A.Siliņš, akadēmiķis, LZP priekšsēdētājs

Labdien augsti godātais prezidenta kungs! Ministra kungs! Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Iepriekšējās runās jau daudz kas tika pateikts, vēl tikai daži akcenti – kāpēc tik tiešām Latvijas Zinātņu akadēmija pirmo reizi pastāvēšanas vēsturē izsaka brīdinājumu un sagaida, ka uz šo brīdinājumu būs reakcija. Līdz šim akadēmija tā nav rīkojusies. Brīdinājums ir nopietns un vēstulē ir norādīts, ka, ja turpināsies tāda attieksme pret augstāko izglītību un zinātni kā līdz šim un īpaši, kā patreiz, tad tas nerada nekādas ilūzijas par lielu lēcienu ekonomikā, bet, tieši otrādi, draud ar smagām problēmām mūsu ekonomikā. Konkurētspējīgas un kvalitatīvas vērtības var radīt, tikai balstoties uz augsti kvalitatīvu izglītību un zinātni. Tā ir vēstules pamatideja. Šī vēstule nav tradicionālā kārtējā cīņa par papildus dažiem miljoniem latu zinātnei, tā ir cīņa par pārliecību, ka tas ir absolūti nepieciešams Latvijas nākotnei. Ja nemaina attieksmi pret augstāko izglītību un zinātni, tad Latvijas attīstība ir apdraudēta. Kāpēc to jāaktualizē patreiz? Es tikai atgādināšu – mēs sastopamies ar hronisku likumu neievērošanu. Zinātniskās darbības likums tiek neievērots ne tikai sadaļā par finansējumu, bet arī daudzos citos punktos. Arī zinātnisko institūciju starptautiskais izvērtējums ir nepamatoti aizkavējies.

Mēs jau prezidenta runā dzirdējām, ka nezin kāpēc mūsu valdība vienā vietā saka vienu, otrā – citu. Reformu programmā ir uzrādīti konkrēti skaitļi, piemēram, tur teikts, ka būs finansējuma pieaugums šajā gadā, bet ir finansējuma kritums. Valdībai, rakstot vēstuli par uzņemšanu eirozonā, vajadzēja pievienot šos grozījumus reformu programmā un pateikt, ka mēs ļoti cenšamies nonākt turpat, kur tagad ir Grieķija un Kipra un būsim labi kompanjoni šīm divām valstīm eirozonā. Tātad, vēstules būtība ir – mēs esam pret divkosību, ko piekopj mūsu valdība. Ja kaut ko nevar izpildīt, tad to atzīt un argumentēt, kāpēc nevar.

Latvijas zinātnieki ir spējīgi ne tikai izlūgties, bet nopelnīt naudu no ES kopējā budžeta, no ietvarprogrammām. Ir daudzi izcili piemēri. Bet, kad šādi izcili zinātnieki jāatbalsta, tad ir klusēšana jeb ignorēšana. Tas sevišķi izpaudās pēdējā Ministru kabineta sēdē 2.aprīlī, kad tika sniegta atbilde uz Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vēstuli (ar Saeimas komisijas deputātiem LZA ir laba sadarbība, paldies viņiem). Šajā vēstulē, balstoties uz mūsu daudzām vēstulē, tika uzsvērts, ka ar papildus finansējumu jāatbalsta starptautiski augsti novērtētie Latvijas zinātnieku projekti. Atbildes vēstulē, ko gatavoja ministriju ierēdņi, tas vispār netika nekādi komentēts. Latvijas Zinātnes padomes darbs tika vienkārši ignorēts. Kad tas tika aizrādīts, Ministru prezidents gan atzina, ka pie šī jautājuma jāatgriežas.

Ja ar šo vēstuli mums izdosies novērst nepilnības mūsu valsts darbā, tas dos ieguldījumu gan aizsardzībai, gan ekonomikai, gan mums visiem. Tāpēc ir aicinājums izstrādāt augstākās izglītības un zinātnes politiku, ko, protams, nevar izstrādāt, nepārzinot zinātni. LZA šajā ziņā savu roku pasniedz ar šo vēstuli un gaida konstruktīvu diskusiju ar valsts varu. Ceru, ka mums izdosies.

Labdien, Akadēmijas kolēģi! Es jūs tā saukšu, jo mums ir tieši tās pašas problēmas, kā jums. Mēs neesam divas dažādas grupas – jaunie zinātnieki un pārējie zinātnieki, mēs strādājam kopā. Dažas problēmas mēs izjūtam asāk, bet visumā tās ir kopējas. Runāšu īsi, bet esmu sagatavojis arī dažus attēlus, kas raksturo situāciju. Daži būtiski akcenti: viena no lietām, par ko runāja arī Sīkas kundze – tā ir starpība starp aprēķināto un piešķirto finansējumu zinātniskām institūcijām. Par finansējuma struktūru, kāda ir izveidojusies pēdējos gados – vairāk nekā pusi sastāda Eiropas struktūrfondu finansējums, bet esam aizmirsuši fundamentālo zinātni. Ne vienmēr ES finansējums ir saistīts ar zinātni, mēs esam komercializējuši zinātni. Arī PSRS budžetā bija sadaļa “kulturāliem mērķiem un zinātnei”. Papētot sīkāk, izrādās, ka puse no šīs sadaļas bija militāriem mērķiem.

Pēdējie dati par 2011.gadu rāda, ka pilnu laiku strādā nepilni 3000 zinātnieku. Daļa zinātnieku kļūst par svētdienas zinātniekiem, kad pamatdarbā ir nopelnījuši iztiku, nāk un kaut ko dara arī zinātnē.

Nākamajā struktūrfondu plānošanas periodā mēs lielu cerību liekam uz privāto sektoru. Ja skatāmies, kāda ir privātā finansējuma struktūra, tad redzam, ka ļoti maz uzņēmēju ir gatavi maksāt par zinātniskiem pētījumiem. To pierāda zinātnieku nodarbinātība privātajā sektorā. Gada laikā firmā nodarbināto skaits var samazināties trīs reizes, vienā gadā tas var būt 1500, nākamajā – tikai 500. Uz tādu finansējumu nevar paļauties. Tas arī tiešā veidā ir saistīts ar struktūrfondiem – projekts ir, ir finansējums; tas beidzas un finansējuma nav. Vajag vairāk stabila finansējuma.

Vēl pāris lietas, ko esam izpētījuši. Mēs veicām aptauju – jautājums bija, vai jūs pamestu zinātni, ja jums piedāvātu labāk apmaksātu darbu? Tikai 5% teica, ka nē. 24% teica – jā, pamestu. Pārējie teica, ka mēģinātu apvienot vai jau apvieno. Ir lielas bažas par mūsu cilvēkresursiem – kas strādās uz sapirktās jaunās un dārgās aparatūras, ja nebūs zinātnieku, kas to dara?

Ne tikai jaunie zinātnieki saņem 200–300 latus mēnesī. Ja kādā ministrijā pāris mēnešus nemaksātu algu, mēs redzētu streikus un citas aktivitātes.

Atgriežoties pie Siliņa kunga teiktā par LZP grantiem. ~ 400 zinātnieku piedalījās konkursā. 27 % no visiem iesniegtajiem grantiem tika novērtēti pozitīvi, bet tikai 19% ir saņēmuši finansējumu. Pārējie netiks realizēti. Nevar pārmest, ka nav bijis konkurss, šiem projektiem ir starptautisks novērtējums.

Atalgojuma pašnovērtējums arī bija viens no aptaujas jautājumiem. 70% aptaujāto neapmierina atalgojums. Mēs baidāmies par to, vai jaunieši vispār nāks studēt. Mēs izdevām bukletu vidusskolniekiem, aicinot viņus nākt studēt un kļūt par zinātniekiem. Bet vai pēc 10 gadiem kāds nenāks un neteiks – jūs man ieteicāt izvēlēties zinātnieka karjeru, tad kāpēc man tagad iet tik grūti? Mums visiem ir jāpanāk, lai dabūtu finansējumu vismaz šiem starptautiski novērtētajiem grantiem. Ministrs R.Ķīlis teica, ka mēs vispirms novērtēsim, kuras ir tās ekselentās nozares zinātnē, un tad tās atbalstīsim. Salīdzināšu ar autoceļiem – tātad, ja ceļš ir slikts, mēs to slēdzam, nevis ieguldām naudu un labojam. Domāju, jārīkojas savādāk, jāskatās, kāds ir valsts attīstības plāns un kādas ir prioritātes, un tad jāattīsta prioritārās nozares. Ja ir iedots finansējums un ir slikti rezultāti, jāskatās, kas pie tā vainīgs, varbūt jāmaina vadība, bet ir jādod iespēja strādāt.

Vispirms vēlos pateikties par lielo godu uzstāties Latvijas intelektuālās elites priekšā, gribu izteikt atzinību Zinātņu akadēmijai par drosmi, uzdrīkstēšanos un pilsonisko pozīciju ar šo atklāto vēstuli aizstāvot ne tikai nozarei svarīgo finansējuma jautājumu, bet arī aizstāvot jautājumu par to, kāds ir attīstības modelis mūsu valstij un vai tai vispār būs attīstība un vai pēc kāda laika mums vispār būs valsts. Ja raugāmies ekonomiskās attīstības peripetijas dažādos reģionos, tad redzam, ka arvien svarīgāka loma kļūst tam, ko sauc par inovāciju politiku. Skaidrs, ka valsts nākotnes konkurētspēja ir atkarīga tieši no tā, kāda būs spēja radīt inovācijas, pārvērst tās ekonomiski pievienotā vērtībā, kas savukārt varētu šīs inovācijas veicināt.

Vēlos pievērst uzmanību vēstules nobeigumā aicinājumam radikāli mainīt attieksmi pret investīcijām un sākt īstenot ilgtspējīgu zinātnes, augstākās izglītības un inovāciju politiku Latvijā. Pastāv priekšstats par to, ka šīs nozares – zinātne, augstākā izglītība un inovācijas, industrija, kā arī publiskā pārvalde gan valsts, gan pašvaldību līmenī ir kaut kas atšķirīgs, atsevišķs. Šobrīd AIP, kurā arī man ir tas gods būt, strādā pie jaunas Latvijas augstākās izglītības un augstskolu attīstības koncepcijas laika posmam no 2014. līdz 2020.gadam. Šajā koncepcijā līdz ar virkni citu jautājumu, tādiem kā augstskolu finansējuma jautājums, pārvaldība u.c., ir arī ārkārtīgi būtisks koncepts, bez kura šī koncepcija paliek nevērtīga – tā ir tā saucamā trīskāršās spirāles koncepcija. Ir nepieciešams veidot ciešu savstarpēju sadarbību starp akadēmisko vidi, ar to saprotot augstāko izglītību un pētniecību, valsti, ar to saprotot valsts publisko pārvaldi gan valsts, gan pašvaldību līmenī, un industriju, ar to saprotot jebkura veida uzņēmējdarbību. Tātad šiem trīs sektoriem ir jāsāk savā starpā cieši sadarboties. Divpusējas sadarbības infrastruktūra zināmā mērā jau ir, augstskolas sadarbojas ar industrijas pārstāvjiem, industrijas pārstāvji caur savām lobiju organizācijām sadarbojas ar valsts pārvaldi, valsts pārvalde pārrauga visas šīs nozares. Bet koncepts paredz, ka šai trīspusējai sadarbībai ir jābūt līdzīgai, līdzvērtīgai, savstarpēji atbildīgai. Neviena no šīm trīs pusēm nedominē, tās iesaistās ar savstarpēju atbildību, veidojot hibrīdas savstarpējas sadarbības struktūras. Tas varētu būt viens no ceļiem, kā modificēt tās strukturālās reformas, kas notiek līdz šim. Iespējams, pārmaiņām būtu jānotiek ne tikai augstākajā izglītībā un zinātnē, bet pārmaiņām būtu jānotiek visos trīs sektoros. Augstākajā izglītībā un zinātnē, industrijā, jo mūsu ekonomikā un uzņēmējdarbībā arī ir nepieciešamas reformas. Pārmaiņām ir jābūt arī valsts pārvaldes sektorā. Nevar pārvaldīt šo valsti tā kā līdz šim. Nevar raudzīties no hierarhijas pozīcijām uz notikumiem, jo ir skaidrs, ka gan kompetence, gan kontroles mehānismi, gan citi līdzīgi resursi ir ierobežoti. Šajā brīdī augstākās izglītības attīstības koncepcijā ir ielikts pamatkoncepts, uz kura var būvēt gan augstākās izglītības politiku, gan zinātnes politiku, gan visu citu sektoru sadarbības politiku. Var veidot savstarpējas sadarbības mehānismus, stimulēt akadēmiskās institūcijas, ne vien sadarboties ar uzņēmējiem, bet pašiem palikt par uzņēmējiem. Iesaistīt augstākās izglītības un zinātnes pārstāvjus ne vien savas nozares politikas veidošanā, kas arī ne vienmēr notiek Latvijā, bet iesaistīt arī reģionālās politikas veidošanā. Ja būs visu šo trīs galveno “spēlētāju” sinerģija, mēs varam cerēt uz inovāciju politikas izveidi, lai Latvija pēc sešiem gadiem būtu konkurētspējīga.