Par uzņēmējiem, zinātni un izglītību

10-05-2013


Par uzņēmējiem, zinātni un izglītību

Saīsināti no LZA prezidents Ojāra Spārīša intervijas BNS

– Vai jūs redziet, ka no uzņēmējiem aug interese par sadarbību ar zinātni?

Vai uzņēmēji ir gatavi ieguldīt līdzekļus pētniecībā un kadru skološanā? Gan jā, ja rezultāts ir uzreiz redzams un līdzekļu apritei nepieciešams īss laiks un efekts ir taustāms. Te pastāv iespēja biznesam atbalstīt lietišķās zinātnes, farmakoloģiju, lauksaimniecības, pārtikas, mežu zinātnes, kuru produkts ir paredzams un peļņa ir ātri iegūstama. Mūsu uzņēmējdarbības kapitāls vēl ir ar ļoti īsu vēsturi un mūsu nacionālajam biznesam vēl nav nedz lielu uzkrājumu, nedz ētikas, kas mudinātu atdot valsts attīstībai ātri nopelnītās naudas daļu. Tādēļ tas kapitāls, ar ko uzņēmēji ir gatavi riskēt, ir vēl mazāks un visbiežāk nav pašu uzņēmēju līdzekļi, bet gan piesaistītie. Zinātniekiem nākas kļūt par sava produkta reklāmas aģentiem, lai veidotos sarunas arī ar privātajiem investoriem, lai motivētu viņus būt drosmīgākiem.

Latvijā pašlaik ir četri tūkstoši zinātnieku un tas ir ļoti maz. Kad Dānijas zinātnes eksperti 1992. gadā vērtēja Latvijas zinātnes ilgtspēju un kapacitāti, mūsu zemē bija ap 30 000 zinātnieku. Viņu skaits var pieaugt, piesaistot līdzekļus no ārpuses, jo mūsu speciālisti ir pasaulē konkurētspējīgi. Viņi spēj atrast gan darbu, gan partnerus un arī tepat Latvijā spēj izpildīt savu globālo projektu pētījumu posmu un ar to mazliet nopelnīt. Šajos gadījumos lauvas tiesa paliek lielajiem pasaules uzņēmumiem un firmām, kas deleģē mūsu institūtiem savu pētījumu atsevišķus posmus. Mūsu valsts vai privātuzņēmēju nepietiekamais finansējums zinātnei neļauj zinātniekiem izstrādāt gala produktu, ar kuru pieteikties pasaules tirgū kā galvenajiem spēlētājiem, par to pretī saņemot pilnu maksu.

Ja valsts neveicina uzņēmējdarbību, tad uzņēmējs nav ieinteresēts atbalstīt zinātni un arī valsti. Tādēļ es arī kā piemēru minēju Ventspili, jo tur attīstās uzņēmumi un līdz ar to parādās vieta arī zinātniskajam darbam un zinātnieku izvietošanai. Latvijas valdība savukārt pašlaik nespēj izšķirties par pretimnākošu politiku ne uzņēmējdarbībai, ne arī zinātnei. Viņi vienkārši negrib saprast, ka zinātne var balstīt uzņēmējdarbību un tādējādi palielināt ienākumus valstij. Notiek pretējais. Ja mēs dzirdam, ka palielinās valsts IKP un nodokļu ievākums, tad mēs redzam, ka šie papildus ieņēmumi akumulējas tajā pašā ierēdniecībā. Domāju, ka ierēdniecība pašlaik ir vienīgais slānis, kas ir sajutis dzīves kvalitātes uzlabojumu.

– Jūs esat arī aicinājis atkal veikt Latvijas zinātnisko institūciju starptautisko novērtējumu.

– Runājot par novērtējumu, Latvijas Zinātnes padome ir pieņēmusi no visas Latvijas zinātniskajiem institūtiem un pētnieku kolektīviem projektus, kas pagājušajā gadā tika izvērtēti.

Tika atzīts, ka 70% projektu ir augstvērtīgi. Kad nav naudas šiem augstu novērtētajiem projektiem, IZM mēģina meklēt kļūdas ārvalstu ekspertu vērtējumos. Tas pats tiek pārmests AIP veiktajam megaprojektam ar augstskolu programmu izvērtējumu, bet arī “Deloitte” nesen veiktajā augstākās izglītības iestāžu auditā ir atrastas neprecizitātes un rupjas kļūdas. Jebkurā pārbaudē ir kļūdu procents. Tādēļ aizraušanās ar ārpakalpojumiem ekspertīzēs nekad nevar būt pilnīgi objektīva. Neviens ārzemnieks nav ieinteresēts mūsu zemes problēmu izpratnē un risināšanā. Taču kurš gan atsacīsies no papildus peļņas, ja ar to uzbāžas. Eksperts atbrauc kā viesstrādnieks uz objektu, bez intereses padara savu darbu, saņem naudu un aizbrauc.

– Vai visi zinātniskie institūti Latvijā darbojas labi un vai tomēr šeit nav iespējama darbības koncentrēšana?

– Es neiebilstu pret to, ka vienmēr ir iespējams un vēlams kvalitātes izvērtējums ar sekojošu spēku konsolidāciju. Nav normāli, ka daudzi institūti pastāv tikai virtuāli vai strādā ar maziem apgriezieniem. Vienlaikus es domāju, kādēļ daudzos institūtos ir maz jauno pētnieku? Un te ir atbilde. Mūsu humanitārais zinātnieks šodien ir spiests strādāt par 100 – 200 latu vai vēl mazāku algu. Ciniski ir prasīt – tev ir pildspalva un rakstāmgalds un lūdzu – radi zinātni! Tad nu mēs arī jūtam, ka jaunais zinātnieks pūlas trijos darbos vienlaikus, ka cieš viņa doktorantūras studijas, tām iestiepjoties desmit gadu garumā, ka zinātnieku darbos trūkst avotu studijas, jo par dokumentu kopijām muzejos un arhīvā ir jāmaksā, parādās līdzīgu tēmu variācijas, jo nav bijis iespējams aizbraukt ekspedīcijā un pētāmo parādību izpētīt uz vietas, un tad atšķirības, ar ko pētījums šogad atšķiras no pētījuma pērn, vairs ir tikai niansēs. Arī pētnieks ir tikai cilvēks, kurš ies pa mazākās pretestības ceļu, lai saņemtu savu minimālo algu.

Zinātnē ir nepieciešama konkurence, un to var veicināt konkurētspējīgs atalgojums un objektīva vērtējumu sistēma, lai subjektīvi ir vērts cīnīties par kvalitāti. Aprunājoties ar humanitāro zinātņu pārstāvjiem, esmu sajutis, ka zinātnei Latvijā draud iznīcība, ka jau trūkst speciālistu, nav pētnieku ataudzes. Tas kļūst redzams, plānojot nopietnas starptautiskas konferences, meklējot speciālistus ar plašu redzes leņķi, rakstot ilgtermiņa projektus, strukturējot “LZA Vēstis” vai veidojot tematiskus zinātnisku rakstu krājumus. Trūkst pētnieku daudzām Latvijas kultūras identitātei būtiskām nozarēm, tēmām. Šāda savu nacionālo intelektu apzogoša attieksme pret zinātni diemžēl valstij ir bijusi visus līdzšinējos neatkarības gadus, un tagad esam nonākuši pie jaunu zinātnieku trūkuma, kas Latvijai kā valstij nozīmē savu intelektuāļu kritiskās masas izsīkumu, kas nepieciešams, lai valsts pastāvētu ar garīgi pilnvērtīgas un sevi atražot spējīgas nācijas pleciem. Gandrīz vairs nav pētnieku, kas globāli spētu skatīt Latvijas vēsturi un kultūru, par maz ir letonikas, slāvistikas, somugristikas vai ģermānistikas aspektu pētnieku. Mūsdienu zinātniekiem trūkst paleogrāfijas prasmes, ar kuru lasīt oriģināldokumentus vācu vai citās svešvalodās mūsu pašu arhīvos. Apstājusies ir medievistika, jo latīņu valodu, kurā ir rakstīti senie teksti, akadēmiskā līmenī vēl prot pedagogi, bet nav ar ko motivēt jaunos zinātniekus to apgūt. Mūsu eiropiskās izglītības zars mūsdienu globalizētās pasaules džungļos ir nozāģēts tajā brīdī, kad mūsu augstskolu brīvību ierobežoja Boloņas un Lisabonas dokumenti, saskaldot un deformējot augstāko izglītību savstarpēji nekoordinētos bakalaura un maģistra izglītības posmos. Bakalaurs vēl nav gatavs pētnieks. Viņš ir tikai instruments datorizētai operāciju veikšanai, bet ne patstāvīgai pētniecībai. Lai kļūtu par radošu un pētošu zinātnieku, viņam ir nepieciešama ilgstoša izglītība un valstiska palīdzība augstāku kvalifikācijas pakāpju sasniegšanai. Bet pie šo augstāko pakāpju sliekšņa parasti izbeidzas studenta cīņas spēja. Ja viņam šīs augstākās pakāpes ir jāiegūst, vienlaikus cīnoties par savu eksistenci un strādājot papildus darbus, es redzu, kā students maģistra darbus divu gadu vietā raksta četrus un piecus gadus, bet doktora darbi iestiepjas uz desmit gadiem. Tieši tāpat arī inženiertehniskajās nozarēs – neviens speciālists netop trijos vai četros gados. Produktīva un radoša inženiera ceļš ir mērāms vairāk nekā desmit studiju gadu garumā, bet teorētiskajās dabaszinātnēs – turpat divdesmit gados. Pasaulē, kurā valda liberālekonomiska domāšana, nevis valsts atbildība par savu nākotni, vienmēr būs par maz līdzekļu sabiedriskā sektora, kolektīvo vajadzību un nacionālas nozīmes vērtību atražošanai.

– Vai mēs nevaram nonākt pie tā, ka institūti, kas pārstāv dabaszinātnes un līdzīgas jomas, kas var strādāt ar starptautiskiem projektiem, uz to rēķina sevi arī pabaro, bet humanitāro zinātņu institūti, kuru darbs interesē tikai Latviju, pamazām atmirst?

– Nesen “Latvijas avīzē” bija intervija ar Robertu Ķīli, kurā viņš sacīja, ka Latvijā nav zinātnes politikas. Pareizi teica, jo valdība un Saeima nevienu brīdi nav uzskatījusi, ka ir nepieciešams izveidot konceptuālu izglītības, zinātnes un ekonomiskās attīstības politiku un pie tās arī turēties. Nekas jau to negarantē. Politiskā atbildība, par kuru mēdz runāt Saeimā, ir pilnīgs nonsenss. Nevienai partijai, nonākot pie varas, jau līdzi nenāk prasība pildīt savus priekšvēlēšanu solījumus un dot kādas konkrētas garantijas. Līdz ar to jebkuras neesošas koncepcijas vai politikas īstenošana notiek ministru un ierēdņu sapratnes līmenī ar šķērēm rokās plānojot budžetu, respektīvi, arī nozares politiku.

Vai ministrs, veidojot pasākumu plānu augstākās izglītības un zinātnes konkurētspējas un kvalitātes celšanai, rada zinātnes koncepciju? Tā nav koncepcija. Tas ir tikai budžeta pārstrukturēšanas un apgriešanas plāns, kurš nekādā veidā nav saskaņots ar izglītības un zinātnes izvērtējumu un valsts izaugsmes plānošanu. Taču tam vajadzētu būt pamatā gan izglītības, gan zinātnes, gan ražošanas koncepcijai. Un šai koncepcijai vajadzētu būt vienotai. Nacionālās attīstības plāns ir kusls mēģinājums dzejiskā formā kaut ko tādu radīt. Bet šī plāna konjunktūras mērķis jau ir tikai pieteikties rindā uz starptautisko finansējumu un radīt iespaidu, ka mums ir valsts vajadzībās un iespējās sakņots dokuments, uz kura pamata mēs kaut ko darīsim. Taču šis plāns ir nederīgs jau pašā sākumā, jo ir atrauts no zinātnē balstīta valsts vajadzību modelējuma. Mēs to plānu varam uzskatīt par neveiklu sākuma dokumentu, kurā kļūdu labošana būs nemitīgs process.

Atgriežoties pie jautājuma kā Latvija sevi var pozicionēt dažādās zinātņu nozarēs, ir jāsaprot, ka divu miljonu nācija nekad nevarēs nosegt visu zinātnes spektru, sākot no mitoloģijas un folkloristikas, beidzot ar raķešu būvi. Mums ir jāapzinās, ka mēs galvenokārt būsim to zinātnisko produktu un pakalpojumu radītāji, kas ir raksturīgi mūsu zemei. Tā ir lauksaimniecība, ekoloģiskā pārtika, efektīvas mežu izstrādes zinātne, koksnes ķīmija, un paralēli visam tās nozares, kurās tuvredzīgas politikas iespaidā nav iznīcinātas padomju laika iestrādes, bet kuras ir tālredzīgi saglabātas un attīstītas mūsdienu līmenī – biomedicīna, farmakoloģija, cietvielu fizika, organiskā sintēze un vēl vairākas. Minēto nozaru institūti jau tagad no ārpuses saņem pasūtījumus saviem pakalpojuma rakstura pētījumiem un, ja valsts neiedomāsies bremzēt to attīstību, tad šie institūti būs Latvijas “nokia” ar ekonomikai tik vajadzīgo pievienoto vērtību. Protams, ka mums ir jāizvērtē un jāapzinās – tajās nozarēs mēs būsim konkurētspējīgi, bet citas nozares, iespējams paliks tikai universitāšu līmeņa izglītojošu struktūru līmenī.

– Zinātne vienmēr ir bijusi vienās kurpēs ar augstskolām. Vai augstskolas pašlaik atbalsta un cieši sadarbojas ar zinātniskajiem institūtiem?

– Zinātnes un augstskolu sadarbība ir organiska, jo zinātniskie institūti atrodas augstskolu budžetā, turklāt zinātnieki bieži ir arī augstskolu mācībspēki. Savukārt LZA kā kvalitātes ekspertīzes un zinātnes nozaru sadarbību koordinējoša institūcija augstskolām ir partneris un padomdevējs, palīdzot tām stiprināt kapacitāti tur, kur tas ir nepieciešams, kā arī koordinējot vairāku starptautisku vai vietēju zinātnisku struktūru sadarbību. Rezultātā iegūst gan augstskola, gan pētniecība, gan ražošana. Ja gribat pozitīvus piemērus, tad LZA tikko noslēdza trīspusēju līgumu ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti un Zemkopības ministriju. Saskaņā ar līguma nosacījumiem nozares ministrija ir donors, kas pasūta universitātei pētījumus un atbalsta gan pētījumu publiskošanu, gan ieviešanu ražošanā. Tās nav lielas summas, bet tā ir reāla palīdzība, kas optimizē nozares izglītību un kāpina zinātnisko institūciju saikni ar ražotāju. Cilvēki līdz ar to jūtas saprasti un novērtēti. Studenti šajā sinerģijas procesā, ko veido ministrija – augstskola – ražošana, noteikti atradīs kādu pieķeršanās punktu un gluži pamatoti – var cerēt arī uz darba vietām. Latvijas Mākslas akadēmija veiksmīgi sadarbojas ar Rīgas Tehnisko universitāti, kur mākslinieciskās idejas jau tiek īstenotas RTU laboratorijās un ražotnēs, un tur tās pārtop jau materializētā zinātnes produktā. Tad talkā nāk biznesa inkubators, un šajā ziņā jau atkal visaktīvākais un atsaucīgākais ir Ventspils biznesa inkubators, kas palīdz studentu idejas īstenot materiālā un nogludināt ceļu līdz ražošanas sākumam. Tas vēl nenozīmē, ka uzreiz tiks radīts pilnīgi jauns un nebijis produkts, droši vien vēl neradīsies jauna raķešu degviela, bet radošo industriju pārstāvji pievienos ikdienas precēm kādu jaunu niansi, un kas var būtiski uzlabot lietišķo izstrādājumu īpašības. Te veidojas radošo industriju un ražotāju sazobe.

– Kā ir ar studentiem? Vai viņiem pašlaik ir motivācija tālāk iet pa zinātnes līniju un cik labi viņi tam augstskolās ir sagatavoti?

– Es atkal gribu atgriezties pie mūsu izglītības sistēmu izpostījušajiem Boloņas protokoliem un Lisabonas dokumentiem, kurus nožēlo lielākā daļa Eiropas Savienības valstu augstskolu, bet politkorektuma dēļ baidās to pateikt skaļi. Ja godīgi, tad es kā mācībspēks katru 1. septembri baidos par to, kādus studentus saņemšu. Vidusskolas un izglītības sistēma gatavo pusmācītus, nezinošus, un vispārizglītojošajos priekšmetos, tādos kā vēsture, literatūra, mūzika kultūras pamati, absolūti nesagatavotus nākamos studentus, kuriem trūkst priekšstata par mācību procesu kā atbildīgu sevis pilnveides un treniņa periodu. Nākas tērēt laiku un enerģiju, lai iemācītu pamatpatiesības. Tas nozīmē, ka mūsu valsts izglītības pamatsistēma ir ļoti vājā līmenī. Attiecīgi tas ietekmē arī nākamo līmeni. Vājš bakalaura līmeņa students nekad nekļūs stiprs maģistrantūrā. Protams, kad ir apjausta patiesība, ka zināšanas ir ceļš uz starptautiski vai vietējā mērogā konkurētspējīgu darba vietu iegūšanu, tad uz doktorantūru pie mums Latvijas Mākslas akadēmijā jau ierodas daudz pretendentu un konkurss ir trīs uz vienu vietu. Bet mūsu valsts ar savu pelēcīgo attīstības scenāriju nevar garantēt, ka šo cilvēku darbs būs vajadzīgs kultūras pedagoģijā, muzejos, galerijās, zinātnē vai uzņēmējdarbībā. Faktiski pašlaik zinātne Latvijā netiek novērtēta un attīstīta kā valsts izaugsmes potenciāls.

Powered by Elxis - Open Source CMS