Jauna grāmata

6-09-2013

Akadēmiķis Andris Caune par akadēmiķa Ēvalda Mugurēviča grāmatu
”Mana dzīve – no ganuzēna līdz akadēmiķim”

 

“Ar šo grāmatu mēs nododam atklātībai ievērojamā Latvijas arheologa – vēsturnieka Latvijas ZA akadēmiķa profesora habilitētā vēstures doktora Ēvalda Mugurēviča dzīves hroniku. Jā, hroniku vārda tiešā nozīmē – hronoloģisku notikumu ikgadu pierakstus mūža garumā, nevis memuārus – stāstus par pagātnes notikumiem. Atmiņu autors savā grāmatā pamatojas uz savu unikālo personīgo arhīvu. Jau no studentu gadiem viņš krājis visas saņemtās vēstules, visus savu rakstu melnrakstus, fotogrāfijas, dokumentus, kurus ievietojis katram gadam veltītā mapē. Bez tam viņam bija paradums plānot ikdienā veicamos darbus, tos pierakstot mazā piezīmju grāmatiņā. Arī tās tikušas saglabātas lielajos aktu vākos. Garajā zinātnieka mūžā ir sakrājies vairāk nekā sešdesmit biezu sējumu. Tie nav tikai materiāli par pētnieka personīgo dzīvi un paša paveikto zinātnē, bet arī atspoguļo visas Latvijas arheoloģijas zinātnes attīstību un sasniegumus 20. gadsimta otrajā pusē. Akadēmiķis Ē. Mugurēvičs 25 gadus ir bijis teicams zinātnes organizators, jo vadījis toreizējās Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta Arheoloģijas sektoru, kas vēlāk pārveidots nodaļā. Viņš piedalījies daudzās zinātnieku konferencēs un kongresos, braucis ārzemju komandējumos, ievēlēts par biedru vairākās ārzemju zinātnes biedrībās, piedalījies komisiju un padomju darbā, saticis daudzus ievērojamus cittautu zinātniekus. Viss tas atspoguļojas viņa ikgadu pierakstos.

Tai pašā laikā šī dzīves hronika mums parāda, kā vienkāršs Latgales zemnieka jaunsaimnieka dēls, kas jau padsmitnieka gados zaudējis tēvu, pārvarot visas pēckara grūtības, ar lielām alkām pēc zināšanām izlauž sev ceļu uz izglītību. Ar savu apdāvinātību un uzcītību nokļūst universitātē un beidz to kā vēsturnieks.

Jau studiju gados viņš iesaistās studentu zinātniskajā biedrībā, ieinteresējas par Latvijas senvēsturi un viduslaiku rakstītajiem vēstures avotiem. Pēc studijām uzsāk savu zinātnieka ceļu, mūža lielāko daļu nostrādājot Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtā (no 1991. gada atjaunots tā senākais nosaukums – Latvijas vēstures institūts). Jā, tas ir mūža ceļš no vienkārša ganu zēna tālā Latvijas lauku nostūrī līdz akadēmiķim, Eiropas mēroga zinātniekam.

Akadēmiķis savu dzīves hroniku bija sācis rakstīt ar nodomu atstāt to kā piemiņu bērniem un mazbērniem, lai viņi zinātu savu izcelsmi, savus radurakstus. Tāpēs arī lielā darba sākumā vairākas lappuses veltītas tēva un mātes priekšteču un radinieku izsekošanai, senču radurakstu meklējumiem. Manuskriptam tuvojoties nobeigumam, ar to iepazinās daži akadēmiķa bijušie darbabiedri. Saprotot ši plašā dzīves apraksta – ikgadu pierakstu nozīmi, viņi pierunāja autoru sagatavot to publicēšanai un nodot atklātībai, lai grāmata būtu pieejama plašākām zinātnieku aprindām, lai tā paliktu kā avots nākamajiem Latvijas zinātnes vēstures pētniekiem.”

Tiktāl fragments no akadēmiķa Andra Caunes priekšvārda grāmatai.

Tālāk daži jautājumi, kas rodas, grāmatu lasot.

Vai tagad glorificētie nacionālie partizāni bija tikai balti un pūkaini robinhudi, kas cīnījās pret vēstures netaisnību – Latvijas okupāciju, vai arī dažkārt tika kārtoti tīri personīgi rēķini? Vai tas, ka pēc tēva nošaušanas visi smagie vīrieša darbi lauku saimniecībā gūlās uz pusaudža nenobriedušajiem pleciem, viņu tomēr nenotrulināja, bet, gluži otrādi, raisīja milzīgas alkas mācīties, nav pārdomu vērts arī tagad, kad bērnu tiesību aizstāvēšanas vārdā mēs savu jauno paaudzi attālinām no jebkādas fiziskas nodarbes? Kur 40. gadu beigās bija lielāka province – Varakļānos, kur vidusskolā mācīja latīņu valodu, vai Rīgā, kur Marra un Staļina mācība par valodniecību bija alfa un omega?

Skatot fotoattēlus, kāds var teikt – tik daudz kapu un bēru, bet atcerēsimies, ko grāmatas priekšvārdā rakstīja A. Caune – tā pirmsākumos tapa kā dzimtas hronika, un kur latviešu dzimtas arī šodien visbiežāk satiekas, ja ne bērēs un kapu svētkos?

Tas, ka akadēmiķis Mugurēvičs savos cienījamos gados paveicis tik milzīgu darbu (grāmatas ideja radās 2008. gadā, pirmais variants pabeigts 2012. gadā, grāmatas pamattekstā vairāk nekā 500 lappuses, gandrīz 300 ilustrācijas), ir cieņas un apbrīnas vērts. Vēlēsim autoram možu garu un labu veselību!

Z.K.

Pēdējā atjaunošana 9-09-2013
Powered by Elxis - Open Source CMS