(Uzruna Im. Ziedoņa starptautiskajā zinātniskajā konferencē
2013. gada 8. maijā)

Ir bezgala žēl, ka Imants Ziedonis nenodzīvoja līdz maijam, līdz savai 80. – ajai dzimšanas dienai, viņa fiziskā klātbūtne būtu darījusi šo dienu, arī šo konferenci personiskāku, sirsnīgāku, aizkustinošāku. Bet laiks ir laiks, liktenis ir liktenis, un nu esam pulcināti akadēmiskā konferencē – pieminēt Imantu, sākt akadēmiski izvērtēt viņa devumu.

Es še nesu sveicienus no Latvijas Zinātņu akadēmijas un Nacionālās identitātes programmas Imantam Ziedonim dzimšanas dienā. Imants bija mūsu Zinātņu akadēmijas goda loceklis, un pirmkārt jau pašai Akadēmijai tas bija gods. Pirms pāris dienām dzirdēju nakts radio raidījumā Imantu runājam par pilsētu, par lielo galvu Rīgu, kurā ir gan trako māja, gan Zinātņu akadēmija. Zinātņu akadēmiju viņš vērtēja augstāk, vispār jau vērtēja to augstu, bija arī LZA Raiņa balvas saņēmējs un akadēmisko lekciju par Raini, ja nealojos, lasīja RLB Baltajā zālē, kur notika LZA pilnsapulce par Rīgu 2001. gadā.

Taču Imants Ziedonis nebija akadēmisks cilvēks, viņam nepiemita akadēmisms. Viņš bija paradoksu cilvēks, ar netradicionālu domāšanu, ironizējošs, pašironizējošs un ārkārtīgi daudzšķautnains, vērotājs, domātājs, darītājs. Viņš bija dzīvs cilvēks un vēl joprojām ir dzīvs, vismaz šai sabiedrībai, kas te kopā nākusi, un prāvai Latvijas sabiedrībai vispār.

Imanta emocionāla un mākslinieciska izvērtēšana, nostiprināšana mūsu aktuālajā kultūras dzīvē, Ziedoņa renesanse ir sākusies viņa lēnās, ilgās, pakāpeniskās septiņgadu aiziešanas laikā – Ziedonis un Visums, Imants un mūzika, epifānijas, ķirši Tukumā, fonds “Viegli”, Imanta Ziedoņa mēnesis. Mēs redzam, ka Imants nenoveco, viņu pārtver jauni cilvēki, iemirdzas drīz viena, drīz otra šķautne kā jaunajā Doma vitrāžā.

Ziedonis un Visums – tas ir ļoti pareizi, bet varētu arī sacīt – Ziedonis un Latvija, īpaši lauku Latvija, provinces Latvija (Ziedonis ļoti izcēla un pacēla tieši provinci kā Latvijas vērtību), Ziedonis un laikmets.

Imants Ziedonis dažādos laikmetos ir bijis stilistiski ļoti daudzveidīgs – no trauksmaina motociklista līdz atziņai “Re kā”, līdz epifānijām un “Nenosakāmajai bija”. Viņš sāka kā “atkušņa bērns” reizē ar Vizmu Belševicu, Ojāru Vācieti, Imantu Auziņu un citiem tajos tālajos 60.–ajos gados, gāja un gāja, pats savu ceļu, spītīgs, spurains. Mūsu pazemās debesis viņš ir pacēlis augstāk, tomēr allaž uzsverot, ka tās ir mūsu pašu debesis, Latvijas debesis, kas vienlaikus ir arī Debesis vispārinātā, vispārcilvēciskā nozīmē.

Pats viņš stāvēja ļoti augstu virs pārējiem, bet vienlaikus prata nolaisties līdz katram no mums, spēja iedvesmot, suģestēt, izkustināt, mudināt. Viena no Imanta misijām Latvijā bija: neļaut nolaisties triviālā, banālā būšanā, paskatīties uz sevi un apkārtni no citas puses. “Viss ir pavisam savādāk”, kā atvadoties no Imanta Domā neaizmirstamajā svētrunā sacīja Juris Rubenis.

Imants bija ne tikai dzejnieks, ne tikai domātājs, bet arī darītājs, citu kūdītājs uz darbiem, skolotājs – šaurākā un plašākā nozīmē. No šī viedokļa “Kurzemīte”, “Leišmalīte” un varbūt tā kā aizgājušam laikam piederošā Madlienas grāmata “Tik un tā”, “Sākamgrāmata”, grāmata par kolhoziem arī bija programatiski darbi, kas savu nozīmi nezaudē, ko vēl studēs un pētīs gan kā laikmeta dokumentus, bet ne tikai. Imants nebija disidents, bet nebija arī konformists, viņš bija brīvdomātājs, garīgs opozicionārs, “oficiālais opozicionārs”, kurš domāja savas domas, bet arī jutīgi uztvēra sabiedrības mainīgās noskaņas.

No šīm 70.–80. gadu pārdomām, izauga toreizējais Latvijas Kultūras fonds, ko 1987. gadā Latvijā iedibināja Imants un kuru viņš vadīja (aizsākumi meklējami Maskavā, Gorbačova perestroikas zīmē). Mēs jau esam tā kā piemirsuši Imanta inspirētās programmas, šodien tās vairs neliekas būtisks, paliekošs viņa mantojumā. Ziedoņa Kultūras fonds ar laiku tā kā izčākstēja, cik ir to, kas atceras Daugavas ceļu, Strēlnieku ceļu, Dzintara ceļu, Likteņarhīvu, Vēsturisko vietvārdu atjaunošanas programmu, Ilmāra Blumberga laiviņu un saulīti, tāpat Valda Muktupāvela baltu tautu vienotību “jaunprūšu” valodas meklējumu atgādinājumā.

Tam bija būtiska nozīme “trešās atmodas” rosināšanā vēl pirms Rakstnieku savienības 1988. gada plēnuma, pirms Tautas frontes dibināšanas. Tieši provincē Kultūras fonda nodaļas izvērtās par pirmajām LTF atbalsta grupām. Viss tas iezīmēja mūsu neatkarības atgūšanas ceļu, virzīja atbrīvošanas kustību pa kultūras ceļu, pa nevardarbīgās pretestības ceļu. Baltā svītra Latvijas sarkanbaltsarkanajā karogā ir kultūras svītra, to varētu arī saukt par Raiņa, Skalbes un Ziedoņa svītru.

Varbūt tā ir sagadīšanās, ka Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju pieņēma nevis Imanta Ziedoņa dzimšanas dienā, 3. maijā, kad atklāja Augstākās Padomes sesiju, bet dienu vēlāk – 4. maijā. Laikam Latvija kopumā vēl nebija izaugusi līdz Imantam Ziedonim un nav vēl arī šodien. Taču, manuprāt, Imants sava mūža laikā atbilda latviešu tautas mentalitātei (“tālām noskaņām zilā vakarā”), tāpat kā Rainis savulaik pauda sava laika Latvijas noskaņas, mentalitāti un mācīja mainīties līdzi laikam, paaudzēm. Ziedoņa laikmets Latvijas vēsturē ir bijis mazliet ilgāks nekā Raiņa laikmets – Rainim tie bija gadi 30, Ziedonim kādi 40 gadi, bet abi pieder mūžīgajai Latvijai.

Gunārs Priede kādreiz rakstīja lugu: “Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini”. Mēs zinām, kāpēc viņš tā rakstīja: oficiālais, uztieptais Rainis nomāca dzīvo, daudzveidīgo Raini. Ceru, ka vēl ilgi nebūs jāraksta: “Es Jūs piespiedīšu mīlēt Ziedoni”. Imantu šodien mīl tāpat, viņš ir dzīvs, viņš ir tuvs bērniem ar “Krāsainajām pasakām”, tuvs citām paaudzēm ar saviem mīlestības dzejoļiem, epifānijām. Maijs ir pasludināts par Ziedoņa mēnesi, bet Ziedonis pašreiz ir visos gada laikos – ir jau arī vasarīgais Ziedonis, rudenīgais Ziedonis, varbūt arī ziemīgais Ziedonis.

2004. gada lielajā tautas aptaujā par Latvijas personību simtnieku, Imants Ziedonis bija vēl ierindots 26. vietā (aiz Kr. barona, R. Blaumaņa, Raiņa, Brigaderes, Jaunsudrabiņa, Aspazijas, Skalbes, Zentas Mauriņas, bet pirms A. Pumpura, O. Vācieša, A. Čaka, M. Zālītes), taču jau toreiz viņš bija pats pirmais dzīvo latviešu literātu (dzejnieku un rakstnieku) ranžējumā. Domāju, ar laiku Imanta vieta kāps tikai uz augšu. Viņš ir tuvs pašreizējai latviešu identitātei, latviešu mentalitātei, kā savulaik Rainis. Kāda mentalitāte latviešiem būs pēc 20 gadiem, kad nāks Imanta Ziedoņa simtgade, vai pēc gadiem 80, kad noslēgsies 21. gadsimts, to nezinām. Varbūt būs datorizēta, kosmopolitizēta, globalizēta, varbūt ajatolu vai hieroglīfu pasaule, taču gribas cerēt, ka sava vieta tur atradīsies arī Imantam, viņa filozofijai un dzejai.

Un – akadēmiskai literatūrzinātnei kādreiz nākotnē būs uzdevums – veidot Imanta Ziedoņa rakstu akadēmisko izdevumu. Diez vai tas var tikt veidots tādā pašā stilā kā Raiņa 30 sējumu akadēmiskais izdevums. Citāds būs laikmets, Ziedonis ir citāds – intervijas, audiovizuāli elementi,scenāriji būs līdzās grāmatām. Taču sameklēt, saglabāt, sistematizēt un komentēt visu Ziedoņa rakstīto, runāto, domāto, anatomiski izpreparēt Ziedoni un pēc tam sintezēt visu Ziedoni arī paliek uzdevums Latvijas akadēmiskajai zinātnei, vairākiem nākotnes Letonikas, nākotnes Nacionālās identitātes programmas posmiem.

Izsaku pateicību konferences organizatoriem, īpaši profesorei Ausmai Cimdiņai, konferences dalībniekiem un ārzemju viesiem par šo pavasarīgo, saulaino Imanta Ziedoņa vērtējuma pirmo mēģinājumu, nu jau retrospekcijā, novēlu panākumus.