LZA prezidenta Ojāra Spārīša runa
LZA Pavasara pilnsapulces atklāšanā

Ojārs Spārītis sveic LZA Lielās medaļas ieguvēju akadēmiķi Paulu Pumpēnu A.Edžiņas foto

Augsti godātais ministra kungs, LZA Senāta priekšsēdētāja kungs, Senāta locekļi, cienītie akadēmiķi, goda un ārzemju locekļi, korespondētājlocekļi, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības biedri! Cienītā akadēmiskā saime, dārgie viesi!  Šo savu Pavasara pilnsapulces uzrunu esmu paredzējis veltīt ar zinātnes stāvokli Latvijas valstī saistītai situācijai. Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis “Latvijas Avīzē” 26.marta publicētajā intervijā žurnālistam Voldemāram Krustiņam to raksturoja ar vārdiem: “Mums nav zinātnes politikas”. Iespējams, ka šie ģeniālie vārdi ir vislielākā atklāsme kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas, ko sev varētu pierakstīt jebkurš no 22 gadu laikā pastāvējušo valdību pārstāvjiem.

Cēloņi šai situācijai meklējami 20 gadu senā pagātnē, kad postkomunistiskās valsts premjers Ivars Godmanis, pieņemu, ka nevienlīdzīgā un no spēka pozīcijām īstenotā dialogā ar tā laika LZA vadību panāca kardinālu pavērsienu, kura sekas ļoti daudzi no jums nožēlo vēl līdz mūsu dienām. Šo pārmaiņu negatīvās sekas bija Latvijas Zinātņu akadēmijas kā zinātnes nozaru reālas administrēšanas institūcijas izrotēšana laukā no valsts finansu pārdales un zinātnes politikas noteikšanas institūcijas, padarot to par samērā bezpalīdzīgu veidojumu ar finansu lūdzējas tiesībām. Šis process pavēra ceļu valsts īpašuma bezprecedenta privatizācijai, zinātnes institūtu slēgšanai, pārprofilēšanai un sašaurināšanai līdz kādreizējā veseluma atlieku iekļaušanai Latvijas augstākās izglītības sistēmā kā no budžeta piešķīruma atkarīgām institūcijām. Latvijas Zinātņu akadēmija tika pārveidota par “personālo akadēmiju”, kuras pamatfunkcija ir nekonkrēti definētas rūpes par zinātnes laukā strādājošo zinātnieku personību. No konkrētām rūpēm un atbildības par zinātnes nozaru kā tautsaimniecības pamatu attīstību LZA atbildības lokā palika tikai dažas valstiski svarīgas funkcijas: akadēmiskās kvalifikācijas pakāpju piešķīrums, promocijas darbu kvalitātes izvērtējums, grantu un projektu kvalitātes izvērtējums, institucionālās sadarbības koordinācija, latviešu valodā izstrādāto jauno terminu aprobācija, zinātnisku publikāciju izdošana un vēl dažas zināmā mērā dekoratīvas funkcijas.

Atdarināšanas paraugam tika piesaukts Zviedrijas Karaliskās Zinātņu akadēmijas modelis, kurš nav nekas vairāk kā tikai izcilāko zinātnē sevi apliecinājušu personību klubs. Taču tas modelis personālās akadēmijas izveidē un pastāvēšanā, kas ir labs industriāli un ekonomiski attīstītajai Zviedrijai ar politiski līdzsvarotu valsts pārvaldību, ar lielu industrijā nodarbinātu zinātnieku daudzumu, izrādījās mehāniski grūti adaptējams valstī ar iepriekš sasniegtā ekonomiskā stāvokļa demontāžu mežonīga liberālisma vārdā, demagoģisku demokrātijas izpratni un pavisam sagrautu industriālo bāzi, kas vēl joprojām nav spējīga uzturēt kaut vai daļu valsts ekonomiskajai izaugsmei nepieciešamās zinātnes. Šajā situācijā es vēlreiz varu tikai pateikties Robertam Ķīļa kungam par politisko gaišredzību, raksturojot Latvijas ceļu 22 gadu garumā kā distanci bez zinātnes politikas, jo Latvijas Zinātņu akadēmija kā savulaik izveidots vienots zinātnes politikas veidošanas un koordinācijas centrs ar valsts izcilāko intelektuālo potenciālu ir pilnīgi atstumta no līdzdalības šīs politikas veidošanā. Lai netraucē. Tā vietā pastāv mozaīkveidā izkliedētu dažāda lieluma “centriņu” miglājs augstskolu vai atsevišķu tālredzīgāko zinātnisko institūtu personā, kuri ar savām metodēm un par sev vien izdevīgiem mērķiem cīnās katrs savā veidā, lai izlūgtos izdzīvošanai tik nepieciešamo budžeta finansējumu. Nedz šis nacionālais zvaigžņu deķis, nedz kāda viena pat ar daļējām valsts pilnvarojuma funkcijām apveltīta institūcija nevar radīt visas valsts zinātnes politikas audumu, tāpat kā zinātnes politika nevar piedzimt ne Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā, nedz partiju pirmsvēlēšanu programmās, pat ne Izglītības un zinātnes ministrijas četru ar zinātnes projektiem tieši nodarbināto ierēdņu galvās. Vai var būt vēl absurdāka situācija, ka zinātniekiem, kuru misija ir ar savu garīgo kapacitāti piesaistīt līdzekļus pētniecībai un valsts attīstībai, kuru uzdevums ir radīt evolucionējošu materiālo bāzi un eksportspējīgu produktu mūsdienīgai valsts ekonomikai, ir spiesti lūgt no varu uzurpējušās ierēdniecības iztikas minimumu? Šādi konstruētā valstī zinātnes politika patiešām ir lieka, jo ja šāda politika būtu, tās principiem vajadzētu sekot, paredzēt budžetu, kuru valdība daudz vieglāk var šķērdēt citiem – sev saprotamākiem mērķiem.

Vai 2. aprīlī pieņemtais Ministru kabineta lēmums par 2,1 milj. latu piešķīrumu ES struktūrfondu projektu īstenošanai par zinātniskā aprīkojuma iepirkuma nodrošinājumu ir vai nav zinātnes politika? Šie līdzekļi tikai ļaus iepirkt uz jau sen noslēgtu līgumu pamata zinātniskajai darbībai nepieciešamo tehnoloģisko aprīkojumu. Vai šis vienreizējās laipnības žests kopējā deficīta traukā rada kaut pilienu pārliecības, ka vadības vadītāju rīcībā ir zinātnes un ekonomikas sildīšanas koncepcija, kas prasa sistemātisku un regulāru investīciju iepludināšanu zinātnē? Tas noskanēja kā sauss zirnis, kas iesviests tukšā spainī. Bet spainis tik un tā palika tukšs. Ja Izglītības un zinātnes ministrija nedz savā budžetā, nedz arī savā pārvaldījumā nodoto fondu līdzekļos pat necenšas meklēt jebkādu finansu atbalstu attīstībai – vai šī ziņa mūs pārsteidz kā konceptuāla atklāsme, vai vienkārši kārtējo reizi šokē kā sistēmas neizbēgams recidīvs, kura nekompetencei budžeta struktūras jautājumos mani kolēģi ir jo bieži liecinieki. Rodas iespaids, ka Izglītības un zinātnes ministrijas bastions Latvijas valdībā pilda tādu kā latviešu sarkano strēlnieku funkciju, nepiekāpīgi līdz nāvei aizstāvot savu dīvaino pozīciju, kuru vienprātīgi un klusējot atbalsta arī visa valdība, jo konceptuālu un ilgtspējīgu attīstības modeli nepiedāvā neviens izpildvaras institūts, bet zinātnieku piedāvājumi tiek noraidīti kā traucējoši.

Latvija ar saviem dažiem simtiem akadēmiski kvalificēto izcilību un turpat četriem tūkstošiem lielo kopējo zinātnieku saimi ir tas intelektuālais spēks, uz kura vienotu un mērķtiecīgu rīcību esošās īstenības pārveidošanai es vēl ceru, jo mums nav neviena cita, uz ko paļauties. Tāpēc ir jāstiprina mūsu rindas ar jaunajiem zinātniekiem no Latvijas Jauno zinātnieku apvienības, no Latvijas Augstskolu profesoru asociācijas, lai mēs kļūtu par sociāli vienotu spēku. Tad arī mūsu summārais intelekts kļūs par ekonomisku spēku.

Šajā trīs mēnešus ilgajā darba periodā kopš stāšanās amatā esmu daudz uzzinājis, sapratis, sastrādājies ar LZA komandu, par kuras kompetenci, pieredzi un atdevi darbam varu izsacīt apbrīnu un pateicību. Daudz kas man vēl ir apgūstams un darāms, tāpat kā ikvienam līdzīgā situācijā. Mūsdienu laika straujais skrējiens prasa ātru un bezkompromisu rīcību, steidzoties savlaicīgi reaģēt kārtējo ekonomisko peripetiju džungļos, lai nepalaistu garām iespēju gan lobēt zinātnes attīstību, gan izvērtēt nozaru institūtu un pētnieku projektus, gan lielā skaitā ienākošos jauno zinātnieku promocijas darbus. Gribu Jums tikai apliecināt, ka dažkārt mūsu LZA nelielajām struktūrvienībām un pašaizliedzīgajiem kolēģiem pietrūkst spēka un 24 stundas diennaktī ir par maz, lai glābtu no iziršanas un turētu kopā fragmentēto zinātnes audumu, lai aizstāvētu katru zinātnes vienību, katru personību pēc tās nopelniem un potenciāla.

Mana vislielākā pateicība plašsaziņas līdzekļiem visā Latvijā, gan latviešu, gan krievu valodā iznākošajai presei, radio, TV, ziņu aģentūrām un laikrakstiem par operatīvo un, galvenais, ieinteresēto pozīciju izglītības un zinātnes jautājumu risināšanā. Sirsnīgs paldies LZA sabiedrotajiem Zemkopības, Ekonomikas, Finanšu un Kultūras ministrijā, kā arī Valsts prezidenta kancelejā, paldies Latvijas Universitātei, Rīgas Tehniskajai, Latvijas Lauksaimniecības un Daugavpils Universitātēm par zinātniskās kapacitātes nodrošinājumu izdevīgai sadarbībai. Sirsnīgs paldies Latvijas Mākslas akadēmijai un Latvijas māksliniekiem par atbalstu Latvijas Zinātņu akadēmijas darbības teicama mākslinieciskā stila nodrošinājumā. Izsaku mūsu visu pateicību LZA kultūras projektu, Nacionālās identitātes programmas sponsoriem un uzņēmējiem, kā arī LR pilsētu un novadu pašvaldībām, kuru interese par saimniecisko, zinātnes un kultūras procesu izpēti un atspoguļojumu zinātniskas sadarbības projektos padara par ieguvējiem abas puses.

Nobeigumā varu tikai atkārtot savu tēzi: lai Latvijas zinātne nezaudētu savu kritisko masu, tai ir jāapvieno savs sociālais un intelektuālais spēks ekonomisku mērķu sasniegšanai. Un šis mērķis katram no mums ir sava nozare, bet visiem kopā – valsts.