6. februārī Latvijas Zinātņu akadēmijā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas izbraukuma sēdes dalībniekus un Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības pārstāvjus sagaidīja Latvijas vēstures institūta sarūpēta zupas virtuve ar auzu pārslu putru un tēju, simbolizējot trūcīgo statusu, kādā nonākuši Latvijas zinātnieki – nācijas intelektuālā elite.

Saeimas komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete pateicās zinātniekiem par aktīvo līdzdalību Zinātniskās darbības likuma pilnveidošanā – to paredzēts Saeimā pieņemt nākamajā ceturtdienā, līdz ar to tiks atvieglota izgudrojumu noformēšanas procedūra un precizēts institūtu statuss. Zinātni rada konkrēti pētnieki, ilgus gadus rūpīgi audzināts intelektuālais potenciāls, kurš cirtis ceļu zinātnes džungļos. Tas ir pelnījis valsts aizsardzību. Saeimas komisija ir saņēmusi zinātnieku vēstuli ar bažām par stāvokli zinātnē un to apspriedusi savās sēdēs (ar stenogrammu var iepazīties internetā).

LIZDA priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško teica, ka jau gadu arodbiedrība nesekmīgi cīnās un netiek uz priekšu. Nevar būt valsts, kas nepilda savus likumus un lēmumus. Neesam jau nekāda Āfrikas valsts, kur viss jāsāk no jauna. Nākošajā trīs gadu periodā zinātnei finansu pielikums ir nulle. Interesanti, kā gan iecerēts panākt valsts ekonomisko izrāvienu, ja nedodam naudu tiem, kas ir spējīgi to radīt, ja jaunie zinātnieki, kurus valsts par savu naudu ir izglītojusi, brauc prom, jo neatrod darbu?

Ilze Tarpenciere, ņemot vērā LZA prezidenta Ojāra Spārīša novēlējumu nenodarboties ar vaimanoloģiju, savu uzstāšanos bija pamatojusi ar konkrētiem datiem par finansējumu un zinātnes attīstību Latvijā, atsaucoties uz Zinātniskās darbības likuma 33. pantu par ikgadējo finansējuma palielinājumu, kurš konsekventi netiek pildīts. (Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis savā runā šo normu nosauca par savulaik pieņemtu populistisku politisku lēmumu.) I. Trapenciere skāra sāpīgo grantu piešķiršanas kārtību. Ja institūtam nebūs grantu, tas nevarēs pretendēt uz bāzes finansējumu, un tas institūtam ir nāves spriedums. Valsts pētījumu programmas finansējumu saņem, sākot ar aprīli–maiju, bet par infrastruktūras uzturēšanu jāmaksā jau no janvāra. Ko pa to laiku darīt, piemēram, ar eksperimentiem nepieciešamajiem dzīvniekiem? Iesaldēt?
I. Trapenciere skāra arī Eiropas struktūrfondu finansējumu, jo jaunie zinātnieki, kuri līdz šim saņēmuši 800 latu lielu stipendiju, paliek strādāt par 60 LVL mēnesī no bāzes finansējuma. Kā institūti spēs saglabāt šos zinātniekus? Ministram R. Ķīlim bija labs padoms – meklējiet citu darba devēju! Šis teiciens ieies Latvijas politiķu publisko izteikumu zelta topā līdzās “Kā var nesolīt!” un Nothing special!.

LZP priekšsēdētājs Andrejs Siliņš runāja par zinātnisko projektu starptautisko izvērtēšanu, kur maksimālais iegūstamo punktu skaits ir 75 un 60 un vairāk skaitās labi un ļoti labi, bet nav līdzekļu, lai finansētu visus, kas ieguvuši augstu vērtējumu. LZP rīcībā projektu finansēšanai ir 3,3 miljoni latu – 0,02 % no iepriekšējā gada iekšzemes kopprodukta. No tiem 1 miljons latu paredzēts sadarbības projektiem, kas turpinās, bet 2,3 miljonus latu varētu sadalīt jauniem projektiem. No 354 iesniegtajiem projektiem augstu novērtēti ir 220 (64 %). Ar 2,3 miljoniem LVL ir nofinansēti 64 projekti, bet 156 augsti novērtētie projekti ir palikuši bez finansējuma. To pilnvērtīgai finansēšanai ir nepieciešami papildus 6,7 miljoni LVL.

LZA prezidents Ojārs Spārītis runāja par nepieciešamību konsolidēt augstskolas un apvienot paralelas programmas, bet ir jādomā arī par cilvēkiem. Somijā pirms dažiem gadiem notika humanitāro nozaru pārskatīšana par labu dabaszinātnēm, bet tika radīts sociālais spilvens, lai zinātnieki nenokļūtu uz ielas. Tas, ka Izglītības un zinātnes ministrija lēnīgi – janvārī un februārī – izskata un izvērtē iepriekšējā gada pārskatus, kavē zinātniskajām institūcijām saņemt bāzes finansējumu, radot tām zaudējumus, kas summējas lielos valsts mēroga zaudējumos.

Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamenta vadītāja pienākumu izpildītāja Lauma Sīka, kurai ministrs bija uzticējis smagsvara lokoimotīves lomu ministrijas darbības aizstāvībai, atbildēja ar prettriecienu – institūtu iesūtītās bāzes finansējuma atskaites ir tik nepilnīgas un nekvalitatīvas, ka ministrijai paiet ilgs laiks, lai ar tām tiktu skaidrībā. Izrādās, pilnīgi nepamatotas ir arī sūdzības par zinātnieku slikto atalgojumu, un to var pierādīt ar skaitļiem. Taču skaitļi bija visai dīvaini. Kāda institūta pārstāvis kuluāros izteica izbrīnu, kāpēc vidējā alga viņa institūtā aprēķināta uz 25 darbiniekiem, kaut gan strādā 7O. Vai ņemti vērā tikai doktori, kaut arī algas summa ir kopējā? Kā saka, ir mazi meli, ir lieli meli un ir statistika.

Dace Bula no LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta nosauca darbinieku algas pilnīgi precīzi – vadošajiem pētniekiem 100 LVL, pētniekiem 80 LVL un asistentiem 60 LVL. (Interesanti, kā uz to skatās darba inspekcija?). Gribot negribot jāatzīst, ka nodarbošanās ar zinātni ir dārgs vaļasprieks, varbūt nākamais aiz mākslas darbu kolekcionēšanas, ar ko aizraujas farmācijas un azartspēļu biznesā naudu sapelnījušie

Ministrs Roberts Ķīlis nenoliedza, ka ministrija pilda tikai noteiktu procentu no tai likumos paredzētā, jo “tā Latvijā ir iegājies”. Par brīnišķīgo priekšlikumu zinātniekiem meklēt citu darba devēju jau rakstījām. Liepājnieki bija sapratuši, ka tas varētu arī nozīmēt – meklēt citu izglītības un zinātnes ministru...