Vai jūs jau lasījāt?

Pa Maskavas forštati ar Andri Cauni Arheologs un vēsturnieks Andris Caune nebeidz pārsteigt. Katra akadēmiķa vaļasprieka grāmata, veltīta kādam no Rīgas rajoniem pirms 100 gadiem, kādu to rāda tā laika atklātnes, ir aizraujošs ceļojums Rīgas vēsturē, kas paņem un ved līdzi brīžam detektīva cienīgā izpētē – ar lupu un Šerloka Holmsa dedukciju. 2009. gadā, kad iznāca Andra Caunes trešā grāmata “Rīgas Ziemeļu priekšpilsēta”, autors bažījās, vai izdosies savākt pietiekamu skaitu atklātņu par Latgales priekšpilsētu, jo fotogrāfi diez ko nebija iecienījuši necilās koka mājiņas, turklāt šim rajonam ir sava specifika – krievu vecticībnieki nefotografējās reliģiskās pārliecības dēļ, bet ebreji tika pārvērsti pelnos līdz ar visu iedzīvi. Izrādās, ka izdevās gan, turklāt ar tik unikāliem stāstiem, ka, atzīšos, ņēmu palīgā Rīgas plānu un arī lupu, lai varētu sekot autoram un ieraudzīt to, ko viņš šajās atklātnītēs ir saskatījis, tādējādi kļūstot par viņa, nē, ne jau līdzgaitnieku, bet pieticīgu ceļabiedru, kurš nejauši piesities paiet kādu ceļa gabaliņu autora pavadā.

Krievu sēta ar ducīgām koka kolonnām. Staigādami pa Akadēmiju, mēs bradājam pa tās kapavietu. Koka arhitektūras, ja tā netiek kopta un uzturēta, mūžs nav bezgalīgs. To uzskatāmi pierāda ne viens vien attēls, kura parakstā var lasīt, ka šī ēka nav saglabājusies, vai, vēl sliktāk, tās atrašanās vieta nav identificējama. Tikai vecajā attēlā var ieraudzīt tādu brīnumu, kā “svētbilžu būdiņu” Maskavas ielā un ar lupu atšifrēt pusizdzisušo, ar zīmuli sīkā rokrakstā uzrakstīto objekta adresi, ko maskēja plašā rokrakstā ar tinti rakstīts apsveikums. Reizēm attēlā redamā notikuma vietu var atšifrēt pēc tālumā redzamiem ūdenstorņiem, reizēm jāizlīdzas ar ieliņas bruģakmeņiem

Grāmatā nav tikai forštate vien. Ir Grīziņkalns ar lepno Sarkanā krusta slimnīcu, vienu no savā laikā vismodernāk iekārtotajām, par kuras šodienu autors raksta – ēka ir pamesta likteņa varā un slimnīca tajā vairs nedarbojas. (Jo priecīgāk ir uzzināt, ka šo lielisko ēku ir pārņemusi medicīniskā sabiedrība “Ars” un, zinot tās pakalpojumu cenas, ir cerība, ka naudas slimnīcas atjaunošanai nepietrūks.) Ir Rīgas vēders – bagātais Centrāltirgus, kurā preces varēja ievest taisnā ceļā ar vilcienu, jo sliežu ceļi atradās zemes līmenī. Ir Templis Lāčplēša ielā, kur Latvijas Valsts universitātes studentes, mani ieskaitot, savulaik svīda uz līdztekām un citiem tikpat nejēdzīgiem vingrošanas rīkiem un kurš tagad atkal saucas nevis iesaukā, bet savā iepriekšējā godpilnā vārdā par baptistu Pestīšanas templi, vēstot, ka tajā nodarbojas ar dvēseles pestīšanu no grēkiem, nevis miesas pestīšanu no tizluma.

Un vēl – ai, laiki, ai, tikumi! Sākoties nacistu okupācijai, Rīgā ar visiem tajā esošajiem cilvēkiem tika nodedzināta ne tikai Rīgas Lielā sinagoga Gogoļa ielā, bet arī Vecajiem ebreju kapiem piederošās koka ēkas. Arī ar visiem cilvēkiem. Jāprasa, ar ko gan labāki tie, kas nošķūrēja Veco ebreju kapu pieminekļus un kopiņas, lai tur iekārtotu...”Komunistisko brigāžu parku”! Sak, pēc ražīga komunistiska darba atpūtieties uz nebēdu! Uz kauliem.

Grāmatas ievadā autors dalās savās iecerēs uzrakstīt vēl trīs līdzīga rakstura grāmatas – par Vidzemes priekšpilsētu, Rīgas centrālo daļu, kā arī papildinātā versijā izdot pirmo grāmatu par Vecpilsētu. Jāpiebilst, ka 2012. gadā iznāca papildināts A. Caunes otrās grāmatas “Rīgas Pārdaugava” izdevums. Lai veicas! Bet potenciālajiem lasītājiem silti iesaku – ķeriet “Rīgas Latgales priekšpilsētu”, kamēr ir! Šīs grāmatas pazūd ļoti ātri un kļūst par raritātēm. Vislabāk, protams, pirkt bijušajā Krievu sētā – Zinātņu akadēmijā.