Paulis Lejiņš – pirmais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, kāds viņš bija?
(130. jubilejas gadā*)

Jānis Stradiņš, LZA akadēmiķis

Šogad, kad Latvijā atzīmējam UNESCO Paula Valdena 150. gadskārtu, mums jāatceras arī kāds cits zinātnieks viņa jubilejas sakarā, un tas ir Latvijas Zinātņu akadēmijas pirmais prezidents Paulis Lejiņš (1883–1959). Man kā P. Lejiņa vēlīnajam pēcnācējam ZA prezidenta amatā (1998–2004) ir gods un pienākums šo cilvēku pieminēt, jo vairāk tāpēc, ka šodien esmu varbūt viens no nedaudzajiem akadēmiskās pasaules pārstāvjiem, kuriem vēl iznācis saskarties ar Pauli Lejiņu tieši un man ir bijis arī gods viņa simtgades reizē, 1983. gadā, piedalīties Paulim Lejiņam veltītā rakstu krājuma veidošanā. Pārējie šī krājuma veidotāji – akadēmiķi Pēteris Valeskalns, Andrejs Valdmanis, Jānis Vanags un īstie grāmatas sastādītāji – pētnieciskās saimniecības “Sigulda” dibinātājs Kārlis Pētersons un ievērojamais valodnieks un grāmatniecības vēsturnieks, vēlākais LZA goda loceklis Konstantīns Karulis (kura uzvārdu tolaik gan atļāva pieminēt vien priekšvārdā) jau pasen staigā aizsaules ceļus.

Varu apliecināt, ka Paulis Lejiņš bija krietns cilvēks, krietns savas nozares – lopkopības lietpratējs, krietns zinātnes organizators. Sev atvēlētajā laikā un iespēju robežās viņš darīja visu, lai atjaunotu un attīstītu zinātni Latvijā pēc 2. pasaules kara katastrofas, kad apstākļi zinātnes augšupejai bija krietni vien nelabvēlīgāki nekā tie ir šodien. Latviju tolaik bija pametuši vairāk nekā 65% zinātnieku, dodamies trimdas ceļos, daudzi tika iznīcināti Hitlera un Staļina terora dzirnās, daudziem bija vēl jāpieredz represijas, pazemojumi.

Paulis Lejiņš bija 20 gadus jaunāks nekā Pauls Valdens, taču arī viņa mūža laikā iekrīt Piektā gada revolūcija, pirmais un otrais pasaules karš, vismaz 5 dažādas okupācijas, neatkarīgās Latvijas “pirmā republika” un arī padomju režīma gadi. Tas bija Latvijas valsts tapšanas un krišanas laikmets, tādēļ Paulis Lejiņš sarežģītajos laiku griežos jāvērtē ne tik daudz kā zinātnieks, bet vairāk kā sabiedrisks fenomens kultūrvēstures aspektā.

Šogad UNESCO līmenī Latvija līdzās Rūdolfam Blaumanim un Jāzepam Vītolam pasaulē daudzina arī savu izcilāko zinātnieku Paulu Valdenu. Šī goda reize iekļauta UNESCO starptautisko pasākumu reģistrā, Valdenam veltīts starptautisks ķīmiķu simpozijs, klajā laista pastmarka, viņa vārdā nosaukta iela Rīgā un Valmierā. Viņš ir bijis un joprojām paliek pasaulē visatpazīstamākais un citētākais latviešu izcelsmes zinātnieks.

Valdens bija Rīgas Politehniskā institūta rektors, kura laikā 1902. gadā tur, lauksaimniecības nodaļā, par studentu tika pieņemts Paulis Lejiņš. Paulim Lejiņam turpretī citējamu zinātnisku publikāciju nav (vispār to skaits ir visai necils, bet tās rakstītas latviešu valodā), nekad viņš nav aizstāvējis doktora grādu. Taču arī viņš Latvijas zinātņu vēsturē ierakstījis savu vārdu kā ievērojams lauksaimniecības praktiķis, kā ievērojams zinātnes organizators, kā zināšanu popularizators, kā viens no vīriem, kas 1919. gadā stāvējis pie Latvijas Augstskolas (Latvijas Universitātes), vēlāk arī pie Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas šūpuļa, kā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas organizētājs un vadītājs 1946.–1951. gadā. Savulaik, 1924. gadā Paulis Lejiņš asiem vārdiem vērsies pret Paulu Valdenu, kritizējot viņa atsacīšanos no Latvijas Augstskolas, novēršanos no latviešu tautas, lai paliktu pasaules zinātnes elitē, un tā nu ir dilemma, kuru turpinām risināt arī šodien.

Un paradoksāli – abi ir dzimuši Vidzemē, Valmieras apriņķī, latviešu zemnieku ģimenē, Valdens kā 13. bērns, Paulis Lejiņš – kā 15. bērns, abi savās ģimenēs bija pastarīši, pēdējie bērni. Abi agri zaudēja vecākus, kļuva bāreņi, izsitās dzīvē pašu spēkiem. Tikai viens liktenīgajos laikmeta griežos palika Latvijā un latviešu tautā, un tas bija Paulis Lejiņš, otrs iegāja internacionālajā zinātnes pasaulē – Eiropā, Krievijā, ASV, pasaules ķīmijā. Kurš ir bijis vajadzīgāks – Pauls Valdens vai Paulis Lejiņš, kurš vairāk devis Latvijai un latviešiem? Mana atbilde – vajadzīgi bija abi, godājami abi, katrs savā veidā, savā vietā un savā reizē.

Par Pauļa Lejiņa mūža gājumu

Paulis Lejiņš dzimis “Rimeikās”, Vecates pagastā, netālu no Mazsalacas, netālu no Burtnieku ezera, agri zaudējis māti, pēc tam tēvu. Ģimenē bija 16 bērni – 12 dēli un 4 meitas, vairāki mira bērnībā, bet vairums izdzīvoja. Pauļa Lejiņa lielais atspaids jaunībā bija viņa vecākais brālis Kārlis Morics Lejiņš (1858–1920), 25 gadus vecāks nekā Paulis, kurš vienlaikus bija viņa krusttēvs un salika savam brālītim visu Krievijas 19. g. s. ķeizaru vārdus – Pauls Aleksandrs Nikolajs, – tā stāv kristamzīmē (varbūt zīmīgi, ka jaunākais brālis vēlāk necerēti kļuva par pirmo ZA prezidentu Latvijā!).

Pēc nepilnu divu gadu skološanās Mazsalacas draudzes skolā Paulis nokļuva Rīgā pie vecākā brāļa un krusttēva, kas viņu sagatavoja iestājai Rīgas reālskolā, kur mācījās arī Fridrihs Canders, Sergejs Eizenšteins, Arvīds Kalniņš. Kārlis Morics Lejiņš bija pazīstams, Pēterburgā izstudējis latviešu ārsts, Rīgā viņš bija pirmais latviešu ārsts – rentgenologs un fizikālās terapijas speciālists, turēja savu kabinetu līdzās RLB ēkai, bija pirmais Latviešu ārstu biedrības priekšsēdētājs, bet ģimenē sievas dēļ runāja g. k. vāciski. Paulim kremta šī vāciskā gaisotne, taču viņš vēlāk labi dancināja savu pamāti studentu ballēs, vecīgajam krusttēvam trūka laika un prasmes to darīt. Iemācījās vācu un arī krievu valodu, beidza reālskolu un sāka studēt RPI lauksaimniecības nodaļā 1902. gadā, iestājās studentu korporācijā “Selonija”, kur viņa tuvākie draugi bija arhitekts un “Baņutas” libreta autors Arturs Krūmiņš, komponists un ērģelnieks Alfrēds Kalniņš un sabiedriskais darbinieks Fridrihs Zommers–Vasarietis, kurš vēlāk nodrošināja 1918. gada 18. novembra valsts proklamēšanas akta organizatorisko norisi Nacionālajā teātrī.

Piektā gada revolūcijā Lejiņš nepiedalījās, 1905.–06. gadā turpināja studijas Halles universitātē, bet 1907. gadā beidza RPI. Lai gan dzīvoja brāļa ģimenē, tomēr studijām naudu pelnīja pats kā repetitors un pat aizņēmās bankā kredītu studijām, ko vēlāk atdeva.

Pēc 1905. gada revolūcijas Latvijā sākās zināms uzplaukums arī zemkopībā. 1906. gadā vienlaikus dibināja divas pirmās latviešu lauksaimnieku biedrības – Jelgavā Latviešu lauksaimnieku ekonomisko biedrību Jāņa Bisenieka vadībā un Rīgā – Rīgas latviešu lauksaimniecības centrālbiedrību, ko organizēja Vilis Skubiņš un kurā vēlāk aktīvi darbojās Kārlis Ulmanis (uz tās pamata izauga politiskā partija – Zemnieku savienība). Abas biedrības savā starpā stipri konkurēja. Lejiņš pieslējās Biseniekam, kļuva viņa izdotās avīzes “Zemkopis” līdzstrādnieks, Bisenieka uzdevumā 1909. gadā organizēja un vadīja Jelgavas lauksaimniecības skolu “Lustēs”, pie Bērzmuižas, vadīja to līdz 1915. gadam, organizēja lauksaimniecības izstādes Kurzemē, Zemgalē, Sēlijā, arī Vidzemē (Vestienā), lauksaimniecības kursus, bija ļoti aktīvs lauksaimniecības zināšanu popularizators.

Lejiņa pirmajā publikācijā – nesauksim to par zinātnisku – “Aizrādījumi lopkopjiem” Bisenieka “Zemkopī” (1909. Nr. 11) lasām šādus aizrādījumus:

1. Ar govīm jāapietas labi, nekad tās nedrīkst sist ar pātagu vai spieķi.

2. Nekādā ziņā nedrīkst govju kūtī turēt cūkas.

3. Kūts logi bieži jāmazgā. Lukturiem jābūt tīriem un gaišiem.

4. Kūtis bieži un labi jāvēdina.

5. Temperatūra kūtī nedrīkst pārsniegt 12? R. Termometram jāatrodas kūts vidū.

6. Govis bieži jātīra un jāskatās, lai tām nebūtu mēslainas kājas.

7. Astis govīm jāapgriež vai jāpiesien, lai govs nenosmērētos. Pēc novērojumiem Zviedrijā un Dānijā, asti piesien tā, lai tā būtu pacelta govij guļot un tādējādi nenosmērētos.

8. Vairāk jāstrādā vietējo govju šķirņu izkopšanā, lai latviešiem kā senai un īstai “lauksaimnieku un lopkopju” tautai vēlāk nebūtu jākaunas, ka nevarēja izaudzināt vietējiem apstākļiem piemērotu govju sugu, jo visur ārzemēs ar stingru izlasi un labu turēšanu izkopj savas govju sugas.

9. Kurzemes latvieši lauksaimnieki jau no tēvu tēviem mantojuši labus, izturīgus, ražīgus un pieticīgus lopus. Pēdējos gados uzlabojot kopšanu, tie izrādījušies pat ļoti ražīgi, ar sevišķi augstu tauku saturu pienā. Tādēļ nopietni jāpretojas visiem centieniem šos lopus iznīdēt. Jāpūlas visiem spēkiem šos pašu lopus izkopt.

Sava mūža pieredzē Lejiņš atzina (1939. gadā Baltijas agronomu kongresā), ka Latvijai piemērotas piena lopu šķirnes ir trīs – melnraibās, sarkanbrūnās un brūnās govis. Melnraibām izslaukumi ir vislielākie, bet šīs ir visprasīgākās govis. Sarkanbrūnās ir pretstats melnraibajām, diemžēl, saimnieki spekulējuši uz šo lopu pieticību, tādēļ izslaukumi zemi. Brūnās govis ir starp abām iepriekš minētajām, no tām var tikt izveidoti vislabākie ganāmpulki.

Svarīgākais priekšnoteikums labu ganāmpulku veidošanai un augstiem piena izslaukumiem ir kvalitatīvas ganības un īpašu uzmanību pelna āboliņš. Par šīm problēmām pēc 2. pasaules kara strādāja Lejiņa ievērojamākais līdzstrādnieks profesors Viktors Tērauds.

1918. gada jūlijā Paulis Lejiņš atgriezās Kurzemē, Jelgavā no evakuācijas Astrahaņas stepēs, taču saslima ar spāņu gripu, viena no viņa četrām meitiņām pat nomira, bet Lejiņam pašam pēc tam izveidojās progresējoša sirdskaite.

Šajā laikā gan Pauļa Lejiņa vecākais brālis Kārlis Morics, gan Paulis pats nedaudz iesaistījās politikā. 1918. gada 8. novembrī abi brāļi kopā ar J. Bisenieku, A. Krastkalnu, arh. E. Laubi, arh. K. Pēkšēnu, virsmācītāju A. Ģīmi iesaistījās t. s. Baltijas Zemes komitejas sastāvā, kura bija iecerējusi izveidot apvienotu latviešu – igauņu – baltvācu kopvalsti. Būtībā tas bija Baltijas vācu un konservatīvo latviešu projekts, alternatīva Tautas Padomei, taču šos centienus jau pēc desmit dienām pārtrauca 18. novembris. Diemžēl, Lejiņam veidojās tāds kā saspīlējums attiecībās ar Pagaidu valdību, īpaši ar Kārli Ulmani. 1920. gadā, kad dibinājās Latviešu agronomu biedrība, Paulis Lejiņš pat atsacījās Ulmani uzņemt par tās biedru, jo tas nevarēja uzrādīt ne Leipcigā, ne Linkolnā gūto agronoma diplomu. Pārpratums vēlāk noskaidrojas, bet zināma ēna starp abiem cilvēciski palika.

Pēc P. Stučkas komunistu režīma iedibināšanas Paulis Lejiņš tomēr netiek represēts, bet gluži otrādi – 1919. gada februārī lauksaimniecības komisārs Fricis Roziņš–Āzis viņu aicina uz Rīgu, lai lūgtu līdzdarboties Zemkopības komisariāta un Latvijas Augstskolas organizēšanas darbā.

“Bet, biedri Roziņ, esmu jau vairāk kā 10 gadu strādājis par agronomu mazgruntniecības vidē un ideoloģijā, pats esmu saimnieka dēls, es nevarēšu komunismu sludināt, tādēļ lūdzu mani uz centru nepārcelt.”

Uz to Roziņš, pēc Lejiņa raksturojuma – “pilnīgs eiropietis”, esot atbildējis:

“Biedri Lejiņ, ja jūs man solītu sludināt komunismu, ne es jums ticētu, nedz arī tie, kuriem jūs to it kā sludinātu. Bet tam, ko jūs mums nule teicāt, es ticu un jūs saprotu. Nekad es neesmu domājis prasīt, lai jūs propagandētu komunismu un nekad to arī nedarīšu. Man vajadzīgas tikai jūsu agronomiskās zināšanas, un tās taču jūs man neliegsiet?” – tā rakstīts Lejiņa 1957. gada atmiņās, un tas varbūt izskaidro Lejiņa nostāju 40.–ajos gados.

Kaut kur ir pieminēts, ka Lejiņa brāli un krusttēvu Moricu 1919. gadā nošāvuši komunisti, taču tas neatbilst patiesībai. Profesors Arnis Vīksna Brensona arhīvā noskaidrojis, ka dr. Lejiņš miris 1920. gada beigās, ne 1919. gadā un lielinieki nav viņu aiztikuši.

Katrā ziņā, tieši 1919. gada sākumā Paulis Lejiņš kļuva par akadēmisku mācībspēku jaundibinātajā Latvijas Augstskolā (vēlāk – Latvijas Universitātē) kopā ar citiem latviešiem, pārsvarā lauksaimniecības fakultātes mācībspēkiem – profesoru Jāni Bergu, docentu Pēteri Nomalu, Augustu Kirhenšteinu. Ļoti aktīvi viņš līdzdarbojās LU un tās lauksaimniecības fakultātes organizēšanā uz vecā RPI bāzes. P. Lejiņš kļuva par jaunās augstskolas pagaidu prorektoru, otrs prorektors bija teologs prof. Kārlis Kundziņš. Prof. Pauls Valdens, kurš bija izraudzīts par rektoru, izšķirīgajā brīdī emigrēja uz Vāciju un par pagaidu rektoru kļuva pazīstamais arhitekts prof. Eižens Laube. Pauļa Lejiņa loma LU izveidošanā ir tikusi maz akcentēta, taču pirmo tās darbības gadu vērtējot, viņa nopelni tomēr būtu atzīmējami. Lauksaimniecības fakultātes pirmais dekāns bija Jānis Bergs, bet drīz vien, 1920./21. gadā viņu dekāna postenī nomainīja Paulis Lejiņš. Vienlaikus viņš kļuva arī par mācību un pētīšanas saimniecības “Rāmava” pastāvīgu vadītāju Pierīgas Rammas muižā, kurp pārcēlās uz dzīvi un kur risinājās līdz 1944. gadam Lejiņa pedagoģiskā, praktiskā un pētnieciskā darbība lopkopības jomā. Paulis Lejiņš bija fakultātes dekāns vairākkārt, arī 1934./38. gadā, kad sāka projektēt fakultātes pārcelšanu uz Jelgavu un kad Kārlim Ulmanim fakultāte piešķīra lauksaimniecības goda doktora grādu: diplomu pasniedza tieši Lejiņš, neraugoties uz iepriekšējām domstarpībām.

Savukārt Lejiņš pats bija saņēmis goda doktora grādu agrāk (1932), pēc mežkopja Eižena Ostvalda un agronoma Jāņa Mazvērsīša. Kā sacīts, Lejiņš nekad nav aizstāvējis doktora grādu un fakultātes atzinība vēl 50 gadus nesasniegušam akadēmiskam mācībspēkam bija ārkārtas goda parādīšana. Pēc tam Lejiņš tika ievēlēts par profesoru, un Ulmaņa laikā viņš bija arī Lauksaimniecības kameras priekšsēdētāja vietnieks, kas tomēr nozīmēja lielu Ulmaņa uzticību.

Lejiņš bija ārpus politiskām partijām, savos politiskajos uzskatos vairāk labējs, nekā centrisks. Bruno Kalniņš viņu pieskaita labējām “konservatīvajām” sabiedrības aprindām. Taču Lejiņš tika kritiski izteicies par “sabiedrības bagāto daļu”, kurai “viss vienalga, kad tikai maks briest”, piemetinādams, ka “ap šīs grupas platformu varētu saprasties visas tās partijas, kuras šoreiz sastādījušas valdību” (domādams K. Ulmani). Viņš bija izteikti pretvācisks, vērsās pret muižas centru, spirta brūžu un alus darītavu atstāšanu veco īpašnieku – vācu baronu īpašumā agrārreformas gaitā. Lejiņš aicināja uz šķiru samierināšanu, ķildu aizmiršanu starp saimniekiem un kalpiem, par pamatšķiru Latvijā nosauca nevis strādniekus, bet zemniekus (1931), nosodīja arī politisko kņadu par reliģisko konfesiju vadošo lomu, piem., Sv. Jēkaba baznīcas lietā (1923).

Uz visa šī fona šķiet gandrīz neticami, ka 1940. gadā jūlijā Lejiņš piekrita sava kolēģa un drauga Augusta Kirhenšteina lūgumam kļūt par izglītības ministru t. s. Tautas valdībā, taču šos pienākumus viņš pilda tikai līdz 1940. gada 28. augustam, pēc tam nekļūdams par tautas komisāru, bet turpmāk palikdams par referentu augstskolu lietās pie Jūlija Lāča un vēlāk Pētera Valeskalna. 1941. gadā vācu okupācijas laikā, kad padomju varai simpatizējošos profesorus Paulu Galenieku un Arvīdu Kalniņu apcietina, pret Pauli Lejiņu apvainojumi netiek izvirzīti. Tiesa, viņš pāriet no JLA ar visu lopkopības katedru un saimniecību “Rāmava” uz LU Veterināro fakultāti Rīgā.

1944. gada vasarā ”Rāmavu” izdemolē Hitlera zaldāti, iet bojā Lejiņa savāktie materiāli par Latvijas lopkopību, par viņam tik mīļajām sarkanraibām govīm. Lejiņam “Rāmava” jāpamet, viņš dzīvo kādu laiku bij. Lauksaimniecības fakultātes telpās Kronvalda bulv. 1, tad 1945. gada sākumā kopā ar profesoru A. Silmali un savu uzticamo darbinieci Karlīni Apīni iegūst dzīvokli Alberta ielā 4, kur pavada atlikušo mūža daļu.

Pirms tam viņš jau bija izpircis no brāļiem dzimtas mājas “Rimeikas” pie Mazsalacas un kļuvis 100 ha zemes īpašnieks, uzcēlis skaistu māju un priekšzīmīgas kūtis, kuras pārraudzīja viņa darbinieces māsa Marija Apīne. 1946. gadā komunistu vara atstāj Lejiņam mājas līdz ar zemi 30 ha. Tās viņš 1948. gadā atdāvina Zinātņu akadēmijai, par kuras prezidentu nesen bija kļuvis. Lejiņam atstāja bezmaksas lietošanā jumta istabas un 0,5 ha augļu un puķu dārza.

Te nu nāk ļoti īpatnējs gandrīz neticams stāsts, ka 1946. gadā, kad Lejiņš ir ZA prezidents un Zootehnikas un zoohigiēnas institūta direktors (faktiski institūtu vada prof. Arvīds Silmalis), viņš vienlaikus ir arī saimnieks “Rimeikās”. Pirmais prezidenta telefona zvans katru rītu ir uz “Rimeikām”, kas jauns kūtī.

No turienes tiek vests piens, sviests, krējums, biezpiens ZA darbiniekiem Smilšu ielā 1. Kā kuriozu atceros Pauļa Lejiņa 100 – gadi 1983. gadā: kad rosinājām izdot krājumu par Pauli Lejiņu (Pēteris Valeskalns, Valdmanis un es), kas godinātu pirmā ZA prezidenta piemiņu, toreizējais ZA prezidents Aleksandrs Mālmeisters nikni norūca: “Kas viņš par zinātnieku! Budzis viņš bija”. Ja ne akadēmiķa Valeskalna, veca komunista, pārsteidzoši kategoriskā iestāšanās un sagatavotais manuskripts (Valeskalns bija vienīgais Padomju Latvijas zinātnieks, kuru kā vecu čekistu aicināja uz Maskavu tikties ar toreizējo ģenerālsekretāru Andropovu), šīs grāmatas nebūtu, bet tā nu kļuvusi par paliekamu liecību un izziņas avotu par Lejiņu.

Diemžēl, oficiāli Lejiņa piemiņas pasākumi 1983. gadā ZA rīkoti netika, vienīgi sarīkojums bija Saulaines (Kaucmindes) tehnikumā, kas toreiz bija nosaukts Lejiņa vārdā, un arī piemiņas akmens Rāmavā, ko mani kā ZA pārstāvi deleģēja atklāt. Un tad arī ar nosebošanos iznāca krājums, kas ir plašākais P. Lejiņa mūža atainojums; mazliet agrāk klajā laida Sigizmunda Timšāna nelielu grāmatu par P. Lejiņu “Zemes spēks”. 1983. gadā neparādījās neviens raksts presē, neviena TV pārraide par Pauli Lejiņu, tieši viņa jubilejas dienā notika LKP CK plēnums, kurā asi runāja par krīzes stāvokli Padomju Latvijas lopkopībā, domāja pat par A. Vosa noņemšanu. Tas bija skarbais Andropova laiks, kad steigšus sabūvēja tās “Vosa kūtis”, lai izpildītu Latvijas gaļas saistības pret PSRS. Paulis Lejiņš būtu apgriezies zārkā, redzot to, kas notika viņam tik mīļajā nozarē.

Lejiņš savā naivitātē kā ZA prezidents rakstīja “ZA Vēstīm”, ka var sadzīvot individuālās saimniecības ar kolhoziem, tikai vai tur tās govis kops tikpat rūpīgi kā privātsaimniecībās, – tā bija uzstāšanās Dobeles rajona slavenajā kolhozā “Nākotne” 1948. gada oktobrī, nepilnu pusgadu pirms 1949. gada marta deportācijām.

*raksts veidots uz autora 2013. g. 7. jūnijā Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas svinīgajā pilnsapulcē (Jelgavā) un LZA Senāta 18. jūnija sēdē nolasīta referāta pamata.

Turpinājums –nākamajā “ZV” numurā