Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas
laboratorijas vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore MAIJA DAMBROVA.

No kreisās: L`ORÉAL Latvijas stipendiju „Sievietēm zinātnē” ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstu laureātes Elīna Škapare (2012), Baiba Švalbe (2011), Dr. pharm. Maija Dambrova (2006), Dr. med. Līga Zvejniece (2009).

Mums vajag vislabāko Lai būtu labāks priekšstats, lūdzu, raksturojiet savu laboratoriju. Mēs pētām mūsu institūtā sintezēto vielu zāļu potenciālu. Tas parasti notiek tā, ka mums ir jāizdomā, kam jaunā sintezētā viela varētu būt noderīga – sirdij, smadzenēm vai citai „sāpīgai vietai”, ar kādām metodēm mēs to pārbaudīsim. Vai tas notiks šūnu līmenī, dzīvnieku eksperimentos, izmantojot bioķīmijas, molekulārās bioloģijas pieejas. Kad es pirms desmit gadiem atgriezos no Zviedrijas Latvijā, mums nebija aparatūras un reaģentu.

Starptautiskā farmakologu konferencē ICP2012 Rīgā, no kreisās, RSU doktorante Elīna Škapare, Dr. pharm. Maija Dambrova, LZA goda doktors Boriss Simkhovičs (ASV) un Dr. pharm. Edgars Liepiņš.

Toreiz es teicu, ka mums ir jādomā ātrāk, jo tad, kad mēs sūtām savus rezultātus uz ārzemju žurnāliem vai patentēt, tad neviens neņems tos pretī tikai tāpēc, ka mēs esam labi cilvēki un čakli strādājuši. Mums vajag vislabāko. Tas tobrīd bija mūsu mērķis.  Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā šīs lietas tika sakārtotas. Līdz tam mēs izmantojām skandināvu institūcijas un draugus, ar kuriem sadarbojāmies. Tagad, protams, mēs arī sadarbojaties. Latvija ir maza zeme, un konkurence ir tāda, kāda tā ir. Nav grūti būt pirmajam Latvijā. Mani jaunieši smaida, ja dzird sakām “pirmo reizi Latvijā”, jo mums katru dienu kaut kas ir “pirmo reizi Latvijā”. Bet gadās arī “pirmo reizi pasaulē”, ko apliecina starptautiskie patenti, kur mūsu institūtā radītajām vielām tiešām ir pierādīta aktivitāte pirmo reizi pasaulē. Ja rezultāts ir akceptēts kā starptautisks patents, tas nozīmē, ka eksperti ir pateikuši – jā līdz šim to neviens nezināja un nevarēja iedomāties, tas tiešām ir atklājums.  Otra lieta ir rezultātu publicēšana. Man ir teikuši, ka no Latvijas mēs nekad labos žurnālos nenopublicēsimies, ir jāņem ārzemju līdzautori. Tagad par to gribas smaidīt. Skaidrs, ka pēc manas atgriešanās bija dažus gadus pauzīte, kamēr lietas sakārtojās. Bet šobrīd mums aizstāvas jaunie zinātņu doktori, un viņu disertācijas ir tādas, ka, ja nebūtu pie autora vārda rakstīta “Latvija”, tad varētu domāt, ka tā tapusi Stokholmā, Londonā vai citur pasaulē nopietnā zinātnes līmenī strādājošā universitātē.

Potenciāls šeit ir, ja vien ir vēlēšanās un māka piesaistīt līdzekļus – šajā ziņā es esmu optimiste, jo skaidri zinu, ka mēs varam izdomāt, kas ir aktuāls un kas arī citiem ir interesants, kas vajadzīgs industrijai. Visu laiku laboratorijā ir sajūta, ka tūlīt–tūlīt būs, ka sapratīsim, atklāsim, pierādīsim. Un tad vakarā ir grūti atstāt lietas rītdienai, un gribas pasteidzināt, lai rītdiena iestājas jau šodien.

Kad es ārzemēs stāstu par savām studiju gaitām un izglītību, tad visi saka: ”Vai, cik interesanti!” Es beidzu vidusskolu Gulbenē līdz ar Gaorbačova “pārkārtošanos” un iestājos Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. Es to pabeidzu 1991. gadā, kad Latvija jau bija ar vienu kāju brīva, bet diploms man joprojām bija sarkanais, padomju. Taču mums vairs nebija tā saucamās sadales. Pa tiem pieciem gadiem dzīve bija pagriezusies pilnīgi savādāk. Es nebiju varējusi iedomāties, ka es vispār kādreiz varētu braukt uz ārzemēm. Pat vēl smieklīgāk – skolā es biju nelaimīga, kad mani iedalīja angļu valodas mācīšanās grupā, jo man likās, ka es savā dzīvē nesastapšu nevienu dzīvu angli, ar ko es varētu aprunāties. Ja es tiktu vācu valodas apguves grupā, tad man vismaz būtu cerība aizbraukt uz VDR. Beidzu universitāti kā ķīmiķe, ieguvu arī maģistra grādu bioloģijā un nonācu Latvijas Organiskās sintēzes institūtā toreizējā Farmakoloģijas laboratorijā. Kad “durvis atvērās”, es pabiju Šveicē, no kurienes 1993. gadā atsūtīju uz institūtu pirmo e–pastu savā dzīvē. Pēc tam ieguvu stipendiju pētījumu veikšanai Somijā, kur es Kopio Universitātē Somijas ziemeļos pavadīju kopā septiņus mēnešus. Pa to laiku mana darbu vadītāja OSI Ruta Muceniece jau bija nokļuvusi Zviedrijā, kur profesors meklēja apmaiņas stipendijām kādu studentu (viņš gan dikti bija gribējis puisi). 90. gadu sākums Latvijas zinātnē bija, maigi izsakoties, sarežģīts. Es stipendiju dabūju un ar domu, ka uz deviņiem mēnešiem, aizbraucu uz Upsalas Universitāti. Pirmajā laikā pat necentos mācīties zviedru valodu. Domāju – ja es runāju latviski, angliski, krieviski, tad varbūt vajadzētu mācīties franču vai spāņu valodu. Bet sanāca tā, ka es zviedru valodu māku tīri labi. Parasti gan, ja mani dzird runājam, zviedri saka, ka es esmu somiete, jo somiem vārds Maija ir diezgan populārs. Zviedri man ir teikuši, ka var just, ka ir akcents, bet tas nav ne slāvu, ne arābu. No kurienes vēl es varētu būt? Droši vien no Somijas.

Runājot ar kādu no Latvijas atbraukušu studentu Upsalā, mēs prasījām viņa domas par pasniedzējiem Latvijā. Viņš ar platu smaidu atbildēja ar vārdiem, kurus es bieži citēju: “Latvija ir maza zeme, kurā dzīvo tikai labi un ļoti labi cilvēki.” Es to varētu papildināt: ”Kurā strādā tikai izcili un ļoti izcili zinātnieki”. Mums laboratorijā bija plānots uzsākt eksperimentus ar izolēto sirdi. Bet mums bija zināmas problēmas ar metodiku pārņemšanu no pieredzējušiem zinātniekiem. “Lasiet instrukcijas!” Taču operāciju labāk ir vienu reizi redzēt nekā desmit rakstus izlasīt. Tajā laikā Latvijas–ASV sadarbības ietvaros bija pieejami nelieli granti zinātniskai sadarbībai. Tad mēs sameklējām mildronāta bioķīmijas tēvu Borisu Simkhoviču, kurš dzīvo Losandželosā, aizbraucām pie viņa, un viņš kolēģim Edgaram Liepiņam parādīja, kā tas ir darāms. Nākošajos divos gados Edgars sakārtoja lietas Latvijā, un tagad jau mums arī ir pavisam cita aparatūra. Laboratorijas jaunieši šobrīd raksta rakstu par to, kā pareizi jāveic žurkas izolētās sirds eksperiments, bet sākumā ir svarīgi aizbraukt un redzēt ar savām acīm, aprunāties ar pieredzējušiem ekspertiem savā lauciņā. Upsalā, piemēram, es redzēju, kā viņiem ir organizēta laboratorijas dzīvnieku izmantošana. Arī mūsu laboratorijā tā ir būtiska darba sastāvdaļa, jo, lai pārbaudītu, vai viela ir vai nav aktīva, ir jāizmanto dzīvnieki. Mums nav īpaši jāpielāgojas nekādām Eiropas direktīvām, jo mums jau viss tieši tā arī notiek. Labi, tur varbūt telpas ir plašākas vai glītākas, bet te nevienam dzīvniekam nav lieki jācieš, jo viss tiek darīts ar atsāpināšanu, un lielākā daļa žurku nodzīvo laimīgu žurkas dzīvi savā būrītī, graužot pareizu barību, un aizmieg narkozē, lai vairs nepamostos.

Redzēt, kāda Upsalas Universitātē ir darba organizācija, kā iekārtotas laboratorijas, kāda tur ir aparatūra, kuras, protams, mums tolaik nebija, – tā ir milzīga pieredze. Ja mēs gribam izpētīt vielas darbības mehānismu, tad ir jāzina, kā tas vislabāk darāms. Molekulārā bioloģija, bioķīmija, modernas analītiskās ķīmijas metodes – tās lietas pārdesmit gadu atpakaļ vēl nebija tik pieejamas, bet tagad farmakoloģijā, pētot zāles, tev ir jābūt skaidrībai līdz pašām sīkākajām detaļām, kur tā viela dzīvajā organismā aizies un vai no tās būs efekts, vai toksikoloģija un ...

...defekts.

Tas ir tieši tas, ar ko mēs te nodarbojamies. Ārzemēs mēdz uzdot trīs jautājumus: no kurienes tu esi, ko tu te dari un kad tu brauksi prom? Vienā dienā es jokodamies teicu, ka braukšu prom rītdien. Tad viņi sāka uztraukties, kas man Zviedrijā nepatīk. Es atkal pa jokam teicu, ka Zviedrijā ir pasliktinājusies kriminogēnā situācija (iedomājieties 90. gadu beigas Latvijā!). Īstenībā bija tā, ka Kalviņa kungs (OSI direktors akadēmiķis Ivars Kalviņš – red.) jau kādu laiciņu sūtīja man e–pastus par to, kā viņš redz jauno zāļu testēšanu OSI nākotnē. Es domāju, ka Ivars ir bijis ļoti aktīvs un veiksmīgs, piesaistot jaunos cilvēkus, kas bija gan te, gan ārzemēs, turklāt ne tikai zinātnes, bet arī vadīšanas lietās. Otrkārt, tajā laikā man kopā ar zviedru kolēģiem bija uzrakstījies patents un bija firma, kurai vajadzēja sintezēt vielas. Vielu sintēze sākās arī Rīgā un vajadzēja sakārtot šo vielu testēšanu. Mana atgriešanās faktiski bija saistīta ar institūta sadarbību ar šo zviedru firmu. Bieži notika sanāksmes, kurās vajadzēja tulkot no zviedru, krievu, latviešu valodas uz visām pusēm un vakarā man reizēm likās, ka es attaisīšu muti, bet, kura valoda no manis birs laukā, to es nezināju. Viena lieta ir skrīnēt un skatīties aktivitātes tām vielām, ko iedod ķīmiķi, un otra ir domāt dziļāk par jauno zāļu mērķi. Pēdējie gadi mums ir bijuši ļoti veiksmīgi un vairākus iepriekšējos gadus mūsu laboratorijas cilvēki, mani ieskaitot, tika atzīmēti Latvijas Zinātņu akadēmijas nosauktajos izcilākajos Latvijas zinātnes gada sasniegumos. Tie stāsti ir tik aizraujoši, ka tad, kad populārzinātniski jāstāsta, kā ir ar jaunu zāļu pētīšanu Latvijā, es ar grūtībām izvēlos, par ko runāt. Piemēram, sadarbībā ar Dr. biol Kasparu Tāru no Biomedicīnas studiju un pētījumu centra nodarbojāmies ar viena mildronāta darbības mehānismā iesaistīta enzīma kristalizēšanu (2010. gada sasniegams teorētiskajā zinātnē). Eksperimenti nesanāca, nesanāca, nesanāca, līdz beidzot – sanāca! Mūsu laboratorijā tika veikta pētījuma bioķīmiskā daļa. Nodomājām rakstīt rakstu, turklāt, atšifrējot spektrus, noskaidrojām, ka enzīms satur cinka jonu, ko pirms tam neviens nezināja. Izrādījās, ka “anglīši”, kā mēs mīļi saucam konkurējošo grupu, Oksfordā dara līdzīgas lietas. Tomēr mēs pirmie publicējām rakstu. Angļi pēc tam publicēja plašāku ziņojumu, jo viņiem bija pētīts nevis viens enzīms, bet vairāki, un citēja mūs! Tie ir tie brīži, kas dod gandarījumu.

Es varu godīgi teikt, ka man ļoti patīk tas, ko mēs darām. Varu droši apgalvot, ka Latvijā ir cilvēki, kam zinātne un atklājumi ir sirdslieta. Protams, sadarbojamies ar ārzemju kolēģiem, bet šobrīd rit pielietojamās zinātnes projekti, kas ir tik konkrēti, ka nevar atļauties aizbraukt uz vairākiem mēnešiem, taču es pilnīgi noteikti atbalstu došanos pieredzes apmaiņā. Tālākais ir katra paša ziņā atbilstoši viņa vēlmēm. Salīdzinot ar to, kā Latvijā bija pirms desmit gadiem, daudz kas ir savādāk. Viens no maniem izteicieniem ir, ka es labāk lauzu galvu, kā naudu iztērēt nevis, kur to dabūt. Labāk ir dabūt projektu, kur jāraksta daudz papīru atskaitēs, nekā nedabūt nekā. Gribētos, protams, prognozējamāku valsts politiku zinātnes finansēšanas jautājumos.

Runājot par jauniem cilvēkiem, laboratorijas kolēģi aizstāv doktora grādus katru otro gadu: Edgars Liepiņš 2005. gadā, Līga Zvejniece 2007. gadā, Reinis Vilšķērsts 2009.gadā, Jānis Kūka 2011. gadā. Tagad stafeti aizstāvēties pārņem doktorantes Elīna Škapare, Baiba Švalbe un Marina Makrecka.

Maniem doktorantiem ir pietiekami starptautisku publikāciju. Es šai ziņā esmu ļoti principiāla, un neaizstāvas neviens, kurš nav uzrakstījis rakstu, kurš pats nav izcīnījies ar recenzentiem, saņēmis bargos jautājumus un kurš neorientējas zinātnisko pētījumu procesā no eksperimenta plānošanas un datu ieguves līdz to publiskošanai. Lai kas ar jaunajiem doktoriem pēc tam notiktu, lai kurp viņi dotos strādāt, viņi zinās, kā “taisīt zinātni” – kā rakstīt finansējuma pieteikumus, kā noformēt publikācijas, kā komunicēt ar kolēģiem. Arī pašam cilvēkam ir daudz vairāk prieka, kad tu redzi, ko esi izdarījis un ieguvis. Tu esi raksta pirmais autors nevis tāpēc, kā tā tur ir ierakstīts, bet ka tu jūties kā pirmais autors. Tad par doktorantūras laiku ir ne tikai patīkamas atmiņas, bet arī iemaņas un CV, kas palīdz turpmākajā karjerā. Tas nav kā uzrakstīt uz vizītkartes Dr. un pēc tam par to aizmirst.

Latvija ir maza, bet stipra zeme. Šajā sakarā es gribu izstāstīt stāstu, ko dzirdēju no kāda dāņu profesora. Stāsts ir par to, kā trīs mūki brauca ezerā makšķerēt, divi veci un viens jauns. Viņi iebrauca ezerā, viņiem ir līdzi vīns un maize. Viņi makšķerē, tad maize un vīns beidzas, viens no vecajiem mūkiem nopūšas un saka – labi, es aiziešu pakaļ, un par milzīgu izbrīnu jaunajam mūkam pa ūdens virsu aiziet uz krastu. Pēc brītiņa situācija atkārtojas un pēc maizes un vīna aiziet otrs vecais mūks. Trešo reizi jaunais saka – laikam tagad ir mana kārta, pārkāpj pāri laivas malai un iegāžas ūdenī. Vecie mūki saskatās un saka: ”Laikam taču mēs viņam nepateicām, kur ir akmeņi”. To var attiecināt gan uz to, ka Latvija zina, pa kuriem akmeņiem no grūtībām mēģināt tikt malā, gan arī uz to, ka jaunajiem ir jāparāda šie akmeņi, jādod zināšanas, kā veiksmīgi sasniegt krastu. Dalīšanās ar informāciju, it sevišķi zinātnē, pasaulē šobrīd ir tādā līmenī, ka tu nevari sēdēt kā alķīmiķis savā pagrabā. Tev ir jāapmainās ar informāciju, jābūt apritē, tajā skaitā – starptautiskajā. Lai tavi rezultāti palīdzētu atrast jaunus risinājumus un izdarīt atklājumus citiem zinātniekiem visā pasaulē.

Ja tu dziļi dvēselē esi zinātnieks, tad brīžos, kad, kā Astrīdas Lindgrēnes Emīlam “pielec”, kad saproti – ir!, aizmirsti par problēmām. Vai svarīgākais ir sakārtotāka un it kā bagātāka dzīve ārzemēs, vai arī tas, ka šeit ir māju izjūta. Pasaule ir maza, un ar modernajām komunikācijas iespējām daudzos gadījumos ir pilnīgi vienalga, kur atrodies. Jaunajiem zinātniekiem būtiski ir tas, kur tiks satikts pasniedzējs, kuru visu mūžu varēs saukt par skolotāju – Latvijā vai kur citur pasaulē. Līdz ar to katra paša ziņā ir tas, kā viņš šo dzīvi un karjeru zinātnē būvē. Es varu teikt tikai to – kaut arī Latvija ir maza zeme, šeit ir iespējas. Ne tikai runājot par aparatūru, bet arī par karjeras izaugsmes iespējām. Ārzemēs varbūt būs jāgaida garā rindā, un tur vienalga būsi ārzemnieks, bet savas mājas ir savas mājas un, vismaz tuvākajā desmitgadē, es „ķertu momentu” Latvijā.