Imants Ziedonis ir viena no būtiskākajām parādībām latviešu tautas 20. gadsimta otrajā pusē, paliekama latviešu vērtība uz trešā gadutūkstošu sliekšņa, spilgts uzplaiksnījums mūsu kultūras vēsturē, pat Latvijas vēsturē vispār. Ne tikai Dzejnieks un publicists, ne tikai domātājs, bet arī darītājs, skubinātājs rosībām. “Daudzveidis”, kuram iemirdzas drīz viena, drīz – gluži negaidīti – pavisam cita šķautne, un reizē viengabalaina, latviska personība.

Man ir bijusi laime Imantu pazīt turpat vai pusgadsimtu, piedalīties vairāku viņa ieceru īstenošanā. Esmu uztvēris viņu kā savu vecāko brāli, kurš tevi pamācīs, kuru jāuzklausa, bet, kā jau jaunākajam, šad tad jāizsaka pa piebildei vai iebildei. Imants Ziedonis mums ir viens, tomēr katram arī savs un varbūt arī dažādos gados dažādi uztverams.

Vistuvākā sasaistē ar Imantu bijām Latvijas Kultūras fonda apogeja gados, 1987.–1993. gadā. Manuprāt, nebūs lieki mazliet par to atgādināt, jo šodien vairs retais atceras un piemin 1987. gadā dibināto LKF, tā skaisto emblēmu ar laiviņu un saulīti. Nezinu gan, vai Imants pats šobrīd mīl kavēties atmiņās par fondu, vai atceras to ar gandarījumu, vai tomēr vilšanās izjūtās.

Tas nav ne pirmās Latvijas laikā 1920. gadā iedibinātais Kultūras fonds, nedz arī mūsdienu Kultūrkapitāla fonds, kas sniedz finansu atspaidu kultūrai un tās darbiniekiem. LKF uzplaiksnīja neparastā laikā kā Ziedoņa fonds. Būtībā jau to nenodibināja Rīgā, bet Maskavā kā perestroikas laika instrumentu Raisas Gorbačovas protektorātā un Rīgā darbu sāka vispirms Padomju Kultūras fonda filiāle. Taču toreizējiem varasvīriem pietika prāta, lai fonda priekšgalā akceptētu Imantu (bija jau arī citas potenciālas kandidatūras). Imants nu varēja izvērst savas idejas: Daugavas ceļš, Strēlnieku ceļš, Dzintara ceļš, Likteņarhīvs, Vietvārdu atjaunotnes programma. Viņš prata pulcināt ap sevi kompetentu komandu – intelektuāļus, romantiķus un pragmatiķus (to vidū bija Zigmunds Skujiņš, Imants Lancmanis, Ilmārs Lazovskis, Juris Rubenis, Andrejs Cīrulis, Ramona Umblija, Jānis Graudonis, Vaida Villeruša, vēlāk arī Dainis Īvāns un Pēteris Laķis) un ar savu autoritāti uz līdzenas vietas, neiedomājami straujā tempā izveidoja tautas kustību, kopas Latvijas novados, kas aizsāka Latvijas kultūrvides un pašas tautas sakopšanu.

Nav nejaušība, ka uz šo kopu, vietējās kultūras entuziastu bāzes gadu vēlāk, 1988. gadā veidojās Latvijas Tautas frontes nodaļas, ja nealojos, arī pašas LTF finansējumu sākumā nodrošināja Kultūras fonds. 1989. gada maijā Kultūras fonds, pati pirmā no toreizējās vēl Padomju Latvijas oficiālajām organizācijām, deklarēja savu suverenitāti Dailes teātrī sarīkotajā 1. LKF kongresā un pēc tam dažādos veidos atbalstīja Latvijas ceļu uz neatkarības atjaunošanu.

Šajā laikā varēju stāvēt līdzās Imantam, būdams LKF Prezidija loceklis un vadot LKF Vietvārdu programmu. Panācām vēsturisko nosaukumu atjaunošanu Rīgas ielām un laukumiem, izvēršot īstas “ielu cīņas” par Brīvības ielas, Valdemāra ielas, Doma laukuma, Aspazijas un Basteja bulvāra, Tērbatas ielas nosaukumu atgūšanu. tas notika vēl 1987.–1990. g., pirms Latvija bija atguvusi reālo neatkarību. LKF iestājās arī par Stučkas pilsētas pārdēvēšanu Aizkraukles vārdā (Imantam bija arī alternatīvs priekšlikums Samēni), devām ierosmes pilsētu ģerboņu, karogu restaurēšanai, arī lauvas un krusta atgriešanai lielajā Rīgas ģerbonī, un visam tam savulaik bija liela atsaucība sabiedrībā.

Daudzas Imanta un viņa līdzgaitnieku idejas tika iedzīvinātas, daudz ieceru, cerību diemžēl nespējām piepildīt. Pienāca ilgotie un izcīnītie neatkarības gadi, bet jau 1993. gadā Imants pilnīgi negaidīti atkāpās no fonda priekšsēdētāja amata, kad redzēja, ka viss ievirzās komerciālajos ūdeņos un sākotnēji ideālie mērķi tā kā izplēn. Tiesa, arī pēc Imanta aiziešanas Ramonas Umblijas vadībā 90. gados fondam bija atzīstami veikumi, idejiski sagatavojot Rīgas 800 gadu jubilejas pasākumus, rosinot skaistu lata monētu klajā laišanu, heraldiku, izcilu grāmatu izdošanu, bet visas šīs lietas vairāk saistījās ar Rīgas pilsētu, kura Imantam, šķiet, nebija tik tuva kā Latvijas lauku un mazpilsētu vide.

21. gadsimta sākumā Ziedoņa fonds izčākstēja. Ap 2008. gadu, vēl pirms lielās finanšu krīzes, tas beidza pastāvēt, kā mūsdienās ierasts, ar nelielu skandāliņu un dzeltenās preses komentāriem, bez epitāfijām, epifānijām un kaut formāliem atzinīgas pieminēšanas vārdiem. (Nezinu pat, vai šodien LKF formāli skaitās likvidēts). Esmu tomēr pārliecināts, ka nākotnē saistībā ar Imanta Ziedoņa vārdu kāds vēl atcerēsies arī šo viņa gara uzplaiksnījumu un ierādīs tam pienācīgo vietu Latvijas kultūrvēsturē.

90. gados centos piesaistīt Imantu Ziedoni atjauninātajai Latvijas Zinātņu akadēmijai – ievēlējām viņu par ZA goda locekli, piešķīrām Raiņa balvu, taču Imants pie mums bija parets viesis. Laikam oficiālā zinātnieku vide priekš viņa, dumpinieka, bija pārāk stīva, formalizēta, konvencionāla. Kādā kongresā viņš izteicās, ka augstāk par zinātniekiem vērtējot zinātājus, savā veidā aicinot uz plašāku, universālāku domāšanu, ne tikai zinātniski tehnisko vien, – tas bija viņa ziedoniski spīdoliskajā garā.

Uztveru kā lielu likteņa labvēlību, ka esmu Imanta Ziedoņa laikabiedrs, ka vairākās lietās esmu iemantojis Imanta, latviešu kultūras gara līdera un virzītāja, uzticību, iesaisti kopējos darbos. Šķiet, visi kopā tomēr esam spējuši grūtos, pretrunīgos laikmeta griežos virzīt Latviju uz augšu, darīt to labāku, pilnīgāku. Esmu cieši pārliecināts, ka Latvijas un latviešu misija pasaulē nav beigusies, ka joprojām esam jauna tauta, ka īstie veiksmes gadi Latvijai tomēr vēl ir tikai priekšā. Un kamēr vien pastāvēs latviešu tauta, tai būs, mums būs daudzveidis Imants Ziedonis, nemierīgs, spurains, allaž aicinošs, spīdolisks. Tas Imants Ziedonis, kas ir visiem viens, bet katram savs.