām zinātnēm, modernajām ciparu tehnoloģijām, ergonomiskajiem aprēķiniem, ekoloģiski tīro vai citām fizikālām īpašībām apveltīto jauno materiālu izmantojuma modes, dizaina vai interjera vajadzībām. Latvijas Mākslas akadēmijā starptautiski atzītā līmenī darbojas Vizuālās komunikācijas, Dizaina, Vides mākslas, Modes dizaina un citas nodaļas, kuras šodien rada augstvērtīgus datormākslas projektus, modernu produktu izstrādnes, tērpu, mēbeļu, sadzīves dizaina priekšmetu modeļus, kuru ergonomiskās, tehnoloģiskās un ekoloģiskās īpašības un citi tehniskie parametri ir saskaņoti ar cilvēka fizioloģiju, bioenerģētiku, mūsdienu dzīves telpai un videi izvirzītajām higiēnas, kā arī estētikas prasībām. Tie ir projekti, kas top starpdisciplinārajā vidē sazobē ne tikai ar tehniku, materiālu fiziku vai elektroniku, bet arī ar pedagoģiju, medicīnu un daudz ko citu. Mūsu doktoranti izstrādā cilvēkiem ar kustību vai attīstības traucējumiem draudzīgus darbarīkus, rotaļlietas, mehānismus, kas palīdz atveseļoties pēc smagām slimībām, un tādējādi talkā nāk arī dabaszinātnes. Par Latvijas mākslinieku fantastisko moderno tehnoloģiju un estētikas pārvaldījuma līmeni liecina 2012. gada pavasarī ICOMOS ekspertu vizīte Azerbaidžanā, kur apmēram 30 km no galvaspilsētas, vietā ar aptuveni 30 000 gadu seniem klinšu zīmējumiem ir uzcelts izcils muzejs. UNESCO un ICOMOS daudz pieredzējušie un pasauli iepazinušie eksperti šajā muzejā bija pozitīvā nozīmē šokēti par augsti kvalitatīvo un saturīgo vizuālo informāciju, kas bija pasniegta ar moderno digitālo tehnoloģiju, muzeja dizaina, gleznojumu, stendu, diagrammu un visu noformējuma ansambli un vaicāja direktorei, kas ir šie lieliskie mākslinieki. Muzeja direktore lepni sacīja, ka tie ir mākslinieki no Latvijas, kuri Dāvida Mitrēvica vadībā uzņēmumā Dd Studio ir izstrādājuši gan kompjūterprogrammātiku tūrisma informācijai, ļaujot ar modernām tehnoloģijām iegūt enciklopēdisku ieskatu vēsturē, gan radījuši iespēju skatītājiem pašiem modelēt dažādas kultūras situācijas. Tas pārliecina, ka māksla, modernā zinātne un tehnoloģijas spēj atrast ļoti tuvu saradotas attiecības.

Ar LZA prezidentu akadēmiķi Ojāru Spārīti
sarunājās Zaiga Kipere