Kas notiek Salaspils atomreaktorā?

8-02-2013
zv/zv442-5.jpg

Šī gada 5. februārī Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta Cietvielu radiācijas ķīmijas laboratorija būtu svinējusi sava šefa, radiācijas ķīmijas virziena iedibinātāja, LZA akadēmiķa Jura Tīlika dzimšanas dienu, ja ne 2007. gada 26. janvāra rīts, kas nesa skarbo ziņu par akadēmiķa pēkšņo došanos aizsaules ceļos.


Kādā no biedrības “Salaspils zinātniskais atomreaktors” sanākšanām tika godināts radiobiologs Arnolds Millers viņa 90. jubilejā. Lai nebūtu viena starp kungiem, Gunta Ķizāne fotografēties pieaicināja laboratorijas doktoranti Līgu Avotiņu un studenti Olgu Paškovu. 

Šogad 5. februārī viņa laboratorijā Juri Tīliku savā ikmēneša sanākšanā pieminēja biedrības Salaspils zinātniskais atomreaktors senie cīņu biedri.  Laboratorijas vadītāja un vadošā pētniece Dr. chem. Gunta Ķizāne ar lepnumu izrādīja laboratorijas telpas, kuras ir aprīkotas atbilstoši pētījumu virzieniem un kurās netrūkst jaunu, enerģisku pētnieku. “Mēs te esam trīs paaudzes – vecmāmiņu paaudzi pārstāvu es, nākamā ir 1960. gados dzimušie un tad visjaunākā – 1980. gados dzimušie. Šobrīd man ir četri doktoranti. Treknajos gados mēs paši nedzīvojām trekni, bet visu naudu ieguldījām aparatūrā, un šobrīd jaunajiem ir ar ko strādāt.” Jautāju, kas būs ar doktorantiem, kad viņi paliks bez Eiropas stipendijām. “Man visi doktoranti strādā projektos, Eiropas stipendiju šobrīd nesaņem neviens,” saka Gunta Ķizāne. Un projektu pagaidām ir pietiekoši. Lai nosaucam kaut vai līdzdalību starptautiskā kodoltermiskā reaktora projektā ITER (International Thermonuclear Experimental Reactor), kurā Latvijas zinātnieki no LU Cietvielu fizikas institūta, LU Fizikas institūta, LU Ķīmijas fakultātes, LU Ķīmiskās fizikas institūta u.c. piedalās plazmas uzturēšanas magnētiskā apvalka izveidē, jaunu specifisku materiālu teorētiskā modelēšanā, materiālu un piemaisījumu diagnostikā reaktora apvalkā, tritija kontrolē reaktorā atkarībā no magnētiskā lauka, temperatūras un radiācijas.

Taču šoreiz mūsu sarunas temats ir daudz piezemētāks un praktiskāks un ir saistīts ar to, kas notiek Salaspils atomreaktorā.

“Vai tad tur nav dzeloņdrāšu žogs riņķī, nikni suņi priekšā un uzraksts “Stoi, streļaķ budu!” (protams, latviešu valodā)?”

“Reaktors pieder Latvijas Universitātei un tajā pat laikā arī Valsts vides un meteoroloģijas centram, tātad – it kā ir mūsu un nav mūsu. Mēs šobrīd papildinām universitātes zinātņu prorektoram Indriķim Muižniekam materiālus koncepcijai, ar kuru iet uz ministriju, un kur ir visi dati – gadi, Ministru kabineta lēmumi, kas ir un kas nav izdarīts. Vārdu sakot, kāda ir reālā situācija, lai Muižnieks var prasīt naudu, jo pašreiz mēs dzīvojam uz universitātes rēķina. Jānis Rudzītis ir atbildīgais par reaktoru, administratīvais saimnieks tur uz vietas, bet atomreaktors ir mūsu laboratorijas rūpju daļa. Nāksim kopā, apkoposim materiālus, paskaitīsim, cik naudiņas ir iedots un kā tā izlietota un cik patiesība vajadzēja atbilstoši MK lēmumiem saņemt. Šobrīd atomreaktors ir pārgājis uz pašfinansēšanu. Kā var iekārta, kas ir uzskaitē Starptautiskajā atomenerģijas aģentūrā, būt pašfinansējama! Reaktorā naudu pelna Sekundārā standarta dozimetrijas laboratorija. Mēs to esam akreditējuši, ar pasūtītāju palīdzību iegādājušies dažādus standartus, tā saucamo neitronu bumbu – detektoru, kas ir loti svarīgi Inčukalna gāzes krātuvei. Ir lietas, ar ko mēs esam unikāli. Mūsu laboratorija var noteikt neitronu plūsmu un kontrolēt visus ar neitroniem saistītus avotus. To izmanto Inčukalna pazemes gāzes krātuve, kas ar neitronu avota palīdzību nosaka mitruma saturu gāzē, tātad – gāzes kvalitāti. Tur strādā ļoti labi cilvēki, tāds Arturs Caucis. Kad aizbraucu, redzēju,. cik Inčukalnā ir skaisti! Tiesa, tas neitronu avots atrodas tādā nathing special būdiņā, bet tas ir ļoti nopietns neitronu avots. Tur viss ir drošības robežās, mēs viņus kontrolējam, pārbaudām, vai avotam nav radušās kādas deformācijas, sasmērējumi. Vai dozas jauda nav nonākusi ārpusē, vai nav neitronu noplūdes , vai cilvēki var droši strādāt ar neitronu avotu – vest to uz urbumiem, laist iekšā.” “ Nevar paņemt gāzes paraugu no urbuma un aizvest uz laboratoriju?” “Nevar gan. Tur Muhameds nevar aiziet pie kalna, bet kalnam jānāk pie Muhameda. Uz mūsu laboratoriju brauc no Igaunijas dienvidu daļas, Valgas, Tartu, lai nav jābrauc uz Somiju. Kalibrē un testē mērinstrumentus, lai varētu veikt mērījumus. Pārbauda arī zobu tehniķiem svina pārklājumus, vairogdziedzeru aizsargus.”

“Ko vēl laboratorija var piedāvāt?”

“Pārbaudīt fona dozas jaudas dažādās vietās un telpās. Var noteikt paraugu radioaktivitāti, piemēram, kontrolēt zemes paraugus. Var aizbraukt pārbaudīt radona koncentrāciju gaisā lepno savrupmāju pagrabos, kur ir ar granītu apdarinātas sienas un slikta ventilācija. Granītā jau sastopami visi urāna un torija sabrukšanas produkti .” “Tā jau saka, ka Rīgā visaugstākais radiācijas līmenis ir pie Ministru kabineta.” “Ārlietu ministrijā arī ir viena granīta kolona. Tā kā japāņi var iet mērīt radiāciju tur, nav jābrauc uz Salaspili. Tur mums ļoti labi strādā Oksana Skripnika, Lapenas izaudzināta, pabeigusi divas maģistrantūras. Ļoti laba, spējīga meitene. Viņa vada Sekundārā standarta laboratoriju, visu darbu veic ar milzīgu rūpību, pie tam ar aizrautību. Protams, mums vēl laboratorijā jāapgūst un jāakreditē papildus metodes, jāpērk klāt jauni standarti, jonizācijas kameras. Mēs esam procesā.”

“Kā Salaspils reaktors tiek uzturēts?”

“Kā mēs sakām, Salaspils kodolreaktora kompleksa telpās apkure ir ciešama, bet reaktora zālē tiek uzturēta minimālā atbilstošā temperatūra 8 –9 grādi, tur vairāk arī nevajag. Bez laboratorijas, kas strādā reaktorā, mēs vēl pieņemam uz brīvlaišanu radioaktīvos atkritumus no slimnīcām. Radioaktīvajam jodam, piemēram, pussabrukšanas periods ir 7–8 dienas, pēc tam atkritumi ir nekaitīgi. Fosforam pussabrukšanas periods ir 14 dienas, pēc pusgada visu var izliet izlietnē. Visu laiku notiek reaktora monitorings, tiek sekots ēkas tehniskajam stāvoklim, lai neiebrūk jumti, lai ir siltums, ūdens, lai darbojas visas komunikācijas.”

“Kas notika ar ciklotrona projektu?”

“Absurds! Viss ir gandrīz noklusis. Pirmais variants nomira tādēļ, ka nebija valsts un publiskā finansējuma likuma. Tad atkal izsludināja konkursu, kurā uzvarēja divi projekti ar vienādu punktu skaitu, bet kāpēc tie veči nevarēja sanākt kopā un uztaisīt vienu labu projektu? Pirmajā projektā, es to nosauktu par Tīlika projektu, Daugavas abi krasti – Gaiļezers un Stradiņi – bija vienoti. Vēža agrīnā diagnostika ir tik vajadzīga lieta! Visi tie zinātnieki, kas pēdējo gadu laikā ir aizgājuši bojā, varbūt vēl šodien dzīvotu, ja būtu bijusi iespējama vēža agrīnā diagnostika. Bet tagad – nekā. Tīlika vairs nav. Daktere Vēvere no Latvijas Onkoloģijas centra, kura bija viena no šī projekta entuziastēm un bīdītājām, vispār ir aizbraukusi no Latvijas.”

“Toreiz šķita, ka teju teju viss būs. Nevarēja tikai izvēlēties, vai aparatūru uzstādīs beļģu vai kanādiešu firma.”

“Tā jau bija domāts, ka mēs kodolsintēzei vajadzīgos pētījumus ar neitroniem varēsim veikt tepat..”

Lai lasītājiem atgādinātu šo skumjo stāstu, der ielūkoties 2005. gada (!) “Zinātnes Vēstneša”publikācijā “Par Nacionālo ciklotrona centru un tā izmantošanas perspektīvām” (ZV nr.9 2005.g.9.maijs), kas ir LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu un Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas kopsēdes atreferējums līdz ar lēmumu, kura pirmais punkts skan šādi: “LZA FTZN un ĶBMZN atbalsta Nacionālā daudzfunkcionālā ciklotrona centra izveidošanu Salaspilī. Nacionālais ciklotrona centrs dos jaunas iespējas medicīnai, kā arī zinātnisko un pielietojamo pētījumu veikšanai Latvijas zinātnei prioritārajos virzienos ķīmijā, fizikā, bioloģijā un medicīnā.” Tam sekoja vēl vairāki izvērsti punkti un apakšpunkti, kā arī Latvijas Onkoloģijas centra Staru terapijas bloka vadītājas Dr. I. Vēveres publikācija “Pozitronu emisijas tomogrāfija un onkoloģija” par to, ka ciklotrons spētu nodrošināt Latvijas iedzīvotājiem pozitronu emisijas tomogrāfiju vēža agrīno stadiju diagnosticēšanai. Daktere savu rakstiņu beidz ar vārdiem: “Veiksmīgai projekta realizācijai mums ir nepieciešama valdība, kura saprot ekonomisko efektu, pielietojot it kā dārgu metodi, bet gala rezultātā ietaupot, un kura atrod finansējumu savlaicīgai speciālistu sagatavošanai. Projekta realizācija paver ļoti plašas iespējas Latvijas valstij ieņemt nozīmīgu vietu Eiropas valstu vidū daudzās zinātnes nozarēs, jo tik jaudīgas iekārtas tuvāko tūkstošu kilometru radiusā nav. Šobrīd mums ir valdība, kura neapzinās zinātnes lomu jau tā izsīkstošo valsts cilvēkresursu un ekonomikas saglabāšanā, bet ir medicīnas un radiācijas fanātiķi, kuri tomēr cer, ka lēmējvara un izpildvara spēs saprast situācijas nopietnību.”

Diemžēl nespēja. Ne treknajos gados, ne, vēl jo vairāk, krīzes laikā. Saka, ka nu jau mēs esot krīzi pārvarējuši... Varbūt beidzot tagad?

Z.Kipere

Pēdējā atjaunošana 8-02-2013
Powered by Elxis - Open Source CMS