Izpēte un perspektīvas

Akadēmiskais ziņojums LZA Senātā 2013. gada 16. aprīlī

Benedikts Kalnačs,

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts

Ziņojumā skarti vairāki tēmas aspekti: pirmkārt, īsi raksturots Latvijas zinātnē aktuālo literatūras pētniecības virzienu spektrs un rezumēts Baltijas literatūru izpētē paveiktais; otrkārt, aplūkotas salīdzināmās literatūrzinātnes mūsdienu metodoloģijas tendences; treškārt, apkopotas nozīmīgākās atziņas, kādas gūtas 20. gadsimta Baltijas drāmas analīzē; ceturtkārt, iezīmētas pētniecības perspektīvas; piektkārt, kā analīzes piemērs iztirzāti Rūdolfa Blaumaņa darbi.

Literatūrzinātnes pētījumu spektrs ietver trīs nozīmīgākās nozares – literatūras teoriju, latviešu literatūras vēsturi un salīdzināmo literatūrzinātni. Salīdzināmās literatūras pētniecībā 21. gadsimta sākumā nozīmīgs ir latviešu rakstniecības procesu aplūkojums reģionālā un Baltijas mērogā. Kā nozīmīgākie veikumi minami Baltijas atmiņas un tās atspoguļojumam literatūrā veltīti starptautiski rakstu krājumi, enciklopēdiskais izdevums “300 Baltic Writers” (“300 Baltijas rakstnieki”, 2009), kā arī pētījums “Latvieši, igauņi un lietuvieši: literārie un kultūras kontakti” (2008).

Reģionālās literatūras vēstures salīdzināmā izpēte ir viena no aktuālākajām mūsdienu pētniecības tendencēm, tajā skaitā pievēršoties Centrālaustrumeiropas kultūrai kā sistēmai, kurā atspoguļojas līdzīgu vēsturisko apstākļu nosacīti radniecīgi attīstības procesi.

Salīdzināmās literatūrzinātnes reģionālo pētījumu metodoloģija izmantota arī 2011. gadā publicētajā Benedikta Kalnača pētījumā “Baltijas postkoloniālā drāma: modernitāte, koloniālisms un poskoloniālisms latviešu, igauņu un lietuviešu dramaturģijā”. Monogrāfijas plānojumu noteikusi Baltijas drāmas attīstības sociālā un estētiskā dinamika 20. gadsimtā. Pētījumā vispirms pievērsta uzmanība pievērsta modernitātes ģenēzei Baltijas drāmā; savukārt otrā daļa veltīta koloniālā un postkoloniālā perioda literatūrai 20. gadsimta otrajā pusē.

Kā būtiska metodoloģiska pieeja pētījumā izmantota arī 20. gadsimta pēdējā ceturksnī teorētiski noformējusies pētniecības skola – postkoloniālā kritika, kuras rašanos ietekmējusi atšķirīgā pieredze, kāda vēsturiskās attīstības procesos ir dažādām etniskajām un nacionālajām kopienām, sociālajām grupām un indivīdiem. Šī metode būtiska arī Baltijas un latviešu rakstniecības izpētes perspektīvā, par ko liecina ziņojumā izvēlētais piemērs – Rūdolfa Blaumaņa darbu analīze.